svētdiena, 2020. gada 26. janvāris

Vasaras atmiņu druskas // Karaliene, kura nekad nav vēlu

Kamēr Ričards ar divām islandiešu meitenēm jau kopš vienpadsmitiem rītā klīst apkārt pa Rīgu, laicīgi izpētot ievērojamākās apskates un ēdināšanas vietas, mums pie autobusu stāvvietas pretī viesnīcai «Metropole» jāierodas vien septiņos vakarā. Es ierodos pirmais, jau aptuveni piecpadsmit minūtes iepriekš un aptuveni divas minūtes stāvu, domādams par to, kas mani sagaida tuvākās nedēļas laikā un vai mans melnais ietērps neraidīs iepriekš nesatiktajiem cilvēkiem nepareizus signālus.

Man piezvana A. un saka, ka kavēs, jo tikai tikko izgājusi no mājām, un man tas neliekas nekas pārsteidzošs, tāpēc es vien nosaku, ka gaidīšu, bet ka nezinu, cik apmierināta būs Līga un pārējie. Tad mūsu saruna beidzas, un uzreiz pēc tam ielas malā nostājas mašīna, no kuras izkāpj Līgas jaunā asistente Agita. Ar to mana vientulība beidzas un sākas mūsu A. gaidīšanas uztraukumi. Vaicāju, vai nevajadzētu kaut kā padarīt mūs mazliet atpazīstamākus igauņu delegācijai, kam kaut kad tuvāko minūšu laikā vajadzētu ierasties. Tieku pie nelielas papīra lapas ar projekta logo un kādu brīdi turu to virs galvas, taču tas izrādās lieki, jo jau pēc pārdesmit sekundēm mūsu kaimiņi no ziemeļiem ir klāt. Nezinu, kādus savā galvā biju iztēlojies pārējos projekta dalībniekus, taču sejas, ko pavirši papētīju, kamēr Agita ar vienu no igauņu grupas līderiem – Bertu –, visus jaunpienācējus izsauca, mani pārsteigt spēja vien ļoti nelielā mērā.

Nākamais ierodas Rihards, kurš iepriekš netika apmeklējis nevienu no sagatavošanās sapulcēm, tāpēc redzu viņu pirmo reizi. Mēs sarokojamies, un uzsākam nelielu small talk. Noliekam somas malā pie Agitas un to nedaudzo igauniešu, kas jutās pietiekami brīvi, lai izdarītu to pašu, mantām, tomēr jau pavisam drīz mums atkal tās ir jāpārvieto – šoreiz uz tikko piebraukušā mikriņa piekabi. Ar abām rokām stiepjot savu lielo, sarkano somu, spiežos cauri igauņu pūlim un zem deguna murminu klusus hi un hello. Atbrīvojies no savas smagās nastas, jūtos brīvāk un sāku skatīties apkārt, lūkodamies pēc, iespējams, šurp nākošiem latviešiem. Jau pēc piecām minūtēm mēs ar Rihardu, Ričardu, Elīnu un Ginteru stāvam nelielā aplītī nostāk no visiem, kamēr igauņi atraduši savu vietu pie mikriņa pelēkās sienas, bet Ieva pļāpā ar abām islandietēm, kas ieradās kopā ar savu šodienas gidu – Ričardu. Pārējie ielidos Latvijā vien četros no rīta.

Man piezvana A., un saka, ka esot tikai pie Krusta baznīcas, un es viņai aizkaitināti atgādinu, ka līdz izbraukšanai atlikušas vien desmit minūtes, bet viņa šajos laika rāmjos nekādi neiekļaujas, turklāt visi pārējie jau ir ieradušies. «Nu,» viņa atsaka, «kā mēdz teikt, the Queen is never late, only the others are too early.» Tā nu mums nekas cits neatliek kā vien stāvēt un gaidīt, līdz viņa ierodas. Pārējie sāk nervozi skatīties savos pulksteņos – izbraukšana paredzēta jau pirms vairākām minūtēm, bet kāda persona joprojām nav ieradusies. Nevarētu teikt, ka uztraukums māktu arī mani, esmu drīzāk uzjautrināts un, ieraugot ap stūri nākošo A., kas apkrāvusies ar neskaitāmām somām un maisiem un vēl pa zemi velk milzīgu koferi, es saprotu, ka mana diena ir izdevusies.