piektdiena, 2021. gada 5. marts

Kultūras dienasgrāmata nr. 4 / Un kurš karš jums patīk vislabāk?

«Mans mīļākais karš» ir Ilzes Burkovskas-Jakobsenas animācijas filma – viņas stāsts par bērnību padomju laikos. Nevarētu teikt, ka tas ļoti izceltos citu vidū, – domājams, katrai ģimenei krājumā ir pa vairākiem tādiem –, taču acīmredzot režisorei to bijis svarīgi izstāstīt, īpaši ņemot vērā, ka viņa dzīvo Norvēģijā, tātad viņas šībrīža attiecības ar dzimteni ir vārda tiešajā nozīmē distancētas. Tieši pirms filmas noskatīšanās ar draugiem apspriedām to, ka Latvijas mūsdienu kino industrijai pamatīgi trūkst filmu, kurām nav vēsturiskas un/vai patriotiskas piegaršas. Protams, tik tikko esam pavadījuši valsts simtgadi, ir diezgan saprotams, ka tieši šāda rakstura kino tiek ražots masveidā – tam gluži vienkārši ir vieglāk iegūt finansējumu. Iespējams, tagad, kad tā nu mums ir aiz muguras, varēsim redzēt vairāk variāciju arī par citām tēmām un tādiem dzintara gabaliņiem kā Alises Zariņas filma «Blakus» vairs nevajadzēs būt mikrobudžeta izstrādājumiem.

Taču filma ir tapusi, un triju Ābeļu ģimenes paaudžu izlase sasēdās laukos pie televizora, lai to noskatītos. «Mana mīļākā kara» sižets risinās padomju laiku Saldū represēta mākslinieka meitas un komunistiskās partijas biedra ģimenē. Šī ir viena no primārajām sadursmēm, kas aplūkota, – mātes tēva, gleznotāja, neviltotā nepatika pret znota izvēli iestāties partijā, pat ja viņš to darīja tikai un vienīgi tāpēc, ka vēlējās kļūt par žurnālistu. Pēc tēva pāragrās nāves autokatastrofā galvenā varone jeb režisore Burkovska-Jakobsena bērnībā par savu pienākumu (un vienlaikus vēlmi) pieņēma mērķi piepildīt viņa nepiepildīto sapni. Viņa bija gatava spert visus pareizos soļus, lai ko tas nozīmētu.

Ir interesanti aizdomāties par to, kāda būtu mana izvēle šajā dilemmā: iet vieglāko ceļu savu mērķu sasniegšanā (stāties pionieros, gluži kā visiem, lai varētu braukt ekskursijās, un komunistiskajā partijā, lai varētu dabūt kāroto amatu) vai tomēr taisīt savu individuālo protestu pret sistēmu, kurā dalībai ideoloģiskās organizācijās ir izšķiroša loma privilēģiju gūšanā. Sekmēm nebija nozīmes, tāpat arī talantam vai darbspējai, kad runa bija par vadošiem amatiem. Daudzi cilvēki, pat ja viņi nebija slikti cilvēki, izvēlējās iestāties partijā, lai varētu kaut ko sasniegt un paveikt ko labu. Tas šķiet tik absurdi, un tomēr – vai šādas mazas pretošanās maz ir visu neērtību, apkārtceļu un neiespējamību vērtas? Vai nav vieglāk darīt kā visiem (vai vismaz lielākajai daļai) un neņemties ar jūras izsmelšanu?

Animācijas filmas varoņi atveidoti ar melnām pogu acīm, to kustības ir gausas – kā lellēm. Arī vietas ir atainotas drūmas, vientulīgas un neomulīgas, bet lielo despotu un diktatoru, pat skolotāju tēli – baisi bez gala, radot iespaidu, ka cilvēki ir tikai mazas, apātiskas marionetes uz sistēmas fona. Klausoties radinieku stāstus par padomju laikiem, man nekad nebija radies priekšstats par šādu pasauli. Visticamāk daudz kas ir atkarīgs arī no vides, kurā uzaudz, pat ja valsts ir viena un tā pati, proti, vai mācies galvaspilsētas mākslas skolā, kurā brīvdomīgajiem ļaudīm daudzas prasības slīd gar ausīm, vai mazpilsētā, virs kuras uz poligonu nemitīgi lido bumbvedēji un kur smilšu kastē vari atrast cilvēku kaulus. Domāju, ka, jā, laiks un pastāvošā vara ietekmē cilvēkus, taču arī cilvēku pašu mentalitāte un attieksme spēj mainīt laiku – ne kopējo fonu, bet katra paša individuālo pieredzi un interpretāciju par to. Ar laiku, kā jau tas mēdz gadīties kā dzīvē, tā filmās, galvenās varones uzskats par to, ka jābūt paklausīgam lielās, sargājošās valsts pilsonim, mainās – līdz ar Atmodas vēsmām viņa kopā ar citām meitenēm sāk pretoties, teiksim, dažādām skolas prasībām.

Vēl viens «Mana mīļākā kara» vadmotīvs ir galvenās varones pārņemtība ar karu, kurš it kā ir beidzies, bet patiesībā turpinās. Kaut vai katra cilvēka paša galvā turpinās karš par viņa personīgo brīvību – kas būtu tas, kas viņam liktu justies īsteni brīvam par spīti ārējiem apstākļiem? Animētos notikumus, kuros skolēnu balsis ierunā bērni, papildina teicējs – režisore – un nelieli klipi, kuros viņa sarunājas ar savām skolas laiku draudzenēm. Tāpat ir dokumentāli kadri no Brīvības ceļa un ģimenes fotogrāfijas.

Filma noslēdzas ar to, ka viņa kopā ar saviem bērniem skraida pa pludmali Kurzemes piekrastē, jo Burkovska pati bērnībā nevarēja to darīt, lai gan dzīvoja pavisam netālu, – kā PSRS rietumu robeža tā bija slēgtā zona. Nojaušams, ka šī multfilma tik tiešām ir veltījums galvenokārt autores bērniem, kā arī ārzemniekiem (nu, ne velti tā tagad ir izvirzīta Oskara nominācijai), jo attieksme ir mazliet vienkāršota – tad bija traki un drūmi, un vispār visiem bija pogas acu vietā, bet tagad beidzot spīd saulīte, čivina putniņi un katrs, kurš vēlas, var kļūt par žurnālistu. Kaut kādā ziņā tā droši vien arī ir...