Par blogu

Kad septītajā klasē sāku rakstīt savu blogu tā pirmatnējā versijā, šī ideja mani ārkārtīgi sajūsmināja. Ar padziļinātu interesi analizēju katru apmeklēto pasākumu, lai pēc tam varētu uzrakstīt kaismīgu un izvērstu atsauksmi. Tagad tā gluži vairs nav, jo bez ekstensīvas viesošanās izrādēs un izstādēs un grāmatu lasīšanas klāt ir nākusi vēl vesela kaudze visādu pienākumu, tāpēc krietni biežāk vienkārši ķeru sajūtas un... aizmirstu par tām uzrakstīt. Esmu nospriedis, ka, ja reiz nav impulsa, nav tas obligāti jādara. Lietu darīšana impulsīvi un atkarībā no garastāvokļa uzdzen mazāku trauksmi.

Runājot par trauksmi, nesen noslēgušies manas dzīves trauksmainākie gadi – pamatskolas laiks, un tagad humanitārās klases mācīšanās modelis paredz, ka man ir jāraksta kultūras dienasgrāmata. Tad nu esmu izlēmis jau kuro reizi atdzīvināt Kalambūru – savu ne-tikai-kultūras-dienasgrāmatu, kurā rakstu par to, kas svarīgs, par to, kas nav, par to, ko mana ģimene drīkstētu lasīt, un par to, ko nedrīkstētu. Kalambūrs ir stilistiska figūra, vārdu spēle, kas balstīta uz viena vārda dažādām nozīmēm vai dažādu vārdu vienādu vai līdzīgu skanējumu. Kaut kā vienmēr sanācis rakstīt tieši tā – drusku rotaļājoties.

Mani sauc Gusts, esmu teātra studijas «Kāpnes» aktieris, režisors un mākslinieciskais vadītājs (dažreiz tas ir mazāk prestiži, nekā izklausās), novembros es rakstu romānu, bet ikdienā es rakstu romānus savu labāko draugu ausīs. Drusku regulārāk nekā ar bloga rakstīšanu, taču arī tikai un vienīgi mirkļa vēlmes vadīti es nodarbojos ar rakstveida lomu spēļu spēlēšanu. Ikdienā rakstu jebkurai definīcijai grūti pielīdzināmus pastāstiņus – ikdienas pierakstus, kuros sižeta kāpinājums ir vien aptuveni nojaušams, bet varoņu raksturi pelēki un pretrunīgi. Reizi divās nedēļās nosūtu vēstuli savam labākajam draugam, kurš iekārtojies uz ērtu dzīvi Beļģijā, bet tieši šobrīd prokrastinēju vēstures referāta pabeigšanu.