Kādreiz, kad ik pa laikam manā YouTube laika līnijā uzpeldēja tādi video kā «Es atgriežos» vai «Esmu atpakaļ», dažreiz arī kaut kas tik skandalozs kā «Es pametu YouTube», es vienādiņ domāju par to, kāpēc cilvēki tā dara, proti, kāpēc viņi uzņem šādus video. Vai tiešām nevar vienkārši atsākt veidot saturu, kā tas tika darīts iepriekš? Vai tiešām šie iedomīgie cilvēki, kamerai klāstot, kāpēc bija pazuduši, attaisnojoties un paužot solījumus, domā, ka kādu tas viss interesē? Tā es domāju tad un tāpat es domāju arī šobrīd, tikai vairs nenosodu nevienu, izņemot pats sevi, jo, galu galā, tagad taču es esmu tas, kurš mēnesi no mēneša cenšas atgriezties apritē. Maļos savos pārmetumos par to, ka nerakstu, un neizlēmībā par to, ko īsti rakstīt un kur rakstīt, un kāpēc to darīt.
Es jau gadu rakstu blogu, ja to neregulāro atskaitīšanos par savām pazušanām un to, ko to laikā esmu izlasījis un apmeklējis, vispār var saukt par rakstīšanu. Bet, jā, tik tiešām ir pagājis jau gads, kopš es 19. janvārī piereģistrējos platformā Mozello, un, šķiet, tagad es saprotu, kāpēc visi šie jūtūberi vienmēr sāka no jauna. Protams, es nezinu, kā jutās viņi, cik nopietni viņi uztvēra savu hobiju un cik daudz viņi par to domāja; varbūt šos atgriešanās video viņi veidoja kādu instinktu vadīti. Tomēr sliecos domāt, ka arī viņiem, tāpat kā man, šķita, ka pasaule pieprasa no viņiem paskaidrojumus, internets vēlas uzzināt patiesību. Varbūt izskaidrojums ir daudz vienkāršāks: viņi, gluži tāpat kā es (jo mēs taču ne ar ko neatšķiramies, esam tikai uzmanības kāri jaunieši ar šķietami unikālu pasaules redzējumu, par kuru mums noteikti nepieciešams pastāstīt citiem) vairāk domāja paši par sevi, par savu nepieciešamību atskatīties atpakaļ pagātnē un pārskatīt savus nākotnes plānus. Patiesībā tiem video nebija jātop publiskotiem. Viņiem vajadzēja tos noskatīties, veikt pierakstus un turpināt dzīvot uz priekšu.
Es sāku stāstīt par tiem jūtūberiem, jo ir vieglāk palūkoties uz situāciju no malas, ja runā trešajā personā. Un mēs viņiem neko nevaram pārmest...
Ko es darīju?
Pēdējo reizi es publicēju bloga ierakstu 1. novembrī, kad paziņoju, ka uz mēnesi nozudīšu, jo rakstīšu romānu, taču apsolīju, ka uzreiz pēc tam atkal atgriezīšos pie bloga ierakstu veidošanas. Mēnesis pārvērtās divos, un nu jau ir pagājuši trīs mēneši kopš mana pēdējā ieraksta, taču, ja tā padomā, pa šo laiku es neesmu izdarījis neko sevišķu, neko ievērības cienīgu, neko neparastu. Gāju uz skolu un tad mājās. Uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas reizes iegriezos jauniešu studijā «Bambuss», apmēram tikpat daudz reižu arī grāmatnīcā. Iesāku tradīciju vismaz vienu svētdienu mēnesī apciemot radiniekus un atgriezties mājās ar paprāvu grāmatu kaudzīti. Novembrī, tāpat kā decembrī, lasīju ļoti maz, patiesību sakot, nelasīju vispār nemaz, tomēr manai novembra versijai vismaz ir vērā ņemams attaisnojums, kamēr decembrī es gluži vienkārši slinkoju. Ja tomēr vēlaties mani attaisnot, varat uzskatīt, ka decembrī jutos traumēts un joprojām pārdzīvoju par tiem piecdesmit tūkstošiem vārdu, kas no manis tika izsūkti romāna formātā.
Jā, runājot par to jau vairākkārt pieminēto romānu, es to nepabeidzu. Es izpildīju programmas galveno izaicinājumu, uzrakstīju nepieciešamo vārdu skaitu, lai kopā ar vēl divdesmit trim cilvēkiem kvalificētos kā uzvarētājs, taču savu personīgo mērķi – pabeigt iesākto romānu – nesasniedzu. Tajos piecdesmit tūkstošos vārdu bija pietiekami daudz liekvārdības, lai novembra beigās, kad no sevis vairs nespēju izspiest ne zilbi, romānā sižetiski būtu nokļuvis tikai līdz pusei, kamēr pa galvu jau rosās – pareizāk sakot, ārdās – idejas otrajai daļai. Tomēr visā sliktajā ir arī kas labs, šajā gadījumā – galvenā varone nenomira, kā bija plānots, vismaz pagaidām ne, jo man gluži vienkāršu gribējās viņu pamocīt vēl mazliet.
Piedalījos tieši vienā skolēnu mācību uzņēmumu tirdziņā, kurš notika manā skolā. Pieteicos vēl divos, taču tajos gan nekvalificējos, jo laikam pieteikumu izskatītāji nebija sevišķi lieli lasītāji (ja bijāt palaiduši šo informāciju garām, mēs ar manu grupas biedreni izgatavojām grāmatzīmes). Šī iemesla dēļ mana drēbju skapja apakšējā atvilktnē joprojām stāv daudzas kastes, pilnas ar grāmatzīmēm, tāpēc, ja jums ir interese par «Lappušu skaitītāja» produkciju, dodiet ziņu.
Atgriežoties pie lasīšanas, kas pēdējā laikā ir bijis viens no maniem iecienītākajiem sarunu tematiem, janvārī gan es lasīju daudz. Izlasīju trīs grāmatas, kas ir diezgan spožs un cerīgs gada sākums (lai gan ceru, ka februārī izlasīšu vēl vairāk), ņemot vērā, ka romānu sižeti bieži vien aizpeldēja otrajā plānā, jo notikumu epicentrā bija neskaitāmie diagnosticējošie darbi. Kā gadījies, kā ne, septītajā klasē mums tika konstatēta veģetatīvā inteliģence, tautā saukta arī par hronisko gudrību, un ir nepieciešams regulāri pārbaudīt, kā šī slimība progresē. Diemžēl tā mēdz tikai progresēt.
Tas ir arī apmēram viss, ko es darīju un kas ar mani ir noticis, kopš pēdējo reizi tikāmies, lai aprunātos. Un, ja reiz esam tikuši tik tālu, laikam būtu vērtīgi parunāt par maniem nākotnes plāniem, jo lai kā arī es necenstos dzīvot šodienai un atrasties šeit, šajā mirklī, vienīgā pasaule, kurā man ir lemts dzīvot, ir nākotnes pasaule.
Ko es darīšu?
Es rakstīšu. Kopš es sevi atceros (un es neatceros sevis versiju, kas nerakstītu, jo, paldies dievam, man ir selektīvā atmiņa), es vienmēr esmu rakstījis. Bet, ja kaut kādu iemeslu nevarēju vai negribēju rakstīt, vienmēr domāju par to. Un mana jaunā gada apņemšanās laikam ir vairāk rakstīt – fiziski rakstīt. Maniem tuviniekiem varbūt tas šķitīs neprātīgi, jo es taču visu laiku rakstu, tomēr mans plāns ir nevis rakstīt vienkārši kaut ko, bet vairāk attīstīt savus personīgos projektus, kā arī šo blogu. Šķiet, beidzot esmu atradis to, kas man traucēja iepriekš, to labojis, proti, pārvācies uz jaunu blogošanas platformu, un atkal sagatavojies rakstīt: par šo un to – kultūru un visu ko citu.
