pirmdiena, 2021. gada 6. decembris

«No un es» un tā


Kad es atceros iespaidus, ko guvu, lasot Delfīnes de Vigānas romānu «No un es»* (no franču valodas tulkojusi Inta Šmite), es domāju par pavasari. Arī pavasarī, kad iesāku lasīt, un rudenī, kad pabeidzu, es domāju par pavasari. Dita Lūriņa kādā no savām lomām runāja par pavasari kā par drausmīgu gadalaiku, jo tad esot tāda sajūta, ka dvēsele jāmazgā un jākarina vējā žāvēties. Līdzīga sajūta mani pārņēma, lasot par trīspadsmit gadus veco Lū un viņas No – tikai dažus gadus vecāko bezpajumtnieci, ko meitene iepazīst, veidojot referātu.

«No un es» ir stāsts par būšanu kopā un par centieniem izprast citam citu, pat ja tas nav iespējams, par cilvēkiem, kas ir pieraduši pie kādas konkrētas dzīves un nav gatavi no tās atteikties. Par vēlēšanos palīdzēt un apziņu, ka patiesībā tā palīdzi tikai un vienīgi sev. Lū cenšas pieradināt No, un šis process ir atainots ļoti trausli un meistarīgi, pakāpeniski un piesardzīgi, tikai uz maziem brīžiem ļaujot lasītājam atslābt, bet pārējo laiku turot viņu nenovēršamības gaidās – jau no sākta gala ir skaidrs, ka No daba ir caur un cauri neiegrožojama un ka viņas ar Lū nāk no divām dažādām pasaulēm, kuras kopā gluži vienkārši nesapas, lai kā Lū censtos viņai un pati sev iegalvot pretējo. Šī nav grāmata, ko lasa, lai noskaidrotu, kas notiek beigās, bet gan tāda, kuru lasa, lai piedzīvotu visu to pasaules spēcību un bezspēcību, kas ir tai pa vidu.

«No un es» manī kaut ko mazliet saplēsa, kas ir viena no mērauklām, pēc kurām vispār mēdzu vērtēt darbus. Vai tie liek kaut ko sevī pārvērtēt? Vai tie ievaino, rezonē tieši tiktāl, lai aizskartu, varbūt pat liktu kam sašķīst? Tāpat man radās grūti pārvarama vēlme šo romānu pārvērst dramatizējumā (man ir tendence sižetus savā priekšā iztēloties teātra izrādes, ne filmas formātā), un es šai vēlmei arī sevišķi nepretojos, ar dažām ainām arī paniekojoties.

Lielā mērā tas, kas mani atgrūda, bija galvenās varones kaitnieciskums. De Vigāna nebūt neizliekas, ka saprot šo trīspadsmitgadīgo meiteni – tekstā ir bagātīgi daudz spēcīgu atziņu par dzīvi un tā, kuras nerada iespaidu, ka tās rastos trīspadsmitgadnieces prātā, tai pašā laikā tās ir tieši tik patiesas un cilvēcīgas, ka to ir grūti izvērtēt. Taču tieši no iespējamās realitātes atrautā interpretācija paradoksālā kārtā liek jo vairāk satuvināties ar šo tēlu, vienlaikus liekot apjaust, ka par spīti iekšējam līdzpārdzīvojumam šis nav tāds līdzpārdzīvojums, kura alksti, jo Lū gluži vienkārši nav sevišķi patīkama vai arī tāda, ar kuru lasītājs būtu spējīgs viegli identificēties.

Laimīgā kārtā atgrūdiens gan nebija pietiekami stiprs, un pēcgarša palika tieši tik saldsērīga un cerīgi rūgtena, kā šķietami iecerēts. Šo sajūtu izbaudīju tieši tik ļoti, ka pirms dažām nedēļām iegādājos arī Delfīnes de Vigānas pirmo latviski izdoto grāmatu – «Lojalitātes» – un joprojām neatkāpjos no domas par to, ka «No un es» varētu pārtapt arī dramatizējumā un tā.

* Grāmata apmaiņā pret atsauksmi saņemta no apgāda «Jānis Roze».
[..] «un tā» apzīmē visu, ko varētu piebilst, bet ko noklusē slinkuma vai laika trūkuma dēļ, vai tāpēc, ka nevar izteikt.

Ja  paveicas, var piedzīvot īstu šķiršanos, tas ir, var just, ka šķiršanās būs ilga vai arī šķitīs ilga (kas ir viens un tas pats), un tādās reizēs emocijas ir ļoti blīvas, it kā sabiezētu gaiss, it kā viņi būtu vieni paši, bez neviena cita tuvumā.

Mūsu klusēšana ir piemilzusi ar visu pasaules bezspēcību. Tā ir kā atgriešanās pie lietu sākotnes, pie to patiesās būtības. 

 

 

svētdiena, 2021. gada 5. decembris

Ne nu Rīga

Šoruden pirmoreiz apmeklēju festivālu, kurš manu draugu un paziņu lokā ir bijis plaši pārspriests jau vairākus gadus – Rīgas Starptautisko kino festivālu jeb «Riga IFF». Biju grasījies tajā pieteikties kā brīvprātīgais, taču, nemitīgi atliekot anketas aizpildīšanu uz vēlāku laiku, laimīgi nokavēju termiņu, un, iespējams, tieši tāpēc sanāca pagūt nobaudīt tik daudz ko no plašās kinokartes. Lai arī kopā noskatījos desmit filmas (piecas klātienē, tostarp novembra papildseansā, un piecas tiešsaistē, tostarp uzvarētājfilmas papildseansā), pastāstīšu par četrām neklātienes kino redzētajām, kuras manī raisīja visspēcīgāko pārdzīvojumu.

Allaž, kad dzirdu kādu sakām «Riga IFF», abreviatūra IFF man rada asociācijas ar angļu valodas saikli if («ja»). Reiz domāju, kā tad varētu iztulkot tādu Riga if, un ne pie kā labāka kā «Ja nu Rīga» nevarēju nonākt, taču tieši šī nosaukuma interpretācija, šķiet, diezgan labi sasaucas ar šīgada festivāla trauslo balansēšanu uz notikšanas un nenotikšanas robežas (īsi pirms festivāla sākuma tā organizatori publicējuši «atklātu vēstuli par ārkārtējās situācijas ietekmi uz Rīgas Starptautisko kino festivālu un plašākām kultūras norisēm»). Un tad jau iznāk, ka klātienes «Ja nu Rīgas» pretstats ir tiešsaistes «Ne nu Rīga», taču šo «ne» priekšā lieku nelabprāt, jo neklātienes programmas pieredze man izvērtās pat savā veidā labāka nekā tā, ko piedzīvoju kinoteātra telpās.


Kaut kas ļoti ievelkošs ir seriālos un filmās par mazpilsētām kaut kur tālu laukos, kur vienmēr līst lietus un pat tad, kad debesis ir skaidras, tajās nekad nespīd saule. Šādos darbos galvenie varoņi teju vienmēr ir ar sociopātiskām iezīmēm, īsti nemāk sarunāties un visumā rada tikpat baisu iespaidu kā pati vieta, kurā visi ir tieši tik kokaini un nopietni (neviens nekad nesmaida, bet, ja smaida, tad nedabīgi), ka esi gatavs viņus turēt aizdomās par noziegumu, kurš vēl nav noticis...

Nezinu, cik spēcīgi man ir izdevies noķert šo kino tipāžu, bet «Mākoņainie mākoņi» noteikti bija starp tādiem, izveidojot tūlītējas asociācijas ar seriālu «Dark» (arī vācu ražojums, tikai seriālā trillerim, drāmai un mistērijai klāt nāk arī zinātniskā fantastika) – tāds pats, šķietami parasts, taču nenoliedzami savāds, galvenais varonis, tādas pašas nejaušas ainiņas ar nepieradinātiem dabas skatiem, ko papildina drusku neomulīga mūzika. Atceros, ka, pirmo reizi skatoties «Dark», pamatīgi vīlos šajā seriālā, kolīdz parādījās laikā ceļošanas elements. Ar laiku gan pieradu, taču pieturos pie viedokļa, ka pārdabiskie elementi distancē skatītāju no tēlu piedzīvotās dzīves īstenības. «Mākoņainajos mākoņos» šādas distances nebija, un, lai arī sižets bija pat samērā komplicēts, sākot savu, iespējams, bezkaunīgo salīdzinājumu ar «Dark», konstatēju, ka šeit ir mazāk jādomā un vairāk – jāuztver. Arī ritms bija patīkamāks. Ā, un bija identiskas jauniešu teātra mēģinājuma ainas.

«Mākoņainie mākoņi» ir ļoti neviennozīmīga un neskaidra filma – tik tiešām, it kā patiesības debesis klātu bieza noslēpumu, interpretāciju, sakritību un nejaušību mākoņu kārta. Tas ir arī vienīgais izskaidrojums filmas nosaukumam, līdz kuram esmu spējis aizdomāties. Vaļīgā bizītē ir satinušās vairākas galvenā varoņa Paula attiecību līnijas – ar Dālu, ar Maksu, ar Bulvera kungu, ar vecākiem, ar Dāvidu. Neviešas skaidrība, kuras ir galvenās un vai, piemēram, Makss ir instruments, kā atainot Paula attiecības ar Dālu, vai, teiksim, mirušā puiša Dāvida līnijai ir centrāla nozīme, kas lielāka par Bulvera līnijas izgaismošanu. Tāda sajūta, ka nekas netiek izspēlēts līdz galam un ka nekur netiek iebraukts pietiekami dziļi, taču tas noved pie tās patīkamās neizpratnes sajūtas un maķenīt šķebinošām pārdomām, kad filma ir beigusies, tā arī nesniedzot savu verdiktu – katrā ziņā ne tādu, kam līdz galam notici.


Par filmu «Pasaulē sliktākais cilvēks» man pirms noskatīšanās bija izveidojušies tieši divi pieņēmumi: pirmkārt, tajā atainotie dzīvokļi būs ne tikai kinematogrāfiski, bet arī tādi, kuros gribas ievākties, otrkārt, mani noteikti kaitinās galvenā varone, ja reiz jau filmas pieteikumā ir norādīts, ka viņa dzīvo nepārtrauktā neizlēmībā – un, kā noprotams, tas nav harizmātiskiem cilvēkiem zināmā mērā vienmēr piemītošais haotiskums un neparedzamība. Tomēr kaut kāda vilkme tur bija, un es tai ļāvos.

Šodien, rakstot kādu vēstuli, stāstīju, ka man ļoti svarīgas ir beigas: pastaigā – maršruts, izrādē – starpbrīdis, filmā – titri, kafijā – biezumi utt. u. t. jpr. Tāpat man patīk grāmatas ar īsām nodaļām – šķiet, šo analoģiju esmu lietojis jau tik daudzas reizes, ka tā nu kļuvusi nodrāzta, bet lai nu būtu... tad ir tāda sajūta, ka kniebju no grāmatas nodaļu kā Vīnes šokolādes kūciņas gabaliņu, taču nepārēdos. Tas arī ļauj ieturēt pauzes pareizajās un nepareizajās vietās un gūt reālu priekšstatu par progresu. Iespējams, varētu teikt, ka tad mākslas patēriņš kļūst pašmērķīgs, taču tā nebūt nav atkarība tikai no beigām, tā ir atkarība arī no procesa, lai arī paradoksāla un pretrunīga. Kaut gan šo filmu skatījos tiešsaistes seansā, kura progresu jebkurā brīdī varēju vērot uz lēni slīdošās laika ass, tas nebija nepieciešams, jo filma sastāvēja no prologa, divpadsmit nodaļām un epiloga. Šīs nodaļas savā ziņā novienkāršoja Jūlijas stāstu, piezemējot viņas ēterisko plūdumu, tādējādi distancējot un vienlaikus pietuvinot skatītāju šim tēlam.

«Pasaulē sliktākajā cilvēkā» (kurā gan, jāatzīst, manuprāt, tika runāts ne tik daudz par cilvēku mazvērtības kompleksiem vai nespēju izšķirties starp vienu, otru vai trešo, bet drīzāk par to, ka tiem nekad nav labi neatkarīgi no tā, kuram par labu izvēle ir izdarīta) valda lakonisms gan dramaturģiski, gan kadros, gan tēlu raksturos. Neviens no šiem aspektiem nav samežģīts vai ļoti daudzslāņains, taču tas nepadara šo vienu slāni mazāk dziļu. Rodas sajūta, ka veidotājiem ir bijusi pilnīga skaidrība, kādas emocijas vai pārdomas viņi vēlas skatītājos izsaukt un kā paraut pareizos diedziņus.

Filmas pēdējā ainā kādā fona lomā redzam aktrisi ar mazvērtības kompleksiem, kuru fotografē galvenā varone Jūlija (viņu atveidot Renāte Reinsve), un viņas centieni apraudāties kameras priekšā tik uzjautrinoši kontrastē ar, ja nemaldos, otro nodaļu, kurā Jūlija raud, iedama gar šosejas malu, ka, šķiet, viņi jau pareģojuši Reinsves galvenās aktrises balvu Kannās, un par spīti savā ziņā diezgan skumjajam, lai neteiktu traģiskajam, noslēgumam paliek nevis drūma, bet viegli saldsērīga pēcgarša. «Pasaulē sliktākais cilvēks» nav nemaz tik slikts, jo pret savu skatītāju apietas ar pietāti un mīlestību, viņu ievainojot, taču tikai pavisam mazliet, aicinot just līdzi, taču notikumus, kam just līdzi, padarot tik vieglus, ka stāvokli, kurā varoņi atrodas, kad strīdas, krāpj, šķiras, mīl un mirst, tik tiešām nevar nosaukt nekā citādi kā vien par bezsvara stāvokli.


Pandēmijas apstākļos laiks sarūk un izplešas kā sabojājies akordeons, liekot aizmirst par dienu, nedēļu un pat mēnešu ritējumu. Lai arī tagad uz filmas «Asinssūcēji – marksistiska vampīrkomēdija» skatīšanos, graužot krēmsiera maizītes, veros ar vesela novembra distanci, ir tāda sajūta, ka šo mājas seansu būtu piedzīvojis vakar. Līdzīgi konstruēta ir arī šī Juliāna Radlmaiera filma – par vakardienu tā, ka tas tiklab varētu būt arī šodien. Jeb par pagājušā gadsimta divdesmitajiem ar kokakolas bundžiņām un telefoniem rokās un modernām automašīnām uz ielām, tai pašā laikā industriālistu meitu atveidojot kā princesi ar nopakaļus tekalējošu kalpu, pardon, asistentu, tātad šajos 1928. gada notikumos lēkājot savus simt gadus uz priekšu un arī atpakaļ.

Abstraktais laika ritējums un jancīgie tērpi gan nebūt nav vienīgā dīvainība, kas vērojama filmā par Oktāviju un caurkritušo aktieri Ļovušku, bet patiesībā jau par marksismu un kapitālismu. Vai varbūt par vampīriem? Nekļūst skaidrs, kas un cik simboliskā nozīmē ir vampīrs šajā filmā, iespējams, šī ideja ir pazudusi pārsātinātajā maģiskā reālisma elementu jūklī, bet, iespējams, šī pazušana ir daļa no jūkļa. Sākot skatīties, personāžu monotonā, līķainā atveides maniere un pretrunas gan laikā, gan telpā, gan uzskatos šķiet eksotiskas, un skatītājs var labpatikā pieņemt šos spēles noteikumus, taču šādas intensitātes spēle ir par garu vairāk nekā divu stundu ekrāna laikam, iesākumā uzbudinot, tad nogurdinot un beidzumis – pat garlaikojot.


Reizēm ir tā, ka kādu laiku pēc filmas vai izrādes noskatīšanās vai grāmatas izlasīšanas paliek tikai tāda sajūta par šo pieredzi, tāda vārga atblāzma, kurā tad var rakņāties un meklēt konkrētas atziņas. Šī pēcsajūta man līdzīga ir izveidojusies Dominka Grāfa filmai «Fabians jeb gājiens pie suņiem» un Džordža Orvela romānam «Lai plīvo aspidistra». Lai arī uzsvari pēc Ērika Kestnera autobiogrāfiskā romāna tapušajā filmā ir citi un darbībā notiek nevis Londonā, bet Berlīnē, abos darbos ir daudz vienojošu elementu – jauns, nabadzīgs censonis, kura nodarbošanās neparedz iespēju piepildīt savu potenciālu (Kestnera Jākobs Fabians ir ģermānistikas doktors, taču strādā tabakas fabrikā par reklāmistu, savukārt Orvela Gordons Komstoks ir dzejnieks, kurš pamet darbu reklāmas aģentūrā, lai kļūtu par grāmatnieku), trūkuma romantizēšana un aptuveni viens laikmets (20. gs. 20./30. gadi).

Filma par Fabianu ir ārkārtīgi vizuāli baudāma – tā ir krāsota krāšņos toņos, uzņemta mūsdienu kino neierastā kadra attiecībā un veidota ļoti dinamiski. Tieši ritms, šķiet, ir visieraujošākais. To, ka esmu nokļuvis šī ritma varā, sapratu kabarē ainā filmas sākumā, taču pie tā var vainot arī joprojām aktuālo strādāšanu pie izrādes «Ardievas Berlīnei» pēc mūzikla «Kabarē» motīviem. Ainā viss grieztin griezās un mirgoja, un bija redzami vairāki kadri vienlaikus, radot asociācijas ar mūsdienu koncertiem, ko apmeklētāji bieži bauda caur telefonu kamerām, iemūžinot izpildītājus no visām pusēm, taču arī pēcāk nebija garlaicīgi, un, lai arī filma bija teju trīs stundas gara, uzmanība ne uz brīdi neatslāba.

«Fabiana» garums gan man tapa arī par sava veida lāstu, jo sāku to skatīties, kad četru stundu garais tiešsaistes seanss (laiks, kurā filma pieejama) jau bija pārtapis divās ar pusi, tādēļ pēdējā pusstunda man aizgāja secen, taču vismaz filmas pieredze aprāvās līdz ar pašnāvības vēstules beigām, tāpēc gluži bez beigu izjūtas nepaliku. Arī «Lai plīvo aspidistra», ko iesāku pirms pāris ziemām, tā arī neesmu piebeidzis, bet varbūt šai decembrī to beidzot izdarīšu. Un gan reiz tikšu arī pie atlikušajām trīsdesmit minūtēm «Fabiana» un arī pie Kestnera grāmatas ar tādu pašu nosaukumu. Un tas, ka savu pēdējo «Riga IFF» seansu tomēr aizvadīju klātienē (filma «Parīze, 13. rajons») festivāla pagarinājumā, liek atcerēties Rīgu ar «ja nu», nevis «ne nu».

ceturtdiena, 2021. gada 14. oktobris

Neatkarīgo teātru birokrātija

Jau kopš uzzināju atšķirību starp valsts un neatkarīgajiem teātriem, esmu izjutis zināmu skepsi pret otrajiem. Ne tāpēc, ka to radītā māksla kaut potenciāli varētu būt sliktāka nekā lielajos teātros, bet drīzāk tāpēc, ka tie tiešām ir šī vārda tiešākajā nozīmē neatkarīgi. Tajos jaušas kaut kas jauns, svaigs, nepieradināts un neiegrožojams. Iespējams, šī sajūta sakņojas to vidū visai izplatītajos eksperimentos kā saturā, tā formā, ko tie var atļauties, ņemot vērā relatīvi šauro auditoriju, ko tie var uzņemt un uz kuras savas idejas – pārbaudīt.

Man vienmēr teātris ir asociējies ar grimu kausējošiem, smagiem, spožiem lukturiem, priekškaru, šeit un tagad dzimstošiem notikumiem un saplūstošām mākslām lielā zālē, putekļainā un piesmēķētā tumsā, un nevarētu teikt, ka arī tagad man teātris ar to neasociējas, tomēr pēc pāris šā rudens neatkarīgo teātru apmeklējumiem šis koncepts ir paplašinājies ar vēl kādu sajūtu – sajūtu, ka vari aiziet uz teātri džinsos un paskatīties spogulī ne tikai uz savu, bet arī uz pasaules atspulgu.


NASING SPEŠAL / Ģertrūdes ielas teātris / rež. Andrejs Jarovojs

Izrāde "Nasing spešal" savā ziņā ir gara dziesma, jo tā ir galvenokārt audiāli baudāma. Tā sakomponēta, izmantojot deputātu runāto vienā no garākajām Saeimas sēdēm atjaunotās Latvijas laikā. 2008. gada decembrī notikusī sēde kopumā ilga vairāk nekā 28 stundas. Tajā uz ekonomiskās krīzes fona tika apspriests nākamā gada valsts budžets, kā arī administratīvi teritoriālā reforma. Šī izrāde ne tikai ataino parlamentā pastāvošo birokrātiju, deputātu diametrāli pretējos, bet vienlīdz absurdos viedokļus un ieceres, bet arī no jauna aktualizē cilvēkiem tik raksturīgo nespēju klausīties citam citā.

Deputātu un valdības pārstāvju teksti ir pārvērsti ritmiski melodiskā traģikomiskā spēlē, kurā iejutušies pieci aktieri, nemitīgi mainot intonācijas un tembrus. Skatītājam uzreiz kļūst skaidrs, ka uz skatuves redzamie cilvēki dzīvo absurdā pasaulē, kur valda nebeidzama birokrātija, apjukums, strīdi un netaisnība, bet pussekundi vēlāk tas var apjaust, ka, ak vai, arī pats dzīvo tajā pašā pasaulē. Runājot cits citam pāri, repojot, izdziedot, izkliedzot vai citādi izceļot 2008. gada Saeimas sēdes dokumentālos tekstus, aktieri liek smieties līdz asarām, bet pēc tam par to justies slikti, jo nekā smieklīga jau šajā klaunu vāģī, kas, vadot valsti, nakts vidū dzied "Liku bēdu zem akmeņa", nav.


CIEŠAMĀ KĀRTA / Kvadrifrons / rež. Klāvs Mellis

Teātra trupas "Kvadrifrons" izrāde "Ciešamā kārta" ir savā ziņā tematiski līdzīga "Nasing spešal", jo arī šīs izrādes aktieri, pārplūzdami no bērnudārza audzēkņu vecākiem skolotājos, no skolotājiem – skolēnos un no skolēniem – augstskolas pasniedzējos, ataino kādu grotesku un traģikomisku, birokrātijas, neizpratnes, neieklausīšanās un neprāta pilnu pasauli, kurā ielūkojamies nevis kā portālā, bet diemžēl kā spogulī. Visas izrādes ainiņas centrētas ap skolu sistēmu, tās vājajiem un iesūnojušajiem vai, gluži pretēji, pārlieku strauji progresējošajiem zobratiņiem, kas traucē tās darbību. Nemitīgi uzmācas deja vu sajūta, un nevar īsti saprast, vai tas ir paša dzīves vai šīs izrādes ietvaros. Ne velti, ainu maiņas no sapulces uz sapulci tiek parādītas, kādam no tēliem iekrītot deja vu izraisītā transā.

Galvenais izrādes caurvijmotīvs ir kāda sieviete, vārdā Gunita, kura vienā gadījumā ir bērnudārza auklīte, citā – medmāsa, vēl citā skolotāja un pat augstskolas rektore, bet visām šīm Gunitām kopīgs ir tas, ka no tām vēlas tikt vaļā, jo tās vairs neiederas šajā sistēmā. Gunitas vārds gan nav vienīgais, kas atkārtoti izskan starp ainām – līdzīgi ir arī ar filozofisko jautājumu, kas tiek uzdots izrādes beigās, bet apspriests arī vairākkārt pirms tam: vai šodiena ir šodiena, rītdiena vai vakardiena? Tiek vairākkārt atgādināts, ka šis jautājums ir pavisam vienkāršs, bet pašam prātā nerodas nekāda atbilde, vienīgā atbilde ir sīkas tirpiņas uz rokām. Pēc izrādes ar kompanjonu spriedām, ka līdz šim ar vakardienas metodēm rītdienas cilvēki tika mācīti šodienai, bet pašreiz, ieviešot jauno kompetenču izglītību, vakardienas cilvēki māca šodienas cilvēkus ar rītdienas metodēm.

piektdiena, 2021. gada 5. marts

Bruģis sakritis kurpēs tā, ka nevar izkratīt laukā

Šodien «Kāpņu» mājaslapā tika publicēta seriāla «Bruģis manās kurpēs» ceturtā sērija. Pienācis Bruģa nedēļas vidus, un ir laiks mazliet pieskarties šim akmenscietajam un vienlaikus vārīgajam tematam. Tāpat ir pagājis gads, kopš mēs ar Amandu pirmo reizi sazvanījāmies, lai nospriestu, ka viņas dzīve ir tieši tik spraiga un piesātināta pat pandēmijas laikos, lai par to varētu uztaisīt seriālu. Tomēr mēs mēdzām – un joprojām mēdzam – sapņot par daudzām lietām, tāpēc arī šī ideja nebija nekāds pārsteigums. Tāpat mēs nebūtu bijuši pārsteigti, ja tā nekad netiktu īstenota. Taču kaut kas notika un es sāku rakstīt garprozas sacerējumu «Vasaras romāns» – ne pārāk oriģināls nosaukums, jo viens no daudzajiem manas bērnības pavadmotīviem bija Tūves Jansones «Vasaras grāmata» laukos lielajā, melnajā plauktā pie gultas, taču ar viegli nojaušamu vārdu spēli. Beigu beigās uzrakstīju tikai vienu nodaļu, kas beigās pārtapa īsstāstā ar nosaukumu «Tenisiste» un ieguva pirmo vietu «Aicinājuma» konkursā. Nē, nu, pirmo vietu ieguvu es. Bet ar šo stāstu. Atceros, kā bija novietots galds manā vecajā istabā, kad to rakstīju. Tieši tāpat, kā tagad jaunajā.

Jūnija sākumā es uz pankūku ballīti uzaicināju Lauru un Lizu. Tikko biju iemācījies cept vegāniskas pankūkas, kas sevišķi labi garšo, ja tās pārber ar mellenēm, un nosēdināju viņas virtuvē pie galda, lai paziņotu, ka mēs veidosim seriālu. Ka Laura rakstīs scenāriju, izvēršot manu stāstu, ka arī Liza varēs piedalīties, ja vēlēsies. Tas, kas bija iesācies kā joks, nu bija pārtapis vērienīgā projektā – tieši tādā, kādu mums visiem vajadzēja, lai piešķirtu vasarai jēgu, it kā nepietiktu ar Bodžangla pirmizrādes termiņiem. Kamēr Laura pārveidoja manus un Amandas draugus par pankiem un Vecrīgas ballētājiem, es rakstīju un pārrakstīju projekta tāmi, bet Aribella pamanījās ierunāt šajā avantūrā arī Elzu Viktoriju. Kādam, kurš ir redzējis seriālu, varētu likties uzjautrinoši, ka sākotnēji šai kalsnajai, trauslajai topošajai māksliniecei bija paredzēta vulgārās bārmenes Ulrikas loma. Beigās nospriedām, ka mēs ar viņu būsim režisori, bet Aribella un Laura – producentes.

Mums bija izdevies pārliecināt par šāda pasākuma potenciālo izdošanos Baltijas Reģionālo fondu, kas mums atmeta trīssimt eiro, par kuriem mēs iegādājāmies uzkodas intensīvākajās filmēšanas dienās, un pat pašiem sevi, tāpēc 6. augustā «Alksnājā» noturējām sešas stundas ilgu komandas atlasi. Iepriekšējā dienā biju glīti iekārtojis lielo zāli, bet Aribella tikmēr apzvanīja visas sešdesmit četras personas, kas bija pieteikušās uz atlasi. Protams, puse bija to jau aizmirsušas un neieradās. Atminos, kāda bija atlases diena. Bija ļoti saulains, un uz vecās grīdas varēja vērot fotogēniskas gaismas strēles, bet mūsu datoru ekrāni sadarbībā ar nosūbējušajām sienām meta saules zaķīšus. No rīta es gāju pa Tērbatas ielas vidu, jo tomēnes tā bija gājēju iela, un dzēru ūdeni no pusotra litra pudeles, klausīdamies «Oto the Bear».

Kā nopietni biznesmeņi mēs sēdējām pie apkrautiem galdiem, viesiem atvēlot vietas klubkrēslos. Vairāki pajokojās, ka mēs vēloties viņiem likt justies psiholoģiski zemākiem. Varbūt tā arī bija. Mēs nebijām īsti sagatavojušies, tāpēc viss notika ļoti improvizēti. Mūsu Excel fails bija pilns ķiķināšanas, un tajā bija maz jēdzīgu komentāru, tāpēc dienas beigās daļu ļaužu pat neatminējāmies, taču galu galā devāmies mājup ar nepārliecinošu un strīdīgu, taču vismaz gatavu lomu sarakstu.

Mūsu mīļākie ieguvumi bija Emīls, režisoru asistents, un Lorenss, montāžas režisors, jo viņi, liekas, saprata, kā lietas darāmas. Protams, tieši tāpēc, ka viņi saprata, abi bija ārkārtīgi skeptiski noskaņoti pret šo trādirīdi, jo uzfilmēt desmit seriāla sērijas desmit dienās ar aktieriem, kas tikai tikko dabūjuši iepriekšējā dienā uzskribelētos scenārijus, un komandu teju bez jebkādas kino pieredzes, turklāt bez vērā ņemama finansējuma reālistiski (vai vismaz cenšanās vērti) šķita tikai... nevienam. Beigās cits citu pārliecinājām un uzaicinājām parunāties pāris producentus, lai viņi mums pateiktu, kā to dabūt gatavu (lieki teikt, ka zelta recepti neviens neiedeva, jo zelta recepte pēc noklusējuma neietver šādus laika rāmjus). Pa starpu tikām pie vēl diviem zelta gabaliņiem – Kristiana un Matīsa, operatoriem. Pēdējie radošās komandas kolekcijai pievienojās Edgars, skaņu džeks, kurš mums sagādāja boom mikrofonu, un Liza, kura jau kopš pankūku ballītes bija kategoriski atteikusies iesaistīties – tā neesot viņas tējas tasīte. Beigu beigās viņa tomēr kaut kā attapās filmēšanas laukumā ar klapīti rokās un sniedza tādu artavu, ka izpelnījās otrā režisoru asistenta titulu seriāla titros.

Emīls ir nosolījies līdz maijam izveidot filmu par mūsu aizkadra piedzīvojumiem jeb kā tapa eksperimentālākais 2020. gada jauniešu seriāls (ārkārtīgi pretenciozi, ne tā?), tāpēc neizplūdīšu garos aizkulišu stāstos, tomēr nelielai intrigai izstāstīšu kādu Bruģa filmēšanai ārkārtīgi raksturīgu situāciju. Ir trīs naktī, atrodamies Kristas dzīvoklī Jeruzalemes ielā, un viesistabā uz grīdas guļ vesels lērums masu skatu dalībnieku, kas disko gaismiņās garlaikojas un pat necenšas noslēpt savu vilšanos par to, ka šis ir tikai ballītes inscenējums, nevis īsts tusiņš, ka Emīls aizliedz viņiem dzert līdzpaņemtos aliņus un ka jāālējas ir bez skaņas metronoma sistā ritmā. Galvenajai aktrisei Mārai ir iestājies lūzuma punkts, un viņa tualetē raud pēc gandrīz divdesmit četru stundu filmēšanas, Līva viļas, jo tekilas pudelē, izrādās, ir ūdens, un aiziet atpakaļ gulēt, Elza Viktorija saka, ka mēs nevaram turpināt, jo aktieri mirst, bet es kliedzot uzstāju, ka mums ir jāpabeidz, Laura man lasa mātišķu lekciju, bet Aribella māca Evelīnai tīt cigaretes, savukārt Kristians neko nav pamanījis, jo pustumsā veido kadrējumu skūpsta ainai. Liza gan jau stūrītī šo visu apraud.

Decembrī fragments no seriāla pamatā esošā stāsta nokļuva laikraksta «Konteksts» lapās – šoreiz zem nosaukuma «Bruģis manās kurpēs», šķietami manifestējot seriāla iznākšanu – vairs ne drīz, bet vispār. Ziemas sākums bija netīkams laiks ne tikai man personīgi, bet arī visai Bruģa komandai un ne tikai visādu darbu, bet arī mūsu mazā vasaras piedzīvojuma dēļ. Bija samontēti visu sēriju melnraksti un kļuvis skaidrs, ka laikam jau tur nekas labs neiznāks. Stāsta publikācija par mums it kā smējās. Beigu beigās nav tā, ka nekas labs neiznāca, jo, kā mūs mierināja Elza Viktorija dienu pirms pirmās sērijas iznākšanas, «Bruģī esot arī labi uzrakstīti dialogi, ciešama aktierspēle, ģeniāli kadri, un gan Latvijā, gan pasaulē esot radīti krietni sliktāki darbi, tikai spīdīgākā iesaiņojumā».

Nu ir pagājuši jau seši mēneši, kopš noslēdzās seriāla filmēšana, dažas sērijas ir apvienotas, desmit pārvēršoties par septiņām, un ir palikusi vairs tikai sajūta par to, kā tas bija – uzņemt seriālu desmit dienās. Komandas grupā esam kolektīvi atmetuši novēlotās diskusijas par to, kurš ir vainīgs pie viduvējā iznākuma, atzīstot tās par absolūti neauglīgām. Ja vaicājat, kā šķiet man, vainīgs ir laiks, jo desmit dienas ir nepieklājīgi maz, bet tik abstraktu lielumu vainot ir grūti. Laiks var arī dziedēt, un es gribētu cerēt, ka tas dziedē arī seriālus. Un, pat ja nedziedē, tad laika gaitā liek tiem šķist nostalģiskākiem. Nostalģija ir arī galvenais iemesls, kāpēc šī ieraksta lasītājiem ieteiktu seriālu noskatīties, kaut nupat esmu to nodēvējis par viduvēju. Jā, varbūt mums, biedriem bruģiem jeb bruģētājiem, patīkamo asociāciju buķeti bagātina tas, ka paši esam bijuši daļa no šī neprāta, taču, neskatoties uz amatieriskumu, seriālā ir skaidri jaušams jauneklīgums, satikšanās brīvība un, protams, vasara – domājams, šīs trijotnes pandēmijas laikos pietrūkst ikkatram.


Bruģa galvenā varone ir Undīne – meitene no Limbažiem, kas ierodas Rīgā, lai strādātu un krātu naudu biļetēm uz Luksemburgu (viņa grasās pārvākties dzīvot pie sava drauga), bet vispār jau lai meklētu laimi. Pirms ierašanās viņa galvaspilsētu jau ir paspējusi izsapņot no visām pusēm – kā viņa te dzīvos, kur ies, ko darīs, kādi viņai būs draugi un tā bez gala. Šis naivais sapņojums, protams, turpinās, arī ierodoties Rīgā. Undīne ievācas pie savas brīvdomātājas tantes un piedzīvo atkalsatikšanos ar savu bērnības draugu Kikī, kurš Limbažus pametis jau krietni pirms viņas. Darbā viņa iepazīst divas gaisīgi vieglprātīgas ballētājas – Ulriku un Viktoriju –, kuras Undīni ievelk Rīgas tusiņu vidē un pateicoties kurām viņa iepazīst savu jauno apsēstību – narkotiku dīleri Klāru. Šo bīstamo haosu ar laiku līdzsvaro mūziķis Ivo; viņš ir pirmais, kuram Undīne patiešām notic, kad viņš tai apgalvo, ka «Rīga nav viens vienīgs rožu lauks». Seriāla lielākais trumpis noteikti ir kolorītie reālos cilvēkos balstītie personāži (nu, un, protams, burvīgā mūzika), kas mētā spriest-maz-spējīgo Undīni apkārt kā tādu karstu kartupeli, liekot viņai sākumā saprast jo mazāk, bet pēcāk apjaust arī daudz svarīgu lietu.

Vakar ar komandu vienojāmies, ka preses relīzes nerakstīsim (tā vietā, iespējams, šovasar filmēsim otro sezonu, lai pierādītu sev, ka varam (vēl) labāk, – tas gan ir tikai tāds joks, bet mēs visi zinām, kā mēdz iznākt ar jokiem), taču es jau biju noskaņojies vienu tādu uzrakstīt, tāpēc arī tapa šis raksts (un vēl tāpēc, ka šodien skolā jāiesniedz kultūras dienasgrāmatas, bet man trūka divu ierakstu). Un, ja tā iespaidā kaut viens no maniem uz roku un kāju pirkstiem saskaitāmajiem lasītājiem nospriedīs, ka būtu interesanti noskatīties, kāds tad Bruģis ir izdevies, ir garantēts, ka izdevusies būs vismaz diena (mana). Lai vasarīgi!

otrdiena, 2021. gada 23. februāris

Uz manas palodzes krīt mirušas bizbizmārītes

Jau vairākus mēnešus uz manas palodzes krīt mirušas, sakaltušas bizbizmārītes. Nezinu, no kurienes tās krīt un kāpēc tās krīt, nezinu arī to, kāpēc katru reizi, kad tās izkratu ārā pa logu, tās atdzīvojas. Sāk rāpot prom, bet nekur tālu neaizrāpo, jo tiek ieputinātas. Šodien, dzerot pirmo no rīta kafijām, sēdēju uz palodzes blakām kurpju kastei, kurā glabājas saņemtās vēstules, pase, jauka noslēpumu lādīte, ko tante Kristiāna pirms pāris gadiem atveda man no Krakovas karaļa pils, Amandas saulesbrilles un trīs kastaņi. Vēroju vienu no mārītēm. Šoreiz tā rāpoja, kamēr pārkrita pār malu, es domāju par to, kā viņai nekad neapnīk krist. Pašreiz fonā skan saruna ar Ingu Pizāni podkāstā «Pieturzīmes», viņa skaita dzejoli «Skumji nebūs vienmēr», un, kamēr rakstu frāzi «viņai nekad neapnīk krist», atskan dzejoļa rinda «lapas turpinās krist». Nokrīt uz palodzes, izkrīt pa logu, nolec no ceturtā stāva, padarot sev nelāgu galu. Jau atkal.

Mana blakussēdētāja – kurpju kaste

Tikko – tikai šis tikko seko gandrīz mēnesi vēlāk un sniegs jau ir nokusis pavisam – pabeidzu skatīties Elmāra Seņkova izrādi «Ezeriņš» (vēl pāris dienas skatāma «Teātrī.zip») pēc Jāņa Ezeriņa noveļu motīviem. Tā atstāja aiz sevis tādu savādu kņudoņu, kuru par patīkamu gluži nevarētu saukt (katrā ziņā tā nav pielīdzināma pēdu kutināšanai, par kuru savā nepublicētajā dziesmā dzied «Grupa Jānis»), tāpēc izdzēru savu espresso šotu un devos pie palodzes pārbaudīt, vai uz tās nav uzkritusi kāda bizbizmārīte. Man šķita, ka būtu tikai likumsakarīgi, ja tā notiktu.

Joprojām neesmu savā galvā radis kādu izskaidrojumu, savilcis kādas paralēles, novērojis korelācijas, kas man palīdzētu saprast, kāpēc šīs bizbizmārītes krīt. Iepriekšējā bloga ierakstā stāstīju par «Izmisuma» pastkarti, kas mēdza krist nost no sienas. Tagad tā vairs nekrīt, iespējams, tāpēc, ka izliekos neesam izmisis, bet drīzāk tāpēc, ka pieķepināju tās aizmugurei vēl dažas lipekļa bumbiņas. Tagad pie sienas spītīgi neturas festivāla «Komēta» pastkarte. Iespējams, tas nozīmē, ka beidzot jāķeras pie Tūves Jansones grāmatas «Komēta nāk» dramatizēšanas. Man liekas, ka bizbizmārītes ir mans izmisums, bet varbūt tā ir kāda cita emocija vai sajūta. Ar Danielu esam nolēmuši veidot zīnu ar nosaukumu «Bijis/nebijis». Katru mēnesi virsrakstā šai izvēlei sekos viens vārds. Izmisums, mīlestība, mulsums, draudzība, pirmizrāde... Kas nu mums tobrīd būs uz sirds. Un, ja tā ir bijusī nebijusī bizbizmārīte, tad joprojām nezinu, kas viņai kaiš.

Miglainā šīvakara bizbizmārīte

«Ezeriņā» par bizbizmārīšu paradoksu man atgādināja novele par blusu, kas uzskata cilvēku par savu pavadoni un ceļo kopā ar viņu, sūkdama asinis un spriezdama par cilvēku mīlestību, un sapņodama par blusu mīlestību. «Blusa», šķiet, bija trešā uz skatuves izspēlētā novele, un tieši tajā man aptuveni kļuva skaidri izrādes noteikumi. Līdz tam mīņājos uz dīvāna nelielā neizpratnē par to, kā veidojas sižets, vai tēli ir savstarpēji saistīti un kāpēc notikumi risinās tik abstrakti un uz tik minimālistiski iekārtotas skatuves, jo mēs ar tanti (Krakovas karaļa kastītes Kristiānu) tā steidzāmies skatīties, ka aizmirsu izlasīt anotāciju. Īsumā – deviņas Jāņa Ezeriņa noveles izspēlē septiņi Nacionālā teātra aktieri, ģērbti melnos uzsvārčos un baltos apakštērpos, balti nomālētām sejām ar melniem lokiem un tamlīdzīgi, liekot viņiem izskatīties kā miroņiem. Tādus kā rēgus atgādina arī skatuves aizmugurē sakārtie tērpi, bet vienīgais aktīvi izmantotais scenogrāfijas elements – liels drēbju skapis, kāds droši vien atrodams katrā latviešu lauku mājā un uz kura augšā uzstutēta vienas tādas miniatūra versija, – liek vampīriskajām būtnēm izskatīties tā, it kā viņas celtos un atkal gultos šķirstā.

Izrādes laikā tēli slīd pa traģikomiskuma spektru – no nožēlojami skumja līdz absurdi komiskam, ne uz brīdi neapstājoties pa vidu un uzkavējoties tikai galējībās. Groteski pārvietodamies pa skatuvi, viņi nedabīgās kustībās, dīvainās skaņās un uzspēlēti straujos vai, gluži pretēji, gausos tekstos ar greizām izteiksmēm bālajos ģīmjos stāsta par savu dzīvi, nāvi un mīlestību. Pirmīt lasīju «Satori» «Mīlestības grāmatu». Žuljens Nuhums Kulibali savā esejā «Kāpēc runāt par mīlestību nav stulbi?» raksta, ka «mīlestība nav nekāds brīnumains arguments, kas spēj automātiski radīt sapratni diametrāli pretēju cilvēku vidū, taču tā līdztekus piedzimšanai un nāvei ir vienīgais universālais saskares punkts, caur kuru varam sākt runāt par lietām, kas mums svarīgas (..).» Elmārs Seņkovs, kustinot līķīšus kā marionetes, caur Ezeriņa simtgadīgajām novelēm runā par to, kas ir svarīgs mums visiem – arī mūsdienās. Iespējams, šī izrāde top vēl aktuālāka tieši tagad, kad aiz loga pavasari vēstoša saule mijas ar apokaliptiskām sajūtām.

«Mīlestības grāmata» ar pašgatavoto grāmatzīmi un Ingas akvareli fonā

Ainu maiņu izrādē signalizē aktieru nesankcionētā izmisīgā pārvietošanās pa skatuvi helovīniskas mūzikas pavadījumā, it kā viņi būtu nomaldījušās dvēseles, kas, tikai izstāstīdamas savu stāstu, gūst mieru. Mani favorīti bija stāsts par blusu (Dita Lūriņa), kas mīl izsūcoši, un greizsirdīgo metroseksuālo kungu (Uldis Norenbergs), kurš ir apsēsts ar savu sievu (viņam esot laba gaume, jo visas sievietes, kas viņam patīk, diezgan droši kādam patikšot vēl vairāk). Abos šajos stāstos figurē kukaiņi – otrajā tā ir muša, sievas pirmā mīlestība. Klausos situācijai pagalam neatbilstošo (bet visādi citādi visnotaļ piemēroto) dziesmu «Boys Will Be Bugs» un domāju par to, cik neprognozējami mēdz vīties, vīties un savīties cilvēku likteņi ne tikai izrādē – jo arī uz manas palodzes taču krīt mirušas mārītes, jo vārdi, ko rakstu, skan radio, jo var atbildēt uz nesaņemtā vēstulē uzdotiem jautājumiem, jo no sienas krīt īstās pastkartes. Arī cilvēki ir mazi kukainīši, kas pa likteņa jūru peld.

Tāds kā mūsdienu Ezeriņš, tomēr drusku no citas operas ir rakstnieks Svens Kuzmins, kurš darbojas maģiskā reālisma žanrā. Pirms gada izlasīju viņa romānu «Hohma», bet janvārī – stāstu krājumu «Pilsētas šamaņi». Gluži kā «Ezeriņā», arī šajā krājumā visi notikumi ir tādi, kas teorētiski varētu notikt, kuros pašos par sevi nav nekā pārdabiska, kuri pārliecinoši iekļaujas izveidotajā absurda pasaulē, tomēr kuros jaušas kaut kas neomulīgi maģisks, neticams un neizprotams. Tā, it kā veļu laiks būtu pienācis pāragri. Visspilgtākais piemērs droši vien ir stāsts par sarkano pogu, kas nez no kurienes uzradusies rūpīgi projektētas mājas virtuvē pie sienas un, neko nedarīdama, gandē dzīvi mājas saimniekam, kurš beigu beigās neizturēdams pogu nospiež. Nekas nenotiek.

Rakstāmgalds pēc pēdējās pārkārtošanas.
Uz tā «Pilsētas šamaņi», «Komētas» kartiņa un vēstules, uz kurām jāatbild

Citējot interviju ar Ievu Melgalvi kādā senā «Konteksta» izdevumā (šīs intervijas fragmenti tagad ir salīmēti uz manas izmisuma kurpju kastes), «cilvēks spēj ļoti daudz darīt vai nedarīt, un dīvainā kārtā tāpēc vien pasaule neapstājas.» Reizēm to der atcerēties. Šobrīd to laikam visvairāk derētu atcerēties Amandai. Viņa atkal meklē kaut kādu abstraktu patiesību vai varbūt nemaz vairs nemeklē. Gluži kā «Hohmas» noslēdzošajā nodaļā, kur dzīvoklī ierodas mērītāji un sāk mērīt. Ko viņi mēra? Laikam grib izmērīt visu pasauli. Es pēdējā laikā ar šķērēm griežu izjukušo Ojāra Vācieša dzejas krājumu «Si minors» un pārvēršu to kolāžās. Šķiet, tā varētu sagraizīt visu pasauli. Un, ja vajadzēs, es tā arī darīšu. Bet jūs – jūs noklausieties skaņdarbu «Lifeboat (Lovers Rock)». Varbūt veļu laiks vēl gabalā, bet bija Valentīndiena un tā...

Manis paša dēmoniskā pagātne pie kādas sienas kaut kur

pirmdiena, 2021. gada 4. janvāris

Ceļojumu drudzis

Augustā, nu jau varu teikt, ka pagājušā gada, manu vecāku konsīlijs, māsas sajūsmināto spiedzienu pamudināts, nē, drīzāk pavadīts, nolēma, ka, lai ieekonomētu, jāpārvācas uz dārgāku dzīvokli. Pārvākšanās mani ikreiz vienlaikus skumdina un sajūsmina. Tā garšo labi, pēc notikuma, pat ja, kā šoreiz, esam pārmigrējuši tikai dažus kvartālus. Šī bija piektā reize, kad pārvācos, otrā reize, ko atceros. Visticamāk šī ir pēdējā reize, kad pārvācos kopā ar visu ģimeni, tas mani drusku biedē, jo sajūta, ka paies vēl trīs gadi un gan jau mēs atkal kaut kur dosimies, bija ļoti mierinoša. Taču nākamreiz es droši vien došos pats uz savu dzīvokli, pats uz savu dzīvi un centīšos radīt māju sajūtu tur. Man ir bail nokļūt savā ideālajā dzīvoklī, bet nejusties tur kā mājās, apmesties ar ideālajiem cilvēkiem, lai atklātu, ka viņi neliek justies omulīgi.

Radinu sevi pie domas, ka nekur neesmu piesiets, jo neesmu jau arī, vai ne? Izmantojot oktobrī iegūto Covid imunitāti, dažas dienas palieku pie savas tantes, kur ēdu ķirbju zupu, pa vakariem dodoties ciemos pie Amandas, kur ēdu pastu ar pesto un rīvētu cieto sieru; sevišķi garlaicīgās mācību dienās jau no paša agra rīta ielaužos Aribellas dzīvoklī, kur ēdu «Liepkalnu» sezama radziņu par četrdesmit pieciem centiem; šad tad mani aizved uz laukiem pie vecmammas, kur stundām ilgi sēžu pie galda, apsmērējot tosterētu sēklu maizi ar sviestu un berot tai virsū dedzinoši daudz citronpiparu. Un tad šis cikls šādā vai citādā secībā sākas no gala.

Visvairāk gan joprojām apgrozos pie saviem vecākiem, kur ēdu grieķu salātus. Man tur ir sava istaba, kura ir tikai mana un kurā neviens cits nemēdz gulēt, kur pie sienām karājas manas pastkartes. Esmu radis uztvert šo istabu kā vietu, kur ieskriet, lai pārnakšņotu, lai atkristu, izkristu, padejotu, paraudātu, pārēstos un pasēdētu uz palodzes, taču šajos laikos sanāk te atrasties arī neapskaužami ilgas stundas, nožēlojami garas dienas, apmesties uz nomācoši ilgu nekārtību. Jaukākais nekārtībā ir tas, ka to var savest kārtībā, tā nav neatgriezeniska. Samest papīrgrozā atkritumus, salikt netīrās salātu bļodas un kafijas krūzes kaudzēs, sakarināt nosviestās drēbes skapī starp lavandas maisiņiem. Attapties, pārstumdot plauktus un ar smaidu sejā pārskatot pastkaršu kolekciju.

Mācos pārvākties, pārvācoties pats savā istabā. Vismaz reizi trīs mēnešos mainu mēbeļu izkārtojumu tajā. Parasti tas iezīmē kādu jaunu sākumu, pat ja to nemaz nenojaušu. Kad ievēroju šo korelāciju, pārmaiņas mani sāka biedēt, jo zināju, ka drīz notiks kaut kas sevišķs. Bet tad sapratu, ka mazās sevišķības ir viss, kam tagad ir vērts dzīvot, tāpēc pārstāju baidīties. Kad istaba ir pārkārtota un galds stāv pie loga, bet gulta pie durvīm, atverot logu, ir iespējams izvēdināt ne tikai miegaino gaisu, bet arī aiz grāmatplaukta un drēbju skapja paslēpušās domas. Tās tur nosēžas ik reizi, kad kāds nepaceļ telefona klausuli un neuzklausa, kad murgoju vai lasu, vai skatos jau piekto seriālu šajā nedēļā.

Mans rakstāmgalds pēc pēdējās pārvākšanās

Varbūt, gluži kā Ingas dzejolī, es vēlos pārvākties uz laimīgu sevi. Paiet pāris dienas, atrast māju sajūtu pārkārtotā istabā ir daudz vienkāršāk nekā jaunā dzīvoklī. Pieradums iestājas krietni ātrāk, un jau atkal gribas doties projām. Maja no Rumānijas savā īsfilmā ar nosaukumu «Leave» teica, ka, kopš viņa sevi atceras, viņa vienmēr ir vēlējusies aiziet. Tā ir arī ar mani. Sākot ar laiku, kad, dodoties uz kaimiņu māju pie māsīcām, jau no pirmā brīža vēlējos doties atpakaļ. Beidzot ar šo brīdi. Īsteni laimīga ir tikai došanās sajūta. Galā nonākšana rada bezcerību. Apstāšanās rada bezcerību. Kamēr tu kusties un austiņās dārd mūzika, dažreiz kāda konkrēta, dažreiz jebkāda, ir vienalga, kas tevi nomāc. Bet neesot iespējams aiziet no savām problēmām, ja tās ir tavā prātā. Nav iespējams aiziet no sava prāta.

Nu jau septembris ir gana sen, lai to, gluži kā jebkuru aizgājušo laiku, varētu sākt romantizēt. Bija kāda nedēļa, kad mēs ar Amandu vakaros gājām uz kino, naksnīgā Tērbatas ielā es, neskatoties zem kājām, rakstīju mīļas īsziņas, sajūta bija tāda, it kā izlecošas animācijas parādītos man virs galvas un viegli trīcētu. Ap to laiku izlasīju Mikolaja Ložiņska grāmatu «Reisefieber». Iztulkojot sanāk «Ceļojumu drudzis», bet neviens netulko. Tā kļuva par vienu no manām mīļākajām grāmatām, nospriedu, ka to būtu vērts dramatizēt. Tagad īsti neatceros sižetu, bet atceros sajūtu. Ieliku savu eksemplāru Amandas dāvanu maisiņā, lai viņa man atgādinātu. Kaut kad prasīšu atpakaļ.

Pirms pāris nedēļām, lai aizbēgtu no skolas beigām un tām nelaimīgajām prāta problēmām, dzīves neizbēgamībām un bezjēdzībām, sākām doties mazos ceļojumos, kurus uzdevām par lieliem notikumiem. Nolēmām drusku pabraukāties pa katru no Latvijas dzelzceļa līnijām, lai pēc tam atgrieztos Rīgā un censtos tajā saskatīt kaut ko jaunu un skaistu. Izbraukājām trīs no piecām, tad mums apnika vai arī mēs aizmirsām doties pārējos braucienos, jaunajā gadā aktuāls kļuva kaut kas cits. Aribellai no Matīsa ielas, Ziepniekkalna un Rožupes dzīvē aktuāli tagad ir meklēt laimes pērlītes, sākot ar lūpu balzamu, Kārlim no Briseles un Jaunmārupes ir aktuāli būt skumjam un vientuļam, Amanda no Čiekurkalna rezidences, Limbažiem un Ozolaines vēlas visu gadu būt iemīlējusies, viņai tas padodas lieliski, viņas jaunais lozungs ir «būt gatavai it visam», Daniels no Sporta ielas un Valmieras baidās iemīlēties, viņš meklēs laimi «Lielajā Molnā», kuru viņam nosūtīju uz svētkiem. Es savu aktualitāti vēl neesmu atradis. Varbūt šajā sakarā jāpiebīda gulta pie pretējās sienas?

Es un manas cirtas «Rīga izskatās labi» iemūžinājumā

Ir vēl dažas lietas, ko es daru, lai aizbēgtu un sajustos tā, it kā būtu ārpus vietas, kurā atrodos, jeb, pareizāk sakot, lai sajustos tā, it kā esmu jebkur. Vismaz pāris reizes dienā es nostājos spoguļa priekšā, klausoties ļoti skaļu mūziku, dejoju un iztēlojos lietas, kuras nekad nenotiks. Es kustos brīvi, ir grūti būt izmisušam, kad tu dejo, pat ja dziesmas kulminācijā no sienas nokrīt filmas «Izmisums» pastkarte. Pēc tam es nosviežu austiņas uz matrača, atveru logu, ieelpoju, apsēžos pie galda un uzrakstu pastkarti.

Pastkaršu aprakstīšana izraisa atkarību. Sākumā uzrakstīju vienu Aribellai, jo viņa bija skumja un tuvojās Ziemassvētki, tad pats sev un piespraudu pie sienas, tad Elzai Viktorijai, kura rakstīja referātu, Laurai, kura ir pievērsusies dzejai un ievākusies jaunā dzīvoklī, Lizai, lai viņa sajustos vērtīgāka, Danielam, kurš ļoti priecājās, Amandai, kura ierosināja pastkaršu ideju, Terēzei no teātra trupas, tantei Kristiānai, vecākiem, māsai, Elzai, pie kuras biju ciemos. Janvāra beigās nosūtīšu vienu Kārlim uz vārda dienu. Tas ir tāds mierinošs, attīrošs cikls. Dejot un tad rakstīt, rakstīt un tad dejot. Ieelpot, izelpot, ieliet glāzi ūdens, izdzert tasi kafijas, apgāzt puķupodu, salocīt drēbes, saklāt gultu, rakstīt, dejot, iziet pastaigā, nedomāt, saņemt zvanu, padomāt, tad atkal nedomāt, pasapņot, pagaidīt. Kaut viss dzīvē būtu sastopams veselīgos daudzumos, iepriecinātu un neraisītu atkarību. Taču tad vairs nebūtu jautri, vai ne? Gribas vaicāt «ko tālāk?» ar domu «nu, kas vēl trakāks maz var notikt», nevis neizpratnē, ko lai vispār iesāk, kur lai liekas, pie kā lai aiziet, ko lai ieraksta jaunajā plānotājā.

«On all this heartbreak telephoning» / Aliaksandra Tucha

Manas mājas būs visur, kur būs aizceļojušas manas pastkartes. Un vēl šur tur. Izsakoties Majas vārdiem, gribas aiziet kaut kur, pabūt tur un konstatēt, ka daļa no šī kaut kur ir kļuvusi par manu. Kamēr rakstīju, Aliaksandra atsūtīja fotogrāfijas ar mani, ko bija uzņēmusi Alksnājā. Tās ir skaistas. Arī Alksnājā ir manas mājas. Nopirku plānotāju. Esmu nolēmis nekaunēties par to, ka plānoju atpakaļgaitā. Jūtos tikai drusku mazāk pazudis un tikai drusku vairāk noilgojies kā puisis filmā «Kafija Berlīnē». Amanda aicināja noskatīties filmu «Kerola». Es noskatījos. Mēs meklējam risinājumus un izskaidrojumus tāpēc, ka esam jauni.

trešdiena, 2020. gada 16. decembris

Personīgie simboli simbolisma izstādē

Baltijas valstu simbolisma izstādes «Nepieradinātās dvēseles» plakāts ar tajā attēloto zemnieku meiteni no Valtera gleznas jau gadu kalpo par aizmugurējo sienu virtuves plauktiņam manas tantes dzīvoklī. Tas tur atceļojis no izstādes Orsē muzeja Parīzē, jo tieši francūži izvēlējušies visu triju Baltijas valstu mākslinieku simbolisma gleznas, kuras izvietot izstādē, kā arī bijuši pirmie izmitinātāji. Šī gada sākumā izstāde bija skatāma Igaunijā, vasarā – Lietuvā un tagad tā visbeidzot nokļuvusi Latvijā, noslēdzot četru izstāžu ciklu.

Zemnieku meitene

Izstāde strukturēta trijās daļās – «Mīts», «Dvēsele» un «Daba», kas ir sava veida pamatakmeņi jebkurai agrīnai sabiedrībai. Tomēr mākslas darbi, protams, nav no agrīnās sabiedrības laikiem, bet gan no 19. gadsimta 90. gadiem līdz 20. gadsimta 30. gadiem. Simbolisma mākslas virzienam ir raksturīga intuitīva, ne loģiska pieeja pasaulei – pārdomas rada sajūtas, nevis kaut kas, ko patiešām var ieraudzīt. Izstādes daļas savā veidā pārklājas, daži darbi šķietami būtu iederīgāki kādā citā daļā, tomēr katrs no atslēgvārdiem, gan mīts, gan dvēsele, gan daba, saskatāms teju visu darbu tematikā.

Ierodoties mākslas muzeja lielajā pagraba izstāžu zālē, pirmie skatam paveras divi iespaidīgi un savstarpēji kontrastējoši sadaļas «Mīts» mākslas darbi – Jaņa Rozentāla «Arkārdija», kas attēlo mūžīgu, saulainu vasaras dienu, mieru un prieku, sievietes un bērnus, radot sajūtu, ka visu laiku skan tāda kā pārpasaulīga dziesma, kas čukst ausī, ka viss būs labi, un Lietuvas mākslinieka (lai gan patiesībā viņš bijis polis) Ferdinanda Ruščica «Nec Mergitur». Šī glezna rada patiesi baisu iespaidu – tajā zem zvaigžņotām debesīm gāžas milzīgi viļņi un šūpojas senatnīgs kuģis. Skats kā no pasaku grāmatas vāka. Arī šis darbs ievelk sevī teju muzikāli, tikai šoreiz ar stīmpanka piesitienu. Kad aptver, ka pār muguru skrien skudriņas, uzreiz gribas patverties atpakaļ «Arkādijā», taču jādodas tālāk.

«Nepieradinātajās dvēselēs» bija vērojams vesels lērums triptihu, kas no jaunatklājumiem bija mani iecienītākie darbi. Sajūta, kas radās vērojot it kā dažādus, taču tematiski un stilistiski tik līdzīgus darbus, bija ļoti mierinoša. Patiesībā likumsakarības starp blakus izstādītajiem darbiem bija vērojamas teju nemitīgi. Pat ja gleznas nebija savstarpēji saistītas, tās tik un tā vienoja kāds kopīgs elements, krāsu palete vai tehnika.

Tematiski līdzīgi dažādu mākslinieku darbi

Pirmajā sadaļā «Mīts» ieraudzīju arī vienu no savām visu laiku mīļākajām gleznām, kas man bijusi sirdij tuva jau kopš bērnības un kuru esmu uztvēris par tādu kā simbolu savā dzīvē. Tie ir Jaņa Rozentāla 1901. gadā gleznotie «Gavilējošie bērni». Savā ziņā šie gavilējošie bērni, to nevērīgās dziesmas asociējas ar mītu par Ēdenes dārzu, taču tai pašā laikā aizdomājos par to, ka tie drīzāk iederētos «Dvēseles» sadaļā, jo no viņu bērnišķīgā prieka jaušas tīrs un patiess dvēseliskums. Atceros, kā bērnībā katru otro dienu mani bija jāved uz mākslas muzeju, lai varētu skatīties uz šo gleznu. Tā šķita bezgalīgi milzīga, bet tas tikai tāpēc, ka pats biju ļoti mazs – jo gleznas apmēri it nemaz nav lieli. Tāpat šie bērni likās neticami laimīgi, man tie asociējās ar maniem vecākiem, lai gan vizuāli tie nemaz nebija līdzīgi. Man patika iztēloties, ka tie ir viņi bērnībā.

Izstāde ievelk sevī, gluži kā laba mūzika. Tai varētu staigāt cauri atkal un atkal, ik reizi samanot ko jaunu. Piemēram, kad devos uz izstādi otro reizi, pēkšņi šķita, ka visas sadaļas «Dvēsele» mākslas darbos atainotās dvēseles ir nelaimīgas, kamēr pirmajā reizē – laimīgas. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no perspektīvas, ar kādu raugies. Darbi spēj savā veidā iemiesot arī tavas sajūtas un kļūt par taviem personīgajiem simboliem.

Purvīša lapotnes manu matu krāsā – personīgs simbols

svētdiena, 2020. gada 26. janvāris

Vasaras atmiņu druskas / Karaliene, kura nekad nav vēlu

Kamēr Ričards ar divām islandiešu meitenēm jau kopš vienpadsmitiem rītā klīst apkārt pa Rīgu, laicīgi izpētot ievērojamākās apskates un ēdināšanas vietas, mums pie autobusu stāvvietas pretī viesnīcai «Metropole» jāierodas vien septiņos vakarā. Es ierodos pirmais, jau aptuveni piecpadsmit minūtes iepriekš un aptuveni divas minūtes stāvu, domādams par to, kas mani sagaida tuvākās nedēļas laikā un vai mans melnais ietērps neraidīs iepriekš nesatiktajiem cilvēkiem nepareizus signālus.

Man piezvana A. un saka, ka kavēs, jo tikai tikko izgājusi no mājām, un man tas neliekas nekas pārsteidzošs, tāpēc es vien nosaku, ka gaidīšu, bet ka nezinu, cik apmierināta būs Līga un pārējie. Tad mūsu saruna beidzas, un uzreiz pēc tam ielas malā nostājas mašīna, no kuras izkāpj Līgas jaunā asistente Agita. Ar to mana vientulība beidzas un sākas mūsu A. gaidīšanas uztraukumi. Vaicāju, vai nevajadzētu kaut kā padarīt mūs mazliet atpazīstamākus igauņu delegācijai, kam kaut kad tuvāko minūšu laikā vajadzētu ierasties. Tieku pie nelielas papīra lapas ar projekta logo un kādu brīdi turu to virs galvas, taču tas izrādās lieki, jo jau pēc pārdesmit sekundēm mūsu kaimiņi no ziemeļiem ir klāt. Nezinu, kādus savā galvā biju iztēlojies pārējos projekta dalībniekus, taču sejas, ko pavirši papētīju, kamēr Agita ar vienu no igauņu grupas līderiem – Bertu –, visus jaunpienācējus izsauca, mani pārsteigt spēja vien ļoti nelielā mērā.

Nākamais ierodas Rihards, kurš iepriekš netika apmeklējis nevienu no sagatavošanās sapulcēm, tāpēc redzu viņu pirmo reizi. Mēs sarokojamies, un uzsākam nelielu small talk. Noliekam somas malā pie Agitas un to nedaudzo igauniešu, kas jutās pietiekami brīvi, lai izdarītu to pašu, mantām, tomēr jau pavisam drīz mums atkal tās ir jāpārvieto – šoreiz uz tikko piebraukušā mikriņa piekabi. Ar abām rokām stiepjot savu lielo, sarkano somu, spiežos cauri igauņu pūlim un zem deguna murminu klusus hi un hello. Atbrīvojies no savas smagās nastas, jūtos brīvāk un sāku skatīties apkārt, lūkodamies pēc, iespējams, šurp nākošiem latviešiem. Jau pēc piecām minūtēm mēs ar Rihardu, Ričardu, Elīnu un Ginteru stāvam nelielā aplītī nostāk no visiem, kamēr igauņi atraduši savu vietu pie mikriņa pelēkās sienas, bet Ieva pļāpā ar abām islandietēm, kas ieradās kopā ar savu šodienas gidu – Ričardu. Pārējie ielidos Latvijā vien četros no rīta.

Man piezvana A., un saka, ka esot tikai pie Krusta baznīcas, un es viņai aizkaitināti atgādinu, ka līdz izbraukšanai atlikušas vien desmit minūtes, bet viņa šajos laika rāmjos nekādi neiekļaujas, turklāt visi pārējie jau ir ieradušies. «Nu,» viņa atsaka, «kā mēdz teikt, the Queen is never late, only the others are too early.» Tā nu mums nekas cits neatliek kā vien stāvēt un gaidīt, līdz viņa ierodas. Pārējie sāk nervozi skatīties savos pulksteņos – izbraukšana paredzēta jau pirms vairākām minūtēm, bet kāda persona joprojām nav ieradusies. Nevarētu teikt, ka uztraukums māktu arī mani, esmu drīzāk uzjautrināts un, ieraugot ap stūri nākošo A., kas apkrāvusies ar neskaitāmām somām un maisiem un vēl pa zemi velk milzīgu koferi, es saprotu, ka mana diena ir izdevusies.

sestdiena, 2019. gada 28. septembris

Vasaras atmiņu druskas / 26. jūnijs

Vasaras sajūta ir tā sajūta, kad tu saproti, ka nekas nav obligāts, nekas nav ievietojams noteikti-jādara kategorijā, ja vien tu pats nevēlies, lai tas tur būtu, ja vien tu pats to tur neievieto. Vasaras sākumā izsvītroju no šīs kategorijas visas lietas, kuras... visas lietas. Lai man visu laiku nebūtu sajūta, ka kaut ko neesmu padarījis, kaut ko esmu aizmirsis, kaut ko neesmu piedzīvojis. Varbūt kādam, attopoties ar tukšu vasarā izdarāmo darbu sarakstu, sāksies panika, bet man bija tieši otrādi – es tiku no tās vaļā. Nebija vairs nepārtraukti jādomā par to, kad beidzot kaut ko izlasīšu, kaut ko uzrakstīšu, kaut kur aiziešu, jo tas vairs nebija kaut kas tāds, kas piestāv vasarai, tas kļuva vienkārši par ko tādu, kas jādara, kad uznāk iedvesma.

Par laimi, man iedvesma uznāca pietiekami bieži, un, par spīti nevilšus uzsāktajai dīkdieņa dzīvei, tomēr pamanījos gan kaut ko palasīt, gan kādu satikt, gan izrakstīt ārā spontanitātē uzkrātās sajūtas un enerģiju, gan doties pēkšņos izgājienos uz kādu pasākumu. Bet tagad es mazliet pastāstīšu jums par gūtajiem iespaidiem, jo, lai cik ļoti es gribētu lepoties ar māku savus piedzīvojumus paturēt pie sevis kā ko ļoti intīmu, noslēpumainu un personīgu, manuprāt, pēdējā laikā pieaugusī prokrastinācijas proporcija manā ikdienā ir jāsamazina, un pirmā vasaras mēneša dienasgrāmata varētu būt lielisks veids, kā. Protams, negaidu, ka šis raksts jebkad ieraudzīs dienasgaismu vai vismaz ieraudzīs to tuvākajā laikā, tomēr arī ilūzija par produktivitāti ir labāka nekā nekas,

Pikets pie leļļu teātra
26. jūnijā pamostos deviņos, jo desmitos man Merķeļa ielas «Caffeine» ir sarunāta tikšanās ar L. Viņa bija vienīgais cilvēks no mana Facebook draugu loka, kurš, spriežot pēc vietnē redzamā, bija ieinteresēts Krišjāņa Barona ielas podu glābšanā, tāpēc, saprotams, man bija ar viņu jāsazinās, lai vēlreiz pārliecinātos, ka mēs tiešām liekam spēkus kopā un dodamies uz piketu, kas vienpadsmitos paredzēts pie leļļu teātra. Satikušies kafijas bārā, kurš, starp citu, jaukāks bija pirms renovācijas, mēs pārrunājam aktualitātes, kuras saradušās kopš ziemas brīvlaika, kad pēdējo reizi tikāmies, pie dzērieniem ar vairāk piena nekā kafijas (es dzēru mandeļu piena lati, bet L. dzēra karameļu makijato). Es pasūtīto izdzeru straujāk, lai gan ierados vēlāk, tāpēc vaicāju L., kāpēc viņai tas prasa tik ilgu laiku. Viņa atsaka, ka, ja samaksā par kafiju divi septiņdesmit pieci, tad arī izbauda to – uz visiem divi septiņdesmit pieci.

Turpceļā pa tramvaja logu esmu guvis divas neiepriecinošas ziņas, kuras tad nu pavēstu L. Pirmkārt, gandrīz visi podi jau ir aizvākti, otrkārt, pie leļļu teātra vēl nav nevienas pašas dzīvas dvēseles. Tomēr, par spīti šaubām, mēs, piebeiguši iegādātos kafijas dzērienus, dodamies uz teātra pusi. Tur mēs varam atviegloti uzelpot, jo nebūt neesam vienīgie, kas ieradušies, tomēr jebkurā gadījumā esam vieni no nedaudzajiem, tāpēc atmosfēra ir mazliet neveikla. Uznāk neliela bezcerības izjūta. Viss pikets tā arī paiet – neveiklās un mazāk neveiklās aktivitātēs –, taču, atgādinot sev par galveno iemeslu, kāpēc esam šeit ieradušies, kļūst vieglāk pārvarēt iekšējo pretestību. Kādā brīdī uzrodas smaidīgu jauniešu bariņš ar milzīgiem puķupodiem, kuros sastādīti uzblīduši un ļoti gāzelīgi palmveidīgi augi, kam to mājvieta izskatās krietni par mazu. Uzņēmuši šos jauniešus pulciņā, vairāki vecāka gadagājuma piketētāji sāk izkliegt saukļus, kas izsaka viņu (un laikam jau arī mūsu) neslēptās vēlmes pēc podiem, augiem, zaļuma un tamlīdzīgi. Kamēr mēs pievienojamies viņu klaigām, V., kura dzīvo tieši pretī teātrim, gatavo ēst un brīnās, kas tad atkal aiz viņas loga bļaustās. Tikai vēlāk, apmeklējusi Instagram, viņa manos stāstos ierauga, kas liedza viņai klusas un mierīgas brokastis.

Kamēr, televīzijas kameru ielenkti, kā nozombēti sekojam dažādu iniciatoru norādēm par to, kas mums jādara, saņemu īsziņu no E., kurā man tiek uzdots jautājums: kāpēc šo darām un ko vēlamies panākt. Uz brīdi arī par to aizdomājos, taču, nenonācis pie vērtīgiem secinājumiem, aicinu L. doties projām no šīs vietas. Galu galā – nezinu pat, kāpēc esmu atnācis. Paejam pāris metrus nostāk un mēģinām izspriest, ko iesākt ar nelielo puķupodu, ko L. atnesusi sev līdzi. Beigās viņa izvelk no somas marķieri (baltu vai zelta), ar kuru uzraksta uz poda vēstījumu (neatceros kādu, bet varbūt to atcerēsies L., un tad viņa man to pateiks un es varēšu to iekļaut). Tikmēr es esmu izlēmis, ka ar šo mani šīsdienas kulturālie proaktīvā jaunieša piedzīvojumi nedrīkst beigties un izdomāju, ka došos uz, kā savā galvā esmu to nodēvējis, feministu izstādi jeb izstādi «Euro Femmes» izstāžu zālē «Arsenāls», un piedāvāju L. doties sev līdzi. Viņa piekrīt.

Izstāde «Euro Femmes» izstāžu zālē «Arsenāls»
Kas man ļoti patika, mēs, nemaz nepārrunājuši citus iespējamos variantus, dodamies uz Vecrīgu ar kājām, nevis meklējam tuvāko tramvaja pieturu, kā tas varbūt būtu citā kompānijā. Pēc aptuveni desmit minūtēm esam galā, nopērkam biļetes un dodamies augšā pa garajām šauro pakāpienu koka kāpnēm, kas droši vien ir ceļojušas šai ēkai līdzi cauri gadsimtiem. Pabeiguši kāpienu un izrunājuši, cik nepieejama šī izstāde būtu cilvēkiem ar kustību traucējumiem, mēs aizelsušies dodamies iekšā izstādes telpā, kas ir mazāka, nekā bijām gaidījuši. Šī fakta konstatējums izsauc mūsos pārsteigumu un nedrošību par to, vai esam atnākuši pareizi, lielā publicitāte un mūsu lielās ekspektācijas teju vai solīja lielu telpu. Vēlāk gan sapratām, ka lielāka telpa nemaz nebūtu nepieciešama.

Kopumā izstādē bija seši mākslas darbi, no kuriem trīs bija latviešu, bet pārējie trīs – ārzemju mākslinieču veidoti. Arī mākslinieku sastāvs, to visu sastādot sievietēm, reprezentē to, ka tieši tās stereotipiski ir vislielākās (vai vismaz – skaļākās) popfeminisma atbalstītājas mūsdienās. Ceru kaut kad sagaidīt arī līdzīgu izstādi no vīriešu skatpunkta – nevis tāpēc, ka šajā izstādē to pietrūktu, drīzāk tādēļ, ka tīri feministiskos un laba koncepta turpināšanas nolūkos tas būtu tikai loģiski.

Pirmais izstādē redzamais darbs bija mākslinieces Kamila Gonzalesa Korea veidotais apmēram divas minūtes garais video rullītis ar nosaukumu «IRL». Tajā glezna – kailas sievietes torss ar datorprogrammatūras palīdzību tika pārveidots no emocijikonam veidotā kolāžā, atgādinot mums par pirms neilga laika notikušo akciju, kur liels skaits sieviešu kailas nogūlās uz ielas, aizsedzot krūtis un dzimumorgānus ar palielinātiem vīriešu krūšu galu attēliem. Šīs akcijas mērķis bija vērst sabiedrības uzmanību uz dzimumu nevienlīdzību sociālās vietnes Instagram noteikumos. Kamēr pat Latvijas likumdošana pieļauj sieviešu krūšu atkailināšanu publiskās vietās, Instagram attēlos to liegts darīt. Manuprāt, izveidotais mākslas darbs bija veiksmīgs un arī apskatītā problēma bija pietiekami interesanta un aktuāla, lai gan man pazīstamās Instagram lietotājas nekad nav izrādījušas sevišķu interesi pēc krūšu publiskošanas savos profilos.

Lai gan arvien biežāk uz ielas redzam dažādu dzimumu cilvēkus ar dažādām frizūrām, tajā skaitā vīriešus ar gariem un sievietes ar īsiem matiem, joprojām pastāv sociāla stigma pret sievietēm ar skūtu galvu, ir izplatīti stereotipi, ka viņas ir vai nu vēža slimnieces vai lesbietes jeb, kā vēstīts darba aprakstā, Grāfs Drakula Rīgā un Matriksa Morfejs Londonā, un citādi nemaz nemēdz būt. Mētra Saberova savā nelielajā animācijas filmā «I hope you’re not in this» apskata šo problēmu, par lūzuma punktu padarot histērisku kliedzienu, kurš liek pār muguru noskriet skudriņām un ķermenim cauri izšauties milzīgai enerģijai.

Viviannas Marias Staņislavskas darbs «Porno / intimitāte» bija vizuāli ļoti pievilcīgs, jo mākslinieces ilustrācijas bija patiešām prasmīgas un arī pieeja bija interesanta – ar neapbruņotu aci bija redzams tas, kā cilvēki, galvenokārt sievietes, tiek atspoguļotas pornogrāfiskos materiālos, savukārt, pieliekot pie acīm sirds formas brilles, kas glabājas zem uzraksta «Ieraugi intimitāti», var ieraudzīt to, ko sekss nozīmē īstiem cilvēkiem, nevis industrijas radītiem personāžiem. Tomēr nedomāju, ka šāda rakstura izglītojošs mākslas darbs var noderēt par ko vairāk kā atgādinājumu, jo jaunu pasauli spētu atklāt vien mazam zēnam vai meitenei, kas internetā gluži nejauši uzgājis šāda rakstura materiālus. Bet varbūt, ja tā padomā, šajā mūsdienu pasaulē, kur mūsu plašā iztēle un sapņi tik viegli sajaucami ar realitāti, tas ir ir tieši laikā?

Uzzinot, ka Elīna Brasliņa savu ārkārtīgi kvalitatīvo darbu – animācijas filmu «Kam no gendera bail?» – izveidoja vien nepilnu divu mēnešu laikā, es sāku respektēt to vēl vairāk, jo tā izstrāde ietvēra gan animācijas izveidi, gan arī pašrocīgu auduma lellīšu izgatavošanu un pēc tam atdzīvināšanu ar stop motion metodes palīdzību. Manuprāt, māksliniecei lieliski izdevās šajā nelielajā multiplikācijas filmiņā attēlot ideālo pasauli, kurā Stambulas konvekcija tiek ratificēta. Tomēr, kā tas redzams arī mākslas darbā, tas prasītu daudz diskusiju – gan starp dzimumiem, gan starp sabiedrības slāņiem, gan starp paaudzēm.

Nākamajam darbam – Kirstinas Barnsas video «CumCookWithMe#2.2» piešķīrām interesantākās idejas titulu, jo, kamēr par citu darbu tēmām bijām jau paspējuši atklausīties, ritinot cauri popfeminisma fanu Instagram un Facebook laika joslām, šis bija kaut kas gluži jauns. Nelielajā filmiņā bija attēlots seksuālas spriedzes piesātināts kulinārijas šovs, šefpavārei esot pašai māksliniecei, kurā no dažādiem pārtikas produktiem tiek izgatavoti cilvēku reproduktīvās sistēmas izdalījumi un vienlaicīgi arī periodiski uzpeldoši klipiņi ar šo galaproduktu izmantojumu, šķiet, reprezentējot dažkārt joprojām aktuālos atsevišķu sabiedrības daļu uzskatus, ka, ja sieviete būs laba, gan virtuvē, gan gultā, tad laulība būs izdevusies. Tomēr, kā izrādās, video mērķis nav ne tuvu tik vienkāršs kā parasta paironizēšana par daža laba antīkajiem uzskatiem. Nē, kā vēstīts darba aprakstā, patiesībā runa ir par ierobežojumiem, kas Apvienotajā Karalistē pastāv attiecībā uz sieviešu ejakulāciju pornogrāfijā.

Pēdējo izstādes darbu, kura nosaukumu un autoru nekur nepierakstīju un diemžēl arī nevaru atrast, nesapratām. Noskatījāmies video vairākas reizes, taču, tā arī nenolasījuši slēpto, feministisko vēstījumu, kāds tam noteikti bija, devāmies projām. Pavadījām pusstundu grāmatnīcā, kritizējot grāmatu vāku dizainus, it kā būtu šādām izdarībām pietiekami kompetenti, un tad devāmies uz kafejnīcu, kur pasēdējām vairākas stundas, līdz man bija jādodas tālākās gaitās – satikties ar V.

Etīžu teātra «Nerten» izrāde K.K. fon Stricka villā
Jau minēju savus tālākos tās dienas plānus ar V., par kuriem gan, sēžot augšminētajā kafejnīcā starp daudzajiem vasaras pabērniem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ arī nolēmuši pulcēties vai vienatnē piemesties šajos bēniņos, kuros ar ārtelpu kontrastējoši vēsā gaisa temperatūra disonē ar šai jau tā karstajā vasaras dienā gluži neiederīgi silto apgaismojumu, kura spilgtie avoti bija hipsterīgās spuldzes, kas, dažādi savītas ap modernām koka konstrukcijām vai vientuļi iekārtas, bija piestiprinātas pie mērķtiecīgi nolaistajām sienām un zemajiem griestiem. Mums ar L. zvilnot izsēdētajos dīvānos un garlaikoti, ar sevišķu nopietnību un zināmu pašironiju salīdzinot savu visnotaļ māksliniecisko auduma maisiņu saturu, man pienāk ziņa no V., kurā tieku izvaicāts par saviem šī vakara plāniem. Jau tajā brīdī man ir skaidrs, ka tiek meklēta mana kompānija, pat nojaušu – kādā pasākumā.

Protams, piekrītu, pat ja man ir mazliet žēl tālu atkūlušos L. atstāt vienu nīkstam šajā kafūzī. Viņa uzstāj, ka šādas vientulīgas pasēdēšanas ar savu telefonu viņai ir ierasta lieta, turklāt viņa tik un tā nebija gaidījusi, ka sastādīšu viņai kompāniju visas dienas garumā, tāpēc dodos cauri uzkarsušajam Rīgas centram uz mājām, kur mazliet atvēsinos, uzkuļot sev saldētu ogu smūtiju un pieķeroties šim rakstam, kuru, kā redzams, rakstīju trīs mēnešus. Neilgi pirms sešiem man ir jādodas uz tramvaja pieturu, lai pagriezienos čīkstošajā braucamajā pievienotos V. – braucam uz pasākumu K.K. fon Stricka villā. Esmu atzīmējis, ka esmu ieinteresēts šajā pasākumā, droši vien tas arī tapis par galveno iemeslu šim uzaicinājumam, tomēr ieinteresēts es parasti esmu gandrīz visos Stricka villā notiekošajos pasākumos, tāpēc tas nav rādītājs, ka esmu iepazinies ar pasākuma programmu vai, pat ja esmu, – esmu paturējis to atmiņā. Šai neziņai par godu ļauju V. to kliedēt, un mēs, braucot gar Dailes teātri runājam ne tikai par etīžu teātri «Nerten», par kuru, cita starpā, todien dzirdu pirmoreiz, bet arī par Svena Kuzmina literāro daiļradi un viņa grāmatu, kuru vēlos izlasīt laikmetīgā vāka un ieintriģējošā nosaukuma dēļ.

Ieradušies Stricka villā, mēs kādu laiciņu mazliet apmulsuši stāvam ļaužu pilnajā terasē, kurā samanām kopīgu paziņu – vēl apmulsušāko M., kas šurp ieradusies viena. Brīnumainā kārtā kopīgi atrodam brīvu galdiņu, pie kura piesēžam. Nospriežam, ka sajūta šeit, proti, pie šī apaļā plastmasas galdiņa ar kādas alus darītavas logo uz tā, ir gluži kā citā pasaulē. Kā jau visos Stricka villas pasākumos, viss sākas vismaz stundu pēc oficiālā pasākuma sākuma, padarot pulksteņa laiku seši par laiku, kurā ierasties, lai, iespējams, dabūtu sēdvietu. Tomēr mums nav iebildumu gaidīt, jo sākam runāt par kopīgām rakstīšanas pieredzēm pagātnē, tāpat kā potenciālām – nākotnē –, tā ļaujot minūtēm ritēt straujāk, nekā šķistu citkārt. Kad ir jau bez dažām minūtēm septiņi, saņemam aicinājumu doties iekšā, lai noskatītos izrādi. Izrāde ir arī mūsu galvenais šāvakara mērķis, tāpēc pametam savu mazo pasauli un dodamies iekšā citā – bohēmiskās villas pasaulē.

Sēžam un klausāmies, kā arī citi ieņem savas vietas, lēnām pieelpojot telpu ar savu kultūras dvašu. Gaidām, kad sāksies izrāde. Aizdomājos par to, kāds bijis katras šīs personas ierašanās motīvs, cenšos saprast, vai arī citu cilvēku identitātei šis pasākums nozīmē tikpat daudz, cik jauneklīgajiem mums, kad pa nelielo tukšo telpu starp krēslu blāķiem basām pēdām izsoļo «Nerten» autori – Toms Treibergs un Svens Kuzmins. Domas pievēršas sākuma gaidām, šķiet, kopš pēdējā teātra apmeklējuma pagājusi vesela mūžība, pietrūcis šīs nokaitētās izjūtas, gaidot lūzuma punktu – izrādes sākumu. Iespējams, šeit man tādu nesagaidīt, «Nerten» esot vēl demokrātiskākam par tiem, kurus apmeklēju visbiežāk, tomēr, liekas, jaunu sajūtu es alkstu vēl vairāk.

Treibergs un Kuzmins iesoļo priekšā esošā telpā, ko labi varu iztēloties esam par ziemas dārzu vai ko tamlīdzīgu, un nozūd no skata, jau pēc pāris sekundēm atgriežoties skatuves zonā. Var redzēt, ka viņi ir pilnībā pārvērtušies, iejutušies tēlos, kurus tūlīt iepazīsim, par spīti tam, ka nekādas fiziskas pārvērtības ar viņiem nav notikušas. Viņi ievelk elpu, pirms sākt, un arī mēs ievelkam elpu, gaidīdami kaut ko īpašu. Šķiet, sagaidām arī. Seko apmēram stunda, kurā ietilpinātas vairākas uzjautrinošas etīdes. Pēc katras no tām mākslinieki no jauna ieslīd telpā, ko esmu pasludinājis par ziemas dārzu, un no tās iznāk pilnīgi jaunā tēlā – laikam tas mani fascinēja visvairāk, jo, kamēr lugas iestudējumā aktieriem dažkārt pat vairāku stundu garumā jāiejūtas kāda tēla ādā, «Nerten» darboņiem nācās šīs ādas nomainīt vien pāris sekunžu laikā un tas šķita patiešām iespaidīgi.

Visvairāk man atmiņā palikusi komiskā etīde par vīru, kurš santehniķim par viņa pakalpojumiem vēlējās samaksāt ar četrdesmit paldies, kā arī viena par iereibušo Māru Zālīti pēc kāda Rakstnieku savienības saviesīgā pasākuma, tomēr pēc šīs te, manuprāt, etīdes kļuva mazliet pliekanas, nogarlaikot spējīgas. Pat konstatēju, ka pamanījos izvilkt no bikšu kabatas telefonu, lai pārbaudītu saņemtās ziņas. Etīde, ko «Nerten» demonstrēja pēc kāda izsauktā «vēl vienu», vispār šķita gluži lieka, tomēr palikām arī uz to un beigās cītīgi aplaudējām, uzreiz nebrāžoties projām, kā to darīja dažs labs. Šāds pieklājības gājiens gan mums maksāja lielu drūzmēšanos un M. nozaudēšanu pēcāk, tomēr beigu galā mēs tikām laukā no telpas svaigā gaisā. Izlēmām nepalikt uz koncertu, bet ļaut, mūs izklaidēt Krišjāņa Valdemāra ielas simfonijām un sarunām par aizvadītajām saulgriežu svinībām.

pirmdiena, 2019. gada 26. augusts

Vasaras atmiņu druskas / Vasaras atkarība

Jau vairākkārt dažādos rakstu darbos, ko izdevies iestarpināt savās vasaras dienās, esmu apspēlējis terminu vasaras atkarība. Šķiet, ar to sirgstam mēs visi, bet man ir tāda sajūta, it kā ar to pirmoreiz būtu saskāries tikai šogad. Vasara nekad nav bijis mans mīļākais gadalaiks, es (vismaz kopš vecuma, kad vispār sāku uztraukties par to, kādi dabas procesi notiek aiz loga, un izvēlēties savus favorītus) vienmēr esmu bijis no flaneļa kreklu, džemperu un pumpkin spice latte fans, proti, esmu savu mīļāko noskaņu atradis rudenī. Par spīti tam, ka arī rudens depresija man nav sveša, man pēdīgi kaut kā ir izdevies no tās distancēties, ļaujot sev būt ārkārtīgi iedvesmotam un klišejiskam rudens bērnam, jo tā vienkārši ir vieglāk dzīvot... Un mana dzimšanas diena arī ir rudenī!

Ar šo visu es gribēju pateikt, ka man ļoti patīk rudens. Savukārt vasarai piemīt kaut kāda neaprakstāma burvība, kas liek tev apzināties, ka ir vasara, un izjust to vairāk nekā jebkurā citā gadalaikā. Cilvēkiem ir kaut kas ar unikālu lietu meklēšanu – turklāt visiem kopā –, tāpēc tik daudzi arī dzīvo pastāvīgās vasaras gaidās. Es pēdējā laikā dzīvoju lokālākās gaitās, piemēram, gaidot nākamo pasākumu vai nākamo ballīti, taču nevis kādu milzīgu, globālu dažādu ietekmju pilnu laika bloku. Dzīvoju, gaidot brīvību, ko man spēs sniegt vasara, ar milzīgu inerci skrienot tajā iekšā, darot visu, satiekot visus un nenožēlojot neko – ne padarītu, ne nepadarītu –, un gaidot rudeni, kurš pēc straujās vasaras spēs sniegt mieru.

Šī vasara man atklāja jaunus konceptus. Un jaunus cilvēkus. Varbūt tie ir mēs-esam-draugi-jo-ir-vasara draugi, bet varbūt tie ir labākie draugi. Varbūt tie vispār nav draugi, taču tas ir otršķirīgi, jo arī viņi ir daļa no manas vasaras atkarības, no kuras ir tik grūti tikt vaļā, par spīti visiem nākotnes vilinājumiem un par spīti tam, ka ir tik karsti, un par spīti tam, ka man ir pārāk daudz vasaras.

Šovasar es neizlasīju nevienu grāmatu.
Šovasar es palasīju trīs grāmatas.
Šovasar man palasīja vienu grāmatu.
Šovasar es noskatījos desmit seriālus.
Šovasar es lietoto drēbju veikalā iegādājos trīs kreklus.
Šovasar es uzrīkoju četras bēniņu bohēmas ballītes.
Šovasar es sociālajā vietnē Instragram ievietoju trīsdesmit deviņus ierakstus.
Šovasar es apmeklēju sešus festivālus.
Šovasar es vairāk nekā vienu dienu pavadīju piecās Latvijas pilsētās, vienā Latvijas miestiņā un vienā Lietuvas pilsētā.
Šovasar es uzrakstīju piecdesmit lomu spēļu ierakstus.
Šovasar es piedalījos vienā jauniešu apmaiņas projektā.
Šovasar es peldējos jūrā sešas reizes.
Šovasar es noskatījos pusotru šausmu filmu.
Šovasar es vienu reizi biju Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Šovasar es iesāku divus bloga ierakstus, kurus kaut kad tuvākajā laikā pabeigšu.
Šovasar es apskāvos daudz un elpoju daudz, un izdzēru ļoti daudz ūdens, un daudz klakšķināju mēli.