piektdiena, 2021. gada 5. marts

Kultūras dienasgrāmata nr. 4 / Un kurš karš jums patīk vislabāk?

«Mans mīļākais karš» ir Ilzes Burkovskas-Jakobsenas animācijas filma – viņas stāsts par bērnību padomju laikos. Nevarētu teikt, ka tas ļoti izceltos citu vidū, – domājams, katrai ģimenei krājumā ir pa vairākiem tādiem –, taču acīmredzot režisorei to bijis svarīgi izstāstīt, īpaši ņemot vērā, ka viņa dzīvo Norvēģijā, tātad viņas šībrīža attiecības ar dzimteni ir vārda tiešajā nozīmē distancētas. Tieši pirms filmas noskatīšanās ar draugiem apspriedām to, ka Latvijas mūsdienu kino industrijai pamatīgi trūkst filmu, kurām nav vēsturiskas un/vai patriotiskas piegaršas. Protams, tik tikko esam pavadījuši valsts simtgadi, ir diezgan saprotams, ka tieši šāda rakstura kino tiek ražots masveidā – tam gluži vienkārši ir vieglāk iegūt finansējumu. Iespējams, tagad, kad tā nu mums ir aiz muguras, varēsim redzēt vairāk variāciju arī par citām tēmām un tādiem dzintara gabaliņiem kā Alises Zariņas filma «Blakus» vairs nevajadzēs būt mikrobudžeta izstrādājumiem.

Taču filma ir tapusi, un triju Ābeļu ģimenes paaudžu izlase sasēdās laukos pie televizora, lai to noskatītos. «Mana mīļākā kara» sižets risinās padomju laiku Saldū represēta mākslinieka meitas un komunistiskās partijas biedra ģimenē. Šī ir viena no primārajām sadursmēm, kas aplūkota, – mātes tēva, gleznotāja, neviltotā nepatika pret znota izvēli iestāties partijā, pat ja viņš to darīja tikai un vienīgi tāpēc, ka vēlējās kļūt par žurnālistu. Pēc tēva pāragrās nāves autokatastrofā galvenā varone jeb režisore Burkovska-Jakobsena bērnībā par savu pienākumu (un vienlaikus vēlmi) pieņēma mērķi piepildīt viņa nepiepildīto sapni. Viņa bija gatava spert visus pareizos soļus, lai ko tas nozīmētu.

Ir interesanti aizdomāties par to, kāda būtu mana izvēle šajā dilemmā: iet vieglāko ceļu savu mērķu sasniegšanā (stāties pionieros, gluži kā visiem, lai varētu braukt ekskursijās, un komunistiskajā partijā, lai varētu dabūt kāroto amatu) vai tomēr taisīt savu individuālo protestu pret sistēmu, kurā dalībai ideoloģiskās organizācijās ir izšķiroša loma privilēģiju gūšanā. Sekmēm nebija nozīmes, tāpat arī talantam vai darbspējai, kad runa bija par vadošiem amatiem. Daudzi cilvēki, pat ja viņi nebija slikti cilvēki, izvēlējās iestāties partijā, lai varētu kaut ko sasniegt un paveikt ko labu. Tas šķiet tik absurdi, un tomēr – vai šādas mazas pretošanās maz ir visu neērtību, apkārtceļu un neiespējamību vērtas? Vai nav vieglāk darīt kā visiem (vai vismaz lielākajai daļai) un neņemties ar jūras izsmelšanu?

Animācijas filmas varoņi atveidoti ar melnām pogu acīm, to kustības ir gausas – kā lellēm. Arī vietas ir atainotas drūmas, vientulīgas un neomulīgas, bet lielo despotu un diktatoru, pat skolotāju tēli – baisi bez gala, radot iespaidu, ka cilvēki ir tikai mazas, apātiskas marionetes uz sistēmas fona. Klausoties radinieku stāstus par padomju laikiem, man nekad nebija radies priekšstats par šādu pasauli. Visticamāk daudz kas ir atkarīgs arī no vides, kurā uzaudz, pat ja valsts ir viena un tā pati, proti, vai mācies galvaspilsētas mākslas skolā, kurā brīvdomīgajiem ļaudīm daudzas prasības slīd gar ausīm, vai mazpilsētā, virs kuras uz poligonu nemitīgi lido bumbvedēji un kur smilšu kastē vari atrast cilvēku kaulus. Domāju, ka, jā, laiks un pastāvošā vara ietekmē cilvēkus, taču arī cilvēku pašu mentalitāte un attieksme spēj mainīt laiku – ne kopējo fonu, bet katra paša individuālo pieredzi un interpretāciju par to. Ar laiku, kā jau tas mēdz gadīties kā dzīvē, tā filmās, galvenās varones uzskats par to, ka jābūt paklausīgam lielās, sargājošās valsts pilsonim, mainās – līdz ar Atmodas vēsmām viņa kopā ar citām meitenēm sāk pretoties, teiksim, dažādām skolas prasībām.

Vēl viens «Mana mīļākā kara» vadmotīvs ir galvenās varones pārņemtība ar karu, kurš it kā ir beidzies, bet patiesībā turpinās. Kaut vai katra cilvēka paša galvā turpinās karš par viņa personīgo brīvību – kas būtu tas, kas viņam liktu justies īsteni brīvam par spīti ārējiem apstākļiem? Animētos notikumus, kuros skolēnu balsis ierunā bērni, papildina teicējs – režisore – un nelieli klipi, kuros viņa sarunājas ar savām skolas laiku draudzenēm. Tāpat ir dokumentāli kadri no Brīvības ceļa un ģimenes fotogrāfijas.

Filma noslēdzas ar to, ka viņa kopā ar saviem bērniem skraida pa pludmali Kurzemes piekrastē, jo Burkovska pati bērnībā nevarēja to darīt, lai gan dzīvoja pavisam netālu, – kā PSRS rietumu robeža tā bija slēgtā zona. Nojaušams, ka šī multfilma tik tiešām ir veltījums galvenokārt autores bērniem, kā arī ārzemniekiem (nu, ne velti tā tagad ir izvirzīta Oskara nominācijai), jo attieksme ir mazliet vienkāršota – tad bija traki un drūmi, un vispār visiem bija pogas acu vietā, bet tagad beidzot spīd saulīte, čivina putniņi un katrs, kurš vēlas, var kļūt par žurnālistu. Kaut kādā ziņā tā droši vien arī ir...

Kultūras dienasgrāmata nr. 3 / Bruģis sakritis kurpēs tā, ka nevar izkratīt laukā

Šodien «Kāpņu» mājaslapā tika publicēta seriāla «Bruģis manās kurpēs» ceturtā sērija. Pienācis Bruģa nedēļas vidus, un ir laiks mazliet pieskarties šim akmenscietajam un vienlaikus vārīgajam tematam. Tāpat ir pagājis gads, kopš mēs ar Amandu pirmo reizi sazvanījāmies, lai nospriestu, ka viņas dzīve ir tieši tik spraiga un piesātināta pat pandēmijas laikos, lai par to varētu uztaisīt seriālu. Tomēr mēs mēdzām – un joprojām mēdzam – sapņot par daudzām lietām, tāpēc arī šī ideja nebija nekāds pārsteigums. Tāpat mēs nebūtu bijuši pārsteigti, ja tā nekad netiktu īstenota. Taču kaut kas notika un es sāku rakstīt garprozas sacerējumu «Vasaras romāns» – ne pārāk oriģināls nosaukums, jo viens no daudzajiem manas bērnības pavadmotīviem bija Tūves Jansones «Vasaras grāmata» laukos lielajā, melnajā plauktā pie gultas, taču ar viegli nojaušamu vārdu spēli. Beigu beigās uzrakstīju tikai vienu nodaļu, kas beigās pārtapa īsstāstā ar nosaukumu «Tenisiste» un ieguva pirmo vietu «Aicinājuma» konkursā. Nē, nu, pirmo vietu ieguvu es. Bet ar šo stāstu. Atceros, kā bija novietots galds manā vecajā istabā, kad to rakstīju. Tieši tāpat, kā tagad jaunajā.

Jūnija sākumā es uz pankūku ballīti uzaicināju Lauru un Lizu. Tikko biju iemācījies cept vegāniskas pankūkas, kas sevišķi labi garšo, ja tās pārber ar mellenēm, un nosēdināju viņas virtuvē pie galda, lai paziņotu, ka mēs veidosim seriālu. Ka Laura rakstīs scenāriju, izvēršot manu stāstu, ka arī Liza varēs piedalīties, ja vēlēsies. Tas, kas bija iesācies kā joks, nu bija pārtapis vērienīgā projektā – tieši tādā, kādu mums visiem vajadzēja, lai piešķirtu vasarai jēgu, it kā nepietiktu ar Bodžangla pirmizrādes termiņiem. Kamēr Laura pārveidoja manus un Amandas draugus par pankiem un Vecrīgas ballētājiem, es rakstīju un pārrakstīju projekta tāmi, bet Aribella pamanījās ierunāt šajā avantūrā arī Elzu Viktoriju. Kādam, kurš ir redzējis seriālu, varētu likties uzjautrinoši, ka sākotnēji šai kalsnajai, trauslajai topošajai māksliniecei bija paredzēta vulgārās bārmenes Ulrikas loma. Beigās nospriedām, ka mēs ar viņu būsim režisori, bet Aribella un Laura – producentes.

Mums bija izdevies pārliecināt par šāda pasākuma potenciālo izdošanos Baltijas Reģionālo fondu, kas mums atmeta trīssimt eiro, par kuriem mēs iegādājāmies uzkodas intensīvākajās filmēšanas dienās, un pat pašiem sevi, tāpēc 6. augustā «Alksnājā» noturējām sešas stundas ilgu komandas atlasi. Iepriekšējā dienā biju glīti iekārtojis lielo zāli, bet Aribella tikmēr apzvanīja visas sešdesmit četras personas, kas bija pieteikušās uz atlasi. Protams, puse bija to jau aizmirsušas un neieradās. Atminos, kāda bija atlases diena. Bija ļoti saulains, un uz vecās grīdas varēja vērot fotogēniskas gaismas strēles, bet mūsu datoru ekrāni sadarbībā ar nosūbējušajām sienām meta saules zaķīšus. No rīta es gāju pa Tērbatas ielas vidu, jo tomēnes tā bija gājēju iela, un dzēru ūdeni no pusotra litra pudeles, klausīdamies «Oto the Bear».

Kā nopietni biznesmeņi mēs sēdējām pie apkrautiem galdiem, viesiem atvēlot vietas klubkrēslos. Vairāki pajokojās, ka mēs vēloties viņiem likt justies psiholoģiski zemākiem. Varbūt tā arī bija. Mēs nebijām īsti sagatavojušies, tāpēc viss notika ļoti improvizēti. Mūsu Excel fails bija pilns ķiķināšanas, un tajā bija maz jēdzīgu komentāru, tāpēc dienas beigās daļu ļaužu pat neatminējāmies, taču galu galā devāmies mājup ar nepārliecinošu un strīdīgu, taču vismaz gatavu lomu sarakstu.

Mūsu mīļākie ieguvumi bija Emīls, režisoru asistents, un Lorenss, montāžas režisors, jo viņi, liekas, saprata, kā lietas darāmas. Protams, tieši tāpēc, ka viņi saprata, abi bija ārkārtīgi skeptiski noskaņoti pret šo trādirīdi, jo uzfilmēt desmit seriāla sērijas desmit dienās ar aktieriem, kas tikai tikko dabūjuši iepriekšējā dienā uzskribelētos scenārijus, un komandu teju bez jebkādas kino pieredzes, turklāt bez vērā ņemama finansējuma reālistiski (vai vismaz cenšanās vērti) šķita tikai... nevienam. Beigās cits citu pārliecinājām un uzaicinājām parunāties pāris producentus, lai viņi mums pateiktu, kā to dabūt gatavu (lieki teikt, ka zelta recepti neviens neiedeva, jo zelta recepte pēc noklusējuma neietver šādus laika rāmjus). Pa starpu tikām pie vēl diviem zelta gabaliņiem – Kristiana un Matīsa, operatoriem. Pēdējie radošās komandas kolekcijai pievienojās Edgars, skaņu džeks, kurš mums sagādāja boom mikrofonu, un Liza, kura jau kopš pankūku ballītes bija kategoriski atteikusies iesaistīties – tā neesot viņas tējas tasīte. Beigu beigās viņa tomēr kaut kā attapās filmēšanas laukumā ar klapīti rokās un sniedza tādu artavu, ka izpelnījās otrā režisoru asistenta titulu seriāla titros.

Emīls ir nosolījies līdz maijam izveidot filmu par mūsu aizkadra piedzīvojumiem jeb kā tapa eksperimentālākais 2020. gada jauniešu seriāls (ārkārtīgi pretenciozi, ne tā?), tāpēc neizplūdīšu garos aizkulišu stāstos, tomēr nelielai intrigai izstāstīšu kādu Bruģa filmēšanai ārkārtīgi raksturīgu situāciju. Ir trīs naktī, atrodamies Kristas dzīvoklī Jeruzalemes ielā, un viesistabā uz grīdas guļ vesels lērums masu skatu dalībnieku, kas disko gaismiņās garlaikojas un pat necenšas noslēpt savu vilšanos par to, ka šis ir tikai ballītes inscenējums, nevis īsts tusiņš, ka Emīls aizliedz viņiem dzert līdzpaņemtos aliņus un ka jāālējas ir bez skaņas metronoma sistā ritmā. Galvenajai aktrisei Mārai ir iestājies lūzuma punkts, un viņa tualetē raud pēc gandrīz divdesmit četru stundu filmēšanas, Līva viļas, jo tekilas pudelē, izrādās, ir ūdens, un aiziet atpakaļ gulēt, Elza Viktorija saka, ka mēs nevaram turpināt, jo aktieri mirst, bet es kliedzot uzstāju, ka mums ir jāpabeidz, Laura man lasa mātišķu lekciju, bet Aribella māca Evelīnai tīt cigaretes, savukārt Kristians neko nav pamanījis, jo pustumsā veido kadrējumu skūpsta ainai. Liza gan jau stūrītī šo visu apraud.

Decembrī fragments no seriāla pamatā esošā stāsta nokļuva laikraksta «Konteksts» lapās – šoreiz zem nosaukuma «Bruģis manās kurpēs», šķietami manifestējot seriāla iznākšanu – vairs ne drīz, bet vispār. Ziemas sākums bija netīkams laiks ne tikai man personīgi, bet arī visai Bruģa komandai un ne tikai visādu darbu, bet arī mūsu mazā vasaras piedzīvojuma dēļ. Bija samontēti visu sēriju melnraksti un kļuvis skaidrs, ka laikam jau tur nekas labs neiznāks. Stāsta publikācija par mums it kā smējās. Beigu beigās nav tā, ka nekas labs neiznāca, jo, kā mūs mierināja Elza Viktorija dienu pirms pirmās sērijas iznākšanas, «Bruģī esot arī labi uzrakstīti dialogi, ciešama aktierspēle, ģeniāli kadri, un gan Latvijā, gan pasaulē esot radīti krietni sliktāki darbi, tikai spīdīgākā iesaiņojumā».

Nu ir pagājuši jau seši mēneši, kopš noslēdzās seriāla filmēšana, dažas sērijas ir apvienotas, desmit pārvēršoties par septiņām, un ir palikusi vairs tikai sajūta par to, kā tas bija – uzņemt seriālu desmit dienās. Komandas grupā esam kolektīvi atmetuši novēlotās diskusijas par to, kurš ir vainīgs pie viduvējā iznākuma, atzīstot tās par absolūti neauglīgām. Ja vaicājat, kā šķiet man, vainīgs ir laiks, jo desmit dienas ir nepieklājīgi maz, bet tik abstraktu lielumu vainot ir grūti. Laiks var arī dziedēt, un es gribētu cerēt, ka tas dziedē arī seriālus. Un, pat ja nedziedē, tad laika gaitā liek tiem šķist nostalģiskākiem. Nostalģija ir arī galvenais iemesls, kāpēc šī ieraksta lasītājiem ieteiktu seriālu noskatīties, kaut nupat esmu to nodēvējis par viduvēju. Jā, varbūt mums, biedriem bruģiem jeb bruģētājiem, patīkamo asociāciju buķeti bagātina tas, ka paši esam bijuši daļa no šī neprāta, taču, neskatoties uz amatieriskumu, seriālā ir skaidri jaušams jauneklīgums, satikšanās brīvība un, protams, vasara – domājams, šīs trijotnes pandēmijas laikos pietrūkst ikkatram.


Bruģa galvenā varone ir Undīne – meitene no Limbažiem, kas ierodas Rīgā, lai strādātu un krātu naudu biļetēm uz Luksemburgu (viņa grasās pārvākties dzīvot pie sava drauga), bet vispār jau lai meklētu laimi. Pirms ierašanās viņa galvaspilsētu jau ir paspējusi izsapņot no visām pusēm – kā viņa te dzīvos, kur ies, ko darīs, kādi viņai būs draugi un tā bez gala. Šis naivais sapņojums, protams, turpinās, arī ierodoties Rīgā. Undīne ievācas pie savas brīvdomātājas tantes un piedzīvo atkalsatikšanos ar savu bērnības draugu Kikī, kurš Limbažus pametis jau krietni pirms viņas. Darbā viņa iepazīst divas gaisīgi vieglprātīgas ballētājas – Ulriku un Viktoriju –, kuras Undīni ievelk Rīgas tusiņu vidē un pateicoties kurām viņa iepazīst savu jauno apsēstību – narkotiku dīleri Klāru. Šo bīstamo haosu ar laiku līdzsvaro mūziķis Ivo; viņš ir pirmais, kuram Undīne patiešām notic, kad viņš tai apgalvo, ka «Rīga nav viens vienīgs rožu lauks». Seriāla lielākais trumpis noteikti ir kolorītie reālos cilvēkos balstītie personāži (nu, un, protams, burvīgā mūzika), kas mētā spriest-maz-spējīgo Undīni apkārt kā tādu karstu kartupeli, liekot viņai sākumā saprast jo mazāk, bet pēcāk apjaust arī daudz svarīgu lietu.

Vakar ar komandu vienojāmies, ka preses relīzes nerakstīsim (tā vietā, iespējams, šovasar filmēsim otro sezonu, lai pierādītu sev, ka varam (vēl) labāk, – tas gan ir tikai tāds joks, bet mēs visi zinām, kā mēdz iznākt ar jokiem), taču es jau biju noskaņojies vienu tādu uzrakstīt, tāpēc arī tapa šis raksts (un vēl tāpēc, ka šodien skolā jāiesniedz kultūras dienasgrāmatas, bet man trūka divu ierakstu). Un, ja tā iespaidā kaut viens no maniem uz roku un kāju pirkstiem saskaitāmajiem lasītājiem nospriedīs, ka būtu interesanti noskatīties, kāds tad Bruģis ir izdevies, ir garantēts, ka izdevusies būs vismaz diena (mana). Lai vasarīgi!

otrdiena, 2021. gada 23. februāris

Kultūras dienasgrāmata nr. 2 / Uz manas palodzes krīt mirušas bizbizmārītes

Jau vairākus mēnešus uz manas palodzes krīt mirušas, sakaltušas bizbizmārītes. Nezinu, no kurienes tās krīt un kāpēc tās krīt, nezinu arī to, kāpēc katru reizi, kad tās izkratu ārā pa logu, tās atdzīvojas. Sāk rāpot prom, bet nekur tālu neaizrāpo, jo tiek ieputinātas. Šodien, dzerot pirmo no rīta kafijām, sēdēju uz palodzes blakām kurpju kastei, kurā glabājas saņemtās vēstules, pase, jauka noslēpumu lādīte, ko tante Kristiāna pirms pāris gadiem atveda man no Krakovas karaļa pils, Amandas saulesbrilles un trīs kastaņi. Vēroju vienu no mārītēm. Šoreiz tā rāpoja, kamēr pārkrita pār malu, es domāju par to, kā viņai nekad neapnīk krist. Pašreiz fonā skan saruna ar Ingu Pizāni podkāstā «Pieturzīmes», viņa skaita dzejoli «Skumji nebūs vienmēr», un, kamēr rakstu frāzi «viņai nekad neapnīk krist», atskan dzejoļa rinda «lapas turpinās krist». Nokrīt uz palodzes, izkrīt pa logu, nolec no ceturtā stāva, padarot sev nelāgu galu. Jau atkal.

Mana blakussēdētāja – kurpju kaste

Tikko – tikai šis tikko seko gandrīz mēnesi vēlāk un sniegs jau ir nokusis pavisam – pabeidzu skatīties Elmāra Seņkova izrādi «Ezeriņš» (vēl pāris dienas skatāma «Teātrī.zip») pēc Jāņa Ezeriņa noveļu motīviem. Tā atstāja aiz sevis tādu savādu kņudoņu, kuru par patīkamu gluži nevarētu saukt (katrā ziņā tā nav pielīdzināma pēdu kutināšanai, par kuru savā nepublicētajā dziesmā dzied «Grupa Jānis»), tāpēc izdzēru savu espresso šotu un devos pie palodzes pārbaudīt, vai uz tās nav uzkritusi kāda bizbizmārīte. Man šķita, ka būtu tikai likumsakarīgi, ja tā notiktu.

Joprojām neesmu savā galvā radis kādu izskaidrojumu, savilcis kādas paralēles, novērojis korelācijas, kas man palīdzētu saprast, kāpēc šīs bizbizmārītes krīt. Iepriekšējā bloga ierakstā stāstīju par «Izmisuma» pastkarti, kas mēdza krist nost no sienas. Tagad tā vairs nekrīt, iespējams, tāpēc, ka izliekos neesam izmisis, bet drīzāk tāpēc, ka pieķepināju tās aizmugurei vēl dažas lipekļa bumbiņas. Tagad pie sienas spītīgi neturas festivāla «Komēta» pastkarte. Iespējams, tas nozīmē, ka beidzot jāķeras pie Tūves Jansones grāmatas «Komēta nāk» dramatizēšanas. Man liekas, ka bizbizmārītes ir mans izmisums, bet varbūt tā ir kāda cita emocija vai sajūta. Ar Danielu esam nolēmuši veidot zīnu ar nosaukumu «Bijis/nebijis». Katru mēnesi virsrakstā šai izvēlei sekos viens vārds. Izmisums, mīlestība, mulsums, draudzība, pirmizrāde... Kas nu mums tobrīd būs uz sirds. Un, ja tā ir bijusī nebijusī bizbizmārīte, tad joprojām nezinu, kas viņai kaiš.

Miglainā šīvakara bizbizmārīte

«Ezeriņā» par bizbizmārīšu paradoksu man atgādināja novele par blusu, kas uzskata cilvēku par savu pavadoni un ceļo kopā ar viņu, sūkdama asinis un spriezdama par cilvēku mīlestību, un sapņodama par blusu mīlestību. «Blusa», šķiet, bija trešā uz skatuves izspēlētā novele, un tieši tajā man aptuveni kļuva skaidri izrādes noteikumi. Līdz tam mīņājos uz dīvāna nelielā neizpratnē par to, kā veidojas sižets, vai tēli ir savstarpēji saistīti un kāpēc notikumi risinās tik abstrakti un uz tik minimālistiski iekārtotas skatuves, jo mēs ar tanti (Krakovas karaļa kastītes Kristiānu) tā steidzāmies skatīties, ka aizmirsu izlasīt anotāciju. Īsumā – deviņas Jāņa Ezeriņa noveles izspēlē septiņi Nacionālā teātra aktieri, ģērbti melnos uzsvārčos un baltos apakštērpos, balti nomālētām sejām ar melniem lokiem un tamlīdzīgi, liekot viņiem izskatīties kā miroņiem. Tādus kā rēgus atgādina arī skatuves aizmugurē sakārtie tērpi, bet vienīgais aktīvi izmantotais scenogrāfijas elements – liels drēbju skapis, kāds droši vien atrodams katrā latviešu lauku mājā un uz kura augšā uzstutēta vienas tādas miniatūra versija, – liek vampīriskajām būtnēm izskatīties tā, it kā viņas celtos un atkal gultos šķirstā.

Izrādes laikā tēli slīd pa traģikomiskuma spektru – no nožēlojami skumja līdz absurdi komiskam, ne uz brīdi neapstājoties pa vidu un uzkavējoties tikai galējībās. Groteski pārvietodamies pa skatuvi, viņi nedabīgās kustībās, dīvainās skaņās un uzspēlēti straujos vai, gluži pretēji, gausos tekstos ar greizām izteiksmēm bālajos ģīmjos stāsta par savu dzīvi, nāvi un mīlestību. Pirmīt lasīju «Satori» «Mīlestības grāmatu». Žuljens Nuhums Kulibali savā esejā «Kāpēc runāt par mīlestību nav stulbi?» raksta, ka «mīlestība nav nekāds brīnumains arguments, kas spēj automātiski radīt sapratni diametrāli pretēju cilvēku vidū, taču tā līdztekus piedzimšanai un nāvei ir vienīgais universālais saskares punkts, caur kuru varam sākt runāt par lietām, kas mums svarīgas (..).» Elmārs Seņkovs, kustinot līķīšus kā marionetes, caur Ezeriņa simtgadīgajām novelēm runā par to, kas ir svarīgs mums visiem – arī mūsdienās. Iespējams, šī izrāde top vēl aktuālāka tieši tagad, kad aiz loga pavasari vēstoša saule mijas ar apokaliptiskām sajūtām.

«Mīlestības grāmata» ar pašgatavoto grāmatzīmi un Ingas akvareli fonā

Ainu maiņu izrādē signalizē aktieru nesankcionētā izmisīgā pārvietošanās pa skatuvi helovīniskas mūzikas pavadījumā, it kā viņi būtu nomaldījušās dvēseles, kas, tikai izstāstīdamas savu stāstu, gūst mieru. Mani favorīti bija stāsts par blusu (Dita Lūriņa), kas mīl izsūcoši, un greizsirdīgo metroseksuālo kungu (Uldis Norenbergs), kurš ir apsēsts ar savu sievu (viņam esot laba gaume, jo visas sievietes, kas viņam patīk, diezgan droši kādam patikšot vēl vairāk). Abos šajos stāstos figurē kukaiņi – otrajā tā ir muša, sievas pirmā mīlestība. Klausos situācijai pagalam neatbilstošo (bet visādi citādi visnotaļ piemēroto) dziesmu «Boys Will Be Bugs» un domāju par to, cik neprognozējami mēdz vīties, vīties un savīties cilvēku likteņi ne tikai izrādē – jo arī uz manas palodzes taču krīt mirušas mārītes, jo vārdi, ko rakstu, skan radio, jo var atbildēt uz nesaņemtā vēstulē uzdotiem jautājumiem, jo no sienas krīt īstās pastkartes. Arī cilvēki ir mazi kukainīši, kas pa likteņa jūru peld.

Tāds kā mūsdienu Ezeriņš, tomēr drusku no citas operas ir rakstnieks Svens Kuzmins, kurš darbojas maģiskā reālisma žanrā. Pirms gada izlasīju viņa romānu «Hohma», bet janvārī – stāstu krājumu «Pilsētas šamaņi». Gluži kā «Ezeriņā», arī šajā krājumā visi notikumi ir tādi, kas teorētiski varētu notikt, kuros pašos par sevi nav nekā pārdabiska, kuri pārliecinoši iekļaujas izveidotajā absurda pasaulē, tomēr kuros jaušas kaut kas neomulīgi maģisks, neticams un neizprotams. Tā, it kā veļu laiks būtu pienācis pāragri. Visspilgtākais piemērs droši vien ir stāsts par sarkano pogu, kas nez no kurienes uzradusies rūpīgi projektētas mājas virtuvē pie sienas un, neko nedarīdama, gandē dzīvi mājas saimniekam, kurš beigu beigās neizturēdams pogu nospiež. Nekas nenotiek.

Rakstāmgalds pēc pēdējās pārkārtošanas.
Uz tā «Pilsētas šamaņi», «Komētas» kartiņa un vēstules, uz kurām jāatbild

Citējot interviju ar Ievu Melgalvi kādā senā «Konteksta» izdevumā (šīs intervijas fragmenti tagad ir salīmēti uz manas izmisuma kurpju kastes), «cilvēks spēj ļoti daudz darīt vai nedarīt, un dīvainā kārtā tāpēc vien pasaule neapstājas.» Reizēm to der atcerēties. Šobrīd to laikam visvairāk derētu atcerēties Amandai. Viņa atkal meklē kaut kādu abstraktu patiesību vai varbūt nemaz vairs nemeklē. Gluži kā «Hohmas» noslēdzošajā nodaļā, kur dzīvoklī ierodas mērītāji un sāk mērīt. Ko viņi mēra? Laikam grib izmērīt visu pasauli. Es pēdējā laikā ar šķērēm griežu izjukušo Ojāra Vācieša dzejas krājumu «Si minors» un pārvēršu to kolāžās. Šķiet, tā varētu sagraizīt visu pasauli. Un, ja vajadzēs, es tā arī darīšu. Bet jūs – jūs noklausieties skaņdarbu «Lifeboat (Lovers Rock)». Varbūt veļu laiks vēl gabalā, bet bija Valentīndiena un tā...

Manis paša dēmoniskā pagātne pie kādas sienas kaut kur

pirmdiena, 2021. gada 4. janvāris

Ceļojumu drudzis

Augustā, nu jau varu teikt, ka pagājušā gada, manu vecāku konsīlijs, māsas sajūsmināto spiedzienu pamudināts, nē, drīzāk pavadīts, nolēma, ka, lai ieekonomētu, jāpārvācas uz dārgāku dzīvokli. Pārvākšanās mani ikreiz vienlaikus skumdina un sajūsmina. Tā garšo labi, pēc notikuma, pat ja, kā šoreiz, esam pārmigrējuši tikai dažus kvartālus. Šī bija piektā reize, kad pārvācos, otrā reize, ko atceros. Visticamāk šī ir pēdējā reize, kad pārvācos kopā ar visu ģimeni, tas mani drusku biedē, jo sajūta, ka paies vēl trīs gadi un gan jau mēs atkal kaut kur dosimies, bija ļoti mierinoša. Taču nākamreiz es droši vien došos pats uz savu dzīvokli, pats uz savu dzīvi un centīšos radīt māju sajūtu tur. Man ir bail nokļūt savā ideālajā dzīvoklī, bet nejusties tur kā mājās, apmesties ar ideālajiem cilvēkiem, lai atklātu, ka viņi neliek justies omulīgi.

Radinu sevi pie domas, ka nekur neesmu piesiets, jo neesmu jau arī, vai ne? Izmantojot oktobrī iegūto Covid imunitāti, dažas dienas palieku pie savas tantes, kur ēdu ķirbju zupu, pa vakariem dodoties ciemos pie Amandas, kur ēdu pastu ar pesto un rīvētu cieto sieru; sevišķi garlaicīgās mācību dienās jau no paša agra rīta ielaužos Aribellas dzīvoklī, kur ēdu «Liepkalnu» sezama radziņu par četrdesmit pieciem centiem; šad tad mani aizved uz laukiem pie vecmammas, kur stundām ilgi sēžu pie galda, apsmērējot tosterētu sēklu maizi ar sviestu un berot tai virsū dedzinoši daudz citronpiparu. Un tad šis cikls šādā vai citādā secībā sākas no gala.

Visvairāk gan joprojām apgrozos pie saviem vecākiem, kur ēdu grieķu salātus. Man tur ir sava istaba, kura ir tikai mana un kurā neviens cits nemēdz gulēt, kur pie sienām karājas manas pastkartes. Esmu radis uztvert šo istabu kā vietu, kur ieskriet, lai pārnakšņotu, lai atkristu, izkristu, padejotu, paraudātu, pārēstos un pasēdētu uz palodzes, taču šajos laikos sanāk te atrasties arī neapskaužami ilgas stundas, nožēlojami garas dienas, apmesties uz nomācoši ilgu nekārtību. Jaukākais nekārtībā ir tas, ka to var savest kārtībā, tā nav neatgriezeniska. Samest papīrgrozā atkritumus, salikt netīrās salātu bļodas un kafijas krūzes kaudzēs, sakarināt nosviestās drēbes skapī starp lavandas maisiņiem. Attapties, pārstumdot plauktus un ar smaidu sejā pārskatot pastkaršu kolekciju.

Mācos pārvākties, pārvācoties pats savā istabā. Vismaz reizi trīs mēnešos mainu mēbeļu izkārtojumu tajā. Parasti tas iezīmē kādu jaunu sākumu, pat ja to nemaz nenojaušu. Kad ievēroju šo korelāciju, pārmaiņas mani sāka biedēt, jo zināju, ka drīz notiks kaut kas sevišķs. Bet tad sapratu, ka mazās sevišķības ir viss, kam tagad ir vērts dzīvot, tāpēc pārstāju baidīties. Kad istaba ir pārkārtota un galds stāv pie loga, bet gulta pie durvīm, atverot logu, ir iespējams izvēdināt ne tikai miegaino gaisu, bet arī aiz grāmatplaukta un drēbju skapja paslēpušās domas. Tās tur nosēžas ik reizi, kad kāds nepaceļ telefona klausuli un neuzklausa, kad murgoju vai lasu, vai skatos jau piekto seriālu šajā nedēļā.

Mans rakstāmgalds pēc pēdējās pārvākšanās

Varbūt, gluži kā Ingas dzejolī, es vēlos pārvākties uz laimīgu sevi. Paiet pāris dienas, atrast māju sajūtu pārkārtotā istabā ir daudz vienkāršāk nekā jaunā dzīvoklī. Pieradums iestājas krietni ātrāk, un jau atkal gribas doties projām. Maja no Rumānijas savā īsfilmā ar nosaukumu «Leave» teica, ka, kopš viņa sevi atceras, viņa vienmēr ir vēlējusies aiziet. Tā ir arī ar mani. Sākot ar laiku, kad, dodoties uz kaimiņu māju pie māsīcām, jau no pirmā brīža vēlējos doties atpakaļ. Beidzot ar šo brīdi. Īsteni laimīga ir tikai došanās sajūta. Galā nonākšana rada bezcerību. Apstāšanās rada bezcerību. Kamēr tu kusties un austiņās dārd mūzika, dažreiz kāda konkrēta, dažreiz jebkāda, ir vienalga, kas tevi nomāc. Bet neesot iespējams aiziet no savām problēmām, ja tās ir tavā prātā. Nav iespējams aiziet no sava prāta.

Nu jau septembris ir gana sen, lai to, gluži kā jebkuru aizgājušo laiku, varētu sākt romantizēt. Bija kāda nedēļa, kad mēs ar Amandu vakaros gājām uz kino, naksnīgā Tērbatas ielā es, neskatoties zem kājām, rakstīju mīļas īsziņas, sajūta bija tāda, it kā izlecošas animācijas parādītos man virs galvas un viegli trīcētu. Ap to laiku izlasīju Mikolaja Ložiņska grāmatu «Reisefieber». Iztulkojot sanāk «Ceļojumu drudzis», bet neviens netulko. Tā kļuva par vienu no manām mīļākajām grāmatām, nospriedu, ka to būtu vērts dramatizēt. Tagad īsti neatceros sižetu, bet atceros sajūtu. Ieliku savu eksemplāru Amandas dāvanu maisiņā, lai viņa man atgādinātu. Kaut kad prasīšu atpakaļ.

Pirms pāris nedēļām, lai aizbēgtu no skolas beigām un tām nelaimīgajām prāta problēmām, dzīves neizbēgamībām un bezjēdzībām, sākām doties mazos ceļojumos, kurus uzdevām par lieliem notikumiem. Nolēmām drusku pabraukāties pa katru no Latvijas dzelzceļa līnijām, lai pēc tam atgrieztos Rīgā un censtos tajā saskatīt kaut ko jaunu un skaistu. Izbraukājām trīs no piecām, tad mums apnika vai arī mēs aizmirsām doties pārējos braucienos, jaunajā gadā aktuāls kļuva kaut kas cits. Aribellai no Matīsa ielas, Ziepniekkalna un Rožupes dzīvē aktuāli tagad ir meklēt laimes pērlītes, sākot ar lūpu balzamu, Kārlim no Briseles un Jaunmārupes ir aktuāli būt skumjam un vientuļam, Amanda no Čiekurkalna rezidences, Limbažiem un Ozolaines vēlas visu gadu būt iemīlējusies, viņai tas padodas lieliski, viņas jaunais lozungs ir «būt gatavai it visam», Daniels no Sporta ielas un Valmieras baidās iemīlēties, viņš meklēs laimi «Lielajā Molnā», kuru viņam nosūtīju uz svētkiem. Es savu aktualitāti vēl neesmu atradis. Varbūt šajā sakarā jāpiebīda gulta pie pretējās sienas?

Es un manas cirtas «Rīga izskatās labi» iemūžinājumā

Ir vēl dažas lietas, ko es daru, lai aizbēgtu un sajustos tā, it kā būtu ārpus vietas, kurā atrodos, jeb, pareizāk sakot, lai sajustos tā, it kā esmu jebkur. Vismaz pāris reizes dienā es nostājos spoguļa priekšā, klausoties ļoti skaļu mūziku, dejoju un iztēlojos lietas, kuras nekad nenotiks. Es kustos brīvi, ir grūti būt izmisušam, kad tu dejo, pat ja dziesmas kulminācijā no sienas nokrīt filmas «Izmisums» pastkarte. Pēc tam es nosviežu austiņas uz matrača, atveru logu, ieelpoju, apsēžos pie galda un uzrakstu pastkarti.

Pastkaršu aprakstīšana izraisa atkarību. Sākumā uzrakstīju vienu Aribellai, jo viņa bija skumja un tuvojās Ziemassvētki, tad pats sev un piespraudu pie sienas, tad Elzai Viktorijai, kura rakstīja referātu, Laurai, kura ir pievērsusies dzejai un ievākusies jaunā dzīvoklī, Lizai, lai viņa sajustos vērtīgāka, Danielam, kurš ļoti priecājās, Amandai, kura ierosināja pastkaršu ideju, Terēzei no teātra trupas, tantei Kristiānai, vecākiem, māsai, Elzai, pie kuras biju ciemos. Janvāra beigās nosūtīšu vienu Kārlim uz vārda dienu. Tas ir tāds mierinošs, attīrošs cikls. Dejot un tad rakstīt, rakstīt un tad dejot. Ieelpot, izelpot, ieliet glāzi ūdens, izdzert tasi kafijas, apgāzt puķupodu, salocīt drēbes, saklāt gultu, rakstīt, dejot, iziet pastaigā, nedomāt, saņemt zvanu, padomāt, tad atkal nedomāt, pasapņot, pagaidīt. Kaut viss dzīvē būtu sastopams veselīgos daudzumos, iepriecinātu un neraisītu atkarību. Taču tad vairs nebūtu jautri, vai ne? Gribas vaicāt «ko tālāk?» ar domu «nu, kas vēl trakāks maz var notikt», nevis neizpratnē, ko lai vispār iesāk, kur lai liekas, pie kā lai aiziet, ko lai ieraksta jaunajā plānotājā.

«On all this heartbreak telephoning» / Aliaksandra Tucha

Manas mājas būs visur, kur būs aizceļojušas manas pastkartes. Un vēl šur tur. Izsakoties Majas vārdiem, gribas aiziet kaut kur, pabūt tur un konstatēt, ka daļa no šī kaut kur ir kļuvusi par manu. Kamēr rakstīju, Aliaksandra atsūtīja fotogrāfijas ar mani, ko bija uzņēmusi Alksnājā. Tās ir skaistas. Arī Alksnājā ir manas mājas. Nopirku plānotāju. Esmu nolēmis nekaunēties par to, ka plānoju atpakaļgaitā. Jūtos tikai drusku mazāk pazudis un tikai drusku vairāk noilgojies kā puisis filmā «Kafija Berlīnē». Amanda aicināja noskatīties filmu «Kerola». Es noskatījos. Mēs meklējam risinājumus un izskaidrojumus tāpēc, ka esam jauni.

trešdiena, 2020. gada 16. decembris

Kultūras dienasgrāmata nr. 1 / Personīgie simboli simbolisma izstādē

Baltijas valstu simbolisma izstādes «Nepieradinātās dvēseles» plakāts ar tajā attēloto zemnieku meiteni no Valtera gleznas jau gadu kalpo par aizmugurējo sienu virtuves plauktiņam manas tantes dzīvoklī. Tas tur atceļojis no izstādes Orsē muzeja Parīzē, jo tieši francūži izvēlējušies visu triju Baltijas valstu mākslinieku simbolisma gleznas, kuras izvietot izstādē, kā arī bijuši pirmie izmitinātāji. Šī gada sākumā izstāde bija skatāma Igaunijā, vasarā – Lietuvā un tagad tā visbeidzot nokļuvusi Latvijā, noslēdzot četru izstāžu ciklu.

Zemnieku meitene

Izstāde strukturēta trijās daļās – «Mīts», «Dvēsele» un «Daba», kas ir sava veida pamatakmeņi jebkurai agrīnai sabiedrībai. Tomēr mākslas darbi, protams, nav no agrīnās sabiedrības laikiem, bet gan no 19. gadsimta 90. gadiem līdz 20. gadsimta 30. gadiem. Simbolisma mākslas virzienam ir raksturīga intuitīva, ne loģiska pieeja pasaulei – pārdomas rada sajūtas, nevis kaut kas, ko patiešām var ieraudzīt. Izstādes daļas savā veidā pārklājas, daži darbi šķietami būtu iederīgāki kādā citā daļā, tomēr katrs no atslēgvārdiem, gan mīts, gan dvēsele, gan daba, saskatāms teju visu darbu tematikā.

Ierodoties mākslas muzeja lielajā pagraba izstāžu zālē, pirmie skatam paveras divi iespaidīgi un savstarpēji kontrastējoši sadaļas «Mīts» mākslas darbi – Jaņa Rozentāla «Arkārdija», kas attēlo mūžīgu, saulainu vasaras dienu, mieru un prieku, sievietes un bērnus, radot sajūtu, ka visu laiku skan tāda kā pārpasaulīga dziesma, kas čukst ausī, ka viss būs labi, un Lietuvas mākslinieka (lai gan patiesībā viņš bijis polis) Ferdinanda Ruščica «Nec Mergitur». Šī glezna rada patiesi baisu iespaidu – tajā zem zvaigžņotām debesīm gāžas milzīgi viļņi un šūpojas senatnīgs kuģis. Skats kā no pasaku grāmatas vāka. Arī šis darbs ievelk sevī teju muzikāli, tikai šoreiz ar stīmpanka piesitienu. Kad aptver, ka pār muguru skrien skudriņas, uzreiz gribas patverties atpakaļ «Arkādijā», taču jādodas tālāk.

«Nepieradinātajās dvēselēs» bija vērojams vesels lērums triptihu, kas no jaunatklājumiem bija mani iecienītākie darbi. Sajūta, kas radās vērojot it kā dažādus, taču tematiski un stilistiski tik līdzīgus darbus, bija ļoti mierinoša. Patiesībā likumsakarības starp blakus izstādītajiem darbiem bija vērojamas teju nemitīgi. Pat ja gleznas nebija savstarpēji saistītas, tās tik un tā vienoja kāds kopīgs elements, krāsu palete vai tehnika.

Tematiski līdzīgi dažādu mākslinieku darbi

Pirmajā sadaļā «Mīts» ieraudzīju arī vienu no savām visu laiku mīļākajām gleznām, kas man bijusi sirdij tuva jau kopš bērnības un kuru esmu uztvēris par tādu kā simbolu savā dzīvē. Tie ir Jaņa Rozentāla 1901. gadā gleznotie «Gavilējošie bērni». Savā ziņā šie gavilējošie bērni, to nevērīgās dziesmas asociējas ar mītu par Ēdenes dārzu, taču tai pašā laikā aizdomājos par to, ka tie drīzāk iederētos «Dvēseles» sadaļā, jo no viņu bērnišķīgā prieka jaušas tīrs un patiess dvēseliskums. Atceros, kā bērnībā katru otro dienu mani bija jāved uz mākslas muzeju, lai varētu skatīties uz šo gleznu. Tā šķita bezgalīgi milzīga, bet tas tikai tāpēc, ka pats biju ļoti mazs – jo gleznas apmēri it nemaz nav lieli. Tāpat šie bērni likās neticami laimīgi, man tie asociējās ar maniem vecākiem, lai gan vizuāli tie nemaz nebija līdzīgi. Man patika iztēloties, ka tie ir viņi bērnībā.

Izstāde ievelk sevī, gluži kā laba mūzika. Tai varētu staigāt cauri atkal un atkal, ik reizi samanot ko jaunu. Piemēram, kad devos uz izstādi otro reizi, pēkšņi šķita, ka visas sadaļas «Dvēsele» mākslas darbos atainotās dvēseles ir nelaimīgas, kamēr pirmajā reizē – laimīgas. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no perspektīvas, ar kādu raugies. Darbi spēj savā veidā iemiesot arī tavas sajūtas un kļūt par taviem personīgajiem simboliem.

Purvīša lapotnes manu matu krāsā – personīgs simbols

svētdiena, 2020. gada 26. janvāris

Vasaras atmiņu druskas / Karaliene, kura nekad nav vēlu

Kamēr Ričards ar divām islandiešu meitenēm jau kopš vienpadsmitiem rītā klīst apkārt pa Rīgu, laicīgi izpētot ievērojamākās apskates un ēdināšanas vietas, mums pie autobusu stāvvietas pretī viesnīcai «Metropole» jāierodas vien septiņos vakarā. Es ierodos pirmais, jau aptuveni piecpadsmit minūtes iepriekš un aptuveni divas minūtes stāvu, domādams par to, kas mani sagaida tuvākās nedēļas laikā un vai mans melnais ietērps neraidīs iepriekš nesatiktajiem cilvēkiem nepareizus signālus.

Man piezvana A. un saka, ka kavēs, jo tikai tikko izgājusi no mājām, un man tas neliekas nekas pārsteidzošs, tāpēc es vien nosaku, ka gaidīšu, bet ka nezinu, cik apmierināta būs Līga un pārējie. Tad mūsu saruna beidzas, un uzreiz pēc tam ielas malā nostājas mašīna, no kuras izkāpj Līgas jaunā asistente Agita. Ar to mana vientulība beidzas un sākas mūsu A. gaidīšanas uztraukumi. Vaicāju, vai nevajadzētu kaut kā padarīt mūs mazliet atpazīstamākus igauņu delegācijai, kam kaut kad tuvāko minūšu laikā vajadzētu ierasties. Tieku pie nelielas papīra lapas ar projekta logo un kādu brīdi turu to virs galvas, taču tas izrādās lieki, jo jau pēc pārdesmit sekundēm mūsu kaimiņi no ziemeļiem ir klāt. Nezinu, kādus savā galvā biju iztēlojies pārējos projekta dalībniekus, taču sejas, ko pavirši papētīju, kamēr Agita ar vienu no igauņu grupas līderiem – Bertu –, visus jaunpienācējus izsauca, mani pārsteigt spēja vien ļoti nelielā mērā.

Nākamais ierodas Rihards, kurš iepriekš netika apmeklējis nevienu no sagatavošanās sapulcēm, tāpēc redzu viņu pirmo reizi. Mēs sarokojamies, un uzsākam nelielu small talk. Noliekam somas malā pie Agitas un to nedaudzo igauniešu, kas jutās pietiekami brīvi, lai izdarītu to pašu, mantām, tomēr jau pavisam drīz mums atkal tās ir jāpārvieto – šoreiz uz tikko piebraukušā mikriņa piekabi. Ar abām rokām stiepjot savu lielo, sarkano somu, spiežos cauri igauņu pūlim un zem deguna murminu klusus hi un hello. Atbrīvojies no savas smagās nastas, jūtos brīvāk un sāku skatīties apkārt, lūkodamies pēc, iespējams, šurp nākošiem latviešiem. Jau pēc piecām minūtēm mēs ar Rihardu, Ričardu, Elīnu un Ginteru stāvam nelielā aplītī nostāk no visiem, kamēr igauņi atraduši savu vietu pie mikriņa pelēkās sienas, bet Ieva pļāpā ar abām islandietēm, kas ieradās kopā ar savu šodienas gidu – Ričardu. Pārējie ielidos Latvijā vien četros no rīta.

Man piezvana A., un saka, ka esot tikai pie Krusta baznīcas, un es viņai aizkaitināti atgādinu, ka līdz izbraukšanai atlikušas vien desmit minūtes, bet viņa šajos laika rāmjos nekādi neiekļaujas, turklāt visi pārējie jau ir ieradušies. «Nu,» viņa atsaka, «kā mēdz teikt, the Queen is never late, only the others are too early.» Tā nu mums nekas cits neatliek kā vien stāvēt un gaidīt, līdz viņa ierodas. Pārējie sāk nervozi skatīties savos pulksteņos – izbraukšana paredzēta jau pirms vairākām minūtēm, bet kāda persona joprojām nav ieradusies. Nevarētu teikt, ka uztraukums māktu arī mani, esmu drīzāk uzjautrināts un, ieraugot ap stūri nākošo A., kas apkrāvusies ar neskaitāmām somām un maisiem un vēl pa zemi velk milzīgu koferi, es saprotu, ka mana diena ir izdevusies.

sestdiena, 2019. gada 28. septembris

Vasaras atmiņu druskas / 26. jūnijs

Vasaras sajūta ir tā sajūta, kad tu saproti, ka nekas nav obligāts, nekas nav ievietojams noteikti-jādara kategorijā, ja vien tu pats nevēlies, lai tas tur būtu, ja vien tu pats to tur neievieto. Vasaras sākumā izsvītroju no šīs kategorijas visas lietas, kuras... visas lietas. Lai man visu laiku nebūtu sajūta, ka kaut ko neesmu padarījis, kaut ko esmu aizmirsis, kaut ko neesmu piedzīvojis. Varbūt kādam, attopoties ar tukšu vasarā izdarāmo darbu sarakstu, sāksies panika, bet man bija tieši otrādi – es tiku no tās vaļā. Nebija vairs nepārtraukti jādomā par to, kad beidzot kaut ko izlasīšu, kaut ko uzrakstīšu, kaut kur aiziešu, jo tas vairs nebija kaut kas tāds, kas piestāv vasarai, tas kļuva vienkārši par ko tādu, kas jādara, kad uznāk iedvesma.

Par laimi, man iedvesma uznāca pietiekami bieži, un, par spīti nevilšus uzsāktajai dīkdieņa dzīvei, tomēr pamanījos gan kaut ko palasīt, gan kādu satikt, gan izrakstīt ārā spontanitātē uzkrātās sajūtas un enerģiju, gan doties pēkšņos izgājienos uz kādu pasākumu. Bet tagad es mazliet pastāstīšu jums par gūtajiem iespaidiem, jo, lai cik ļoti es gribētu lepoties ar māku savus piedzīvojumus paturēt pie sevis kā ko ļoti intīmu, noslēpumainu un personīgu, manuprāt, pēdējā laikā pieaugusī prokrastinācijas proporcija manā ikdienā ir jāsamazina, un pirmā vasaras mēneša dienasgrāmata varētu būt lielisks veids, kā. Protams, negaidu, ka šis raksts jebkad ieraudzīs dienasgaismu vai vismaz ieraudzīs to tuvākajā laikā, tomēr arī ilūzija par produktivitāti ir labāka nekā nekas,

Pikets pie leļļu teātra
26. jūnijā pamostos deviņos, jo desmitos man Merķeļa ielas «Caffeine» ir sarunāta tikšanās ar L. Viņa bija vienīgais cilvēks no mana Facebook draugu loka, kurš, spriežot pēc vietnē redzamā, bija ieinteresēts Krišjāņa Barona ielas podu glābšanā, tāpēc, saprotams, man bija ar viņu jāsazinās, lai vēlreiz pārliecinātos, ka mēs tiešām liekam spēkus kopā un dodamies uz piketu, kas vienpadsmitos paredzēts pie leļļu teātra. Satikušies kafijas bārā, kurš, starp citu, jaukāks bija pirms renovācijas, mēs pārrunājam aktualitātes, kuras saradušās kopš ziemas brīvlaika, kad pēdējo reizi tikāmies, pie dzērieniem ar vairāk piena nekā kafijas (es dzēru mandeļu piena lati, bet L. dzēra karameļu makijato). Es pasūtīto izdzeru straujāk, lai gan ierados vēlāk, tāpēc vaicāju L., kāpēc viņai tas prasa tik ilgu laiku. Viņa atsaka, ka, ja samaksā par kafiju divi septiņdesmit pieci, tad arī izbauda to – uz visiem divi septiņdesmit pieci.

Turpceļā pa tramvaja logu esmu guvis divas neiepriecinošas ziņas, kuras tad nu pavēstu L. Pirmkārt, gandrīz visi podi jau ir aizvākti, otrkārt, pie leļļu teātra vēl nav nevienas pašas dzīvas dvēseles. Tomēr, par spīti šaubām, mēs, piebeiguši iegādātos kafijas dzērienus, dodamies uz teātra pusi. Tur mēs varam atviegloti uzelpot, jo nebūt neesam vienīgie, kas ieradušies, tomēr jebkurā gadījumā esam vieni no nedaudzajiem, tāpēc atmosfēra ir mazliet neveikla. Uznāk neliela bezcerības izjūta. Viss pikets tā arī paiet – neveiklās un mazāk neveiklās aktivitātēs –, taču, atgādinot sev par galveno iemeslu, kāpēc esam šeit ieradušies, kļūst vieglāk pārvarēt iekšējo pretestību. Kādā brīdī uzrodas smaidīgu jauniešu bariņš ar milzīgiem puķupodiem, kuros sastādīti uzblīduši un ļoti gāzelīgi palmveidīgi augi, kam to mājvieta izskatās krietni par mazu. Uzņēmuši šos jauniešus pulciņā, vairāki vecāka gadagājuma piketētāji sāk izkliegt saukļus, kas izsaka viņu (un laikam jau arī mūsu) neslēptās vēlmes pēc podiem, augiem, zaļuma un tamlīdzīgi. Kamēr mēs pievienojamies viņu klaigām, V., kura dzīvo tieši pretī teātrim, gatavo ēst un brīnās, kas tad atkal aiz viņas loga bļaustās. Tikai vēlāk, apmeklējusi Instagram, viņa manos stāstos ierauga, kas liedza viņai klusas un mierīgas brokastis.

Kamēr, televīzijas kameru ielenkti, kā nozombēti sekojam dažādu iniciatoru norādēm par to, kas mums jādara, saņemu īsziņu no E., kurā man tiek uzdots jautājums: kāpēc šo darām un ko vēlamies panākt. Uz brīdi arī par to aizdomājos, taču, nenonācis pie vērtīgiem secinājumiem, aicinu L. doties projām no šīs vietas. Galu galā – nezinu pat, kāpēc esmu atnācis. Paejam pāris metrus nostāk un mēģinām izspriest, ko iesākt ar nelielo puķupodu, ko L. atnesusi sev līdzi. Beigās viņa izvelk no somas marķieri (baltu vai zelta), ar kuru uzraksta uz poda vēstījumu (neatceros kādu, bet varbūt to atcerēsies L., un tad viņa man to pateiks un es varēšu to iekļaut). Tikmēr es esmu izlēmis, ka ar šo mani šīsdienas kulturālie proaktīvā jaunieša piedzīvojumi nedrīkst beigties un izdomāju, ka došos uz, kā savā galvā esmu to nodēvējis, feministu izstādi jeb izstādi «Euro Femmes» izstāžu zālē «Arsenāls», un piedāvāju L. doties sev līdzi. Viņa piekrīt.

Izstāde «Euro Femmes» izstāžu zālē «Arsenāls»
Kas man ļoti patika, mēs, nemaz nepārrunājuši citus iespējamos variantus, dodamies uz Vecrīgu ar kājām, nevis meklējam tuvāko tramvaja pieturu, kā tas varbūt būtu citā kompānijā. Pēc aptuveni desmit minūtēm esam galā, nopērkam biļetes un dodamies augšā pa garajām šauro pakāpienu koka kāpnēm, kas droši vien ir ceļojušas šai ēkai līdzi cauri gadsimtiem. Pabeiguši kāpienu un izrunājuši, cik nepieejama šī izstāde būtu cilvēkiem ar kustību traucējumiem, mēs aizelsušies dodamies iekšā izstādes telpā, kas ir mazāka, nekā bijām gaidījuši. Šī fakta konstatējums izsauc mūsos pārsteigumu un nedrošību par to, vai esam atnākuši pareizi, lielā publicitāte un mūsu lielās ekspektācijas teju vai solīja lielu telpu. Vēlāk gan sapratām, ka lielāka telpa nemaz nebūtu nepieciešama.

Kopumā izstādē bija seši mākslas darbi, no kuriem trīs bija latviešu, bet pārējie trīs – ārzemju mākslinieču veidoti. Arī mākslinieku sastāvs, to visu sastādot sievietēm, reprezentē to, ka tieši tās stereotipiski ir vislielākās (vai vismaz – skaļākās) popfeminisma atbalstītājas mūsdienās. Ceru kaut kad sagaidīt arī līdzīgu izstādi no vīriešu skatpunkta – nevis tāpēc, ka šajā izstādē to pietrūktu, drīzāk tādēļ, ka tīri feministiskos un laba koncepta turpināšanas nolūkos tas būtu tikai loģiski.

Pirmais izstādē redzamais darbs bija mākslinieces Kamila Gonzalesa Korea veidotais apmēram divas minūtes garais video rullītis ar nosaukumu «IRL». Tajā glezna – kailas sievietes torss ar datorprogrammatūras palīdzību tika pārveidots no emocijikonam veidotā kolāžā, atgādinot mums par pirms neilga laika notikušo akciju, kur liels skaits sieviešu kailas nogūlās uz ielas, aizsedzot krūtis un dzimumorgānus ar palielinātiem vīriešu krūšu galu attēliem. Šīs akcijas mērķis bija vērst sabiedrības uzmanību uz dzimumu nevienlīdzību sociālās vietnes Instagram noteikumos. Kamēr pat Latvijas likumdošana pieļauj sieviešu krūšu atkailināšanu publiskās vietās, Instagram attēlos to liegts darīt. Manuprāt, izveidotais mākslas darbs bija veiksmīgs un arī apskatītā problēma bija pietiekami interesanta un aktuāla, lai gan man pazīstamās Instagram lietotājas nekad nav izrādījušas sevišķu interesi pēc krūšu publiskošanas savos profilos.

Lai gan arvien biežāk uz ielas redzam dažādu dzimumu cilvēkus ar dažādām frizūrām, tajā skaitā vīriešus ar gariem un sievietes ar īsiem matiem, joprojām pastāv sociāla stigma pret sievietēm ar skūtu galvu, ir izplatīti stereotipi, ka viņas ir vai nu vēža slimnieces vai lesbietes jeb, kā vēstīts darba aprakstā, Grāfs Drakula Rīgā un Matriksa Morfejs Londonā, un citādi nemaz nemēdz būt. Mētra Saberova savā nelielajā animācijas filmā «I hope you’re not in this» apskata šo problēmu, par lūzuma punktu padarot histērisku kliedzienu, kurš liek pār muguru noskriet skudriņām un ķermenim cauri izšauties milzīgai enerģijai.

Viviannas Marias Staņislavskas darbs «Porno / intimitāte» bija vizuāli ļoti pievilcīgs, jo mākslinieces ilustrācijas bija patiešām prasmīgas un arī pieeja bija interesanta – ar neapbruņotu aci bija redzams tas, kā cilvēki, galvenokārt sievietes, tiek atspoguļotas pornogrāfiskos materiālos, savukārt, pieliekot pie acīm sirds formas brilles, kas glabājas zem uzraksta «Ieraugi intimitāti», var ieraudzīt to, ko sekss nozīmē īstiem cilvēkiem, nevis industrijas radītiem personāžiem. Tomēr nedomāju, ka šāda rakstura izglītojošs mākslas darbs var noderēt par ko vairāk kā atgādinājumu, jo jaunu pasauli spētu atklāt vien mazam zēnam vai meitenei, kas internetā gluži nejauši uzgājis šāda rakstura materiālus. Bet varbūt, ja tā padomā, šajā mūsdienu pasaulē, kur mūsu plašā iztēle un sapņi tik viegli sajaucami ar realitāti, tas ir ir tieši laikā?

Uzzinot, ka Elīna Brasliņa savu ārkārtīgi kvalitatīvo darbu – animācijas filmu «Kam no gendera bail?» – izveidoja vien nepilnu divu mēnešu laikā, es sāku respektēt to vēl vairāk, jo tā izstrāde ietvēra gan animācijas izveidi, gan arī pašrocīgu auduma lellīšu izgatavošanu un pēc tam atdzīvināšanu ar stop motion metodes palīdzību. Manuprāt, māksliniecei lieliski izdevās šajā nelielajā multiplikācijas filmiņā attēlot ideālo pasauli, kurā Stambulas konvekcija tiek ratificēta. Tomēr, kā tas redzams arī mākslas darbā, tas prasītu daudz diskusiju – gan starp dzimumiem, gan starp sabiedrības slāņiem, gan starp paaudzēm.

Nākamajam darbam – Kirstinas Barnsas video «CumCookWithMe#2.2» piešķīrām interesantākās idejas titulu, jo, kamēr par citu darbu tēmām bijām jau paspējuši atklausīties, ritinot cauri popfeminisma fanu Instagram un Facebook laika joslām, šis bija kaut kas gluži jauns. Nelielajā filmiņā bija attēlots seksuālas spriedzes piesātināts kulinārijas šovs, šefpavārei esot pašai māksliniecei, kurā no dažādiem pārtikas produktiem tiek izgatavoti cilvēku reproduktīvās sistēmas izdalījumi un vienlaicīgi arī periodiski uzpeldoši klipiņi ar šo galaproduktu izmantojumu, šķiet, reprezentējot dažkārt joprojām aktuālos atsevišķu sabiedrības daļu uzskatus, ka, ja sieviete būs laba, gan virtuvē, gan gultā, tad laulība būs izdevusies. Tomēr, kā izrādās, video mērķis nav ne tuvu tik vienkāršs kā parasta paironizēšana par daža laba antīkajiem uzskatiem. Nē, kā vēstīts darba aprakstā, patiesībā runa ir par ierobežojumiem, kas Apvienotajā Karalistē pastāv attiecībā uz sieviešu ejakulāciju pornogrāfijā.

Pēdējo izstādes darbu, kura nosaukumu un autoru nekur nepierakstīju un diemžēl arī nevaru atrast, nesapratām. Noskatījāmies video vairākas reizes, taču, tā arī nenolasījuši slēpto, feministisko vēstījumu, kāds tam noteikti bija, devāmies projām. Pavadījām pusstundu grāmatnīcā, kritizējot grāmatu vāku dizainus, it kā būtu šādām izdarībām pietiekami kompetenti, un tad devāmies uz kafejnīcu, kur pasēdējām vairākas stundas, līdz man bija jādodas tālākās gaitās – satikties ar V.

Etīžu teātra «Nerten» izrāde K.K. fon Stricka villā
Jau minēju savus tālākos tās dienas plānus ar V., par kuriem gan, sēžot augšminētajā kafejnīcā starp daudzajiem vasaras pabērniem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ arī nolēmuši pulcēties vai vienatnē piemesties šajos bēniņos, kuros ar ārtelpu kontrastējoši vēsā gaisa temperatūra disonē ar šai jau tā karstajā vasaras dienā gluži neiederīgi silto apgaismojumu, kura spilgtie avoti bija hipsterīgās spuldzes, kas, dažādi savītas ap modernām koka konstrukcijām vai vientuļi iekārtas, bija piestiprinātas pie mērķtiecīgi nolaistajām sienām un zemajiem griestiem. Mums ar L. zvilnot izsēdētajos dīvānos un garlaikoti, ar sevišķu nopietnību un zināmu pašironiju salīdzinot savu visnotaļ māksliniecisko auduma maisiņu saturu, man pienāk ziņa no V., kurā tieku izvaicāts par saviem šī vakara plāniem. Jau tajā brīdī man ir skaidrs, ka tiek meklēta mana kompānija, pat nojaušu – kādā pasākumā.

Protams, piekrītu, pat ja man ir mazliet žēl tālu atkūlušos L. atstāt vienu nīkstam šajā kafūzī. Viņa uzstāj, ka šādas vientulīgas pasēdēšanas ar savu telefonu viņai ir ierasta lieta, turklāt viņa tik un tā nebija gaidījusi, ka sastādīšu viņai kompāniju visas dienas garumā, tāpēc dodos cauri uzkarsušajam Rīgas centram uz mājām, kur mazliet atvēsinos, uzkuļot sev saldētu ogu smūtiju un pieķeroties šim rakstam, kuru, kā redzams, rakstīju trīs mēnešus. Neilgi pirms sešiem man ir jādodas uz tramvaja pieturu, lai pagriezienos čīkstošajā braucamajā pievienotos V. – braucam uz pasākumu K.K. fon Stricka villā. Esmu atzīmējis, ka esmu ieinteresēts šajā pasākumā, droši vien tas arī tapis par galveno iemeslu šim uzaicinājumam, tomēr ieinteresēts es parasti esmu gandrīz visos Stricka villā notiekošajos pasākumos, tāpēc tas nav rādītājs, ka esmu iepazinies ar pasākuma programmu vai, pat ja esmu, – esmu paturējis to atmiņā. Šai neziņai par godu ļauju V. to kliedēt, un mēs, braucot gar Dailes teātri runājam ne tikai par etīžu teātri «Nerten», par kuru, cita starpā, todien dzirdu pirmoreiz, bet arī par Svena Kuzmina literāro daiļradi un viņa grāmatu, kuru vēlos izlasīt laikmetīgā vāka un ieintriģējošā nosaukuma dēļ.

Ieradušies Stricka villā, mēs kādu laiciņu mazliet apmulsuši stāvam ļaužu pilnajā terasē, kurā samanām kopīgu paziņu – vēl apmulsušāko M., kas šurp ieradusies viena. Brīnumainā kārtā kopīgi atrodam brīvu galdiņu, pie kura piesēžam. Nospriežam, ka sajūta šeit, proti, pie šī apaļā plastmasas galdiņa ar kādas alus darītavas logo uz tā, ir gluži kā citā pasaulē. Kā jau visos Stricka villas pasākumos, viss sākas vismaz stundu pēc oficiālā pasākuma sākuma, padarot pulksteņa laiku seši par laiku, kurā ierasties, lai, iespējams, dabūtu sēdvietu. Tomēr mums nav iebildumu gaidīt, jo sākam runāt par kopīgām rakstīšanas pieredzēm pagātnē, tāpat kā potenciālām – nākotnē –, tā ļaujot minūtēm ritēt straujāk, nekā šķistu citkārt. Kad ir jau bez dažām minūtēm septiņi, saņemam aicinājumu doties iekšā, lai noskatītos izrādi. Izrāde ir arī mūsu galvenais šāvakara mērķis, tāpēc pametam savu mazo pasauli un dodamies iekšā citā – bohēmiskās villas pasaulē.

Sēžam un klausāmies, kā arī citi ieņem savas vietas, lēnām pieelpojot telpu ar savu kultūras dvašu. Gaidām, kad sāksies izrāde. Aizdomājos par to, kāds bijis katras šīs personas ierašanās motīvs, cenšos saprast, vai arī citu cilvēku identitātei šis pasākums nozīmē tikpat daudz, cik jauneklīgajiem mums, kad pa nelielo tukšo telpu starp krēslu blāķiem basām pēdām izsoļo «Nerten» autori – Toms Treibergs un Svens Kuzmins. Domas pievēršas sākuma gaidām, šķiet, kopš pēdējā teātra apmeklējuma pagājusi vesela mūžība, pietrūcis šīs nokaitētās izjūtas, gaidot lūzuma punktu – izrādes sākumu. Iespējams, šeit man tādu nesagaidīt, «Nerten» esot vēl demokrātiskākam par tiem, kurus apmeklēju visbiežāk, tomēr, liekas, jaunu sajūtu es alkstu vēl vairāk.

Treibergs un Kuzmins iesoļo priekšā esošā telpā, ko labi varu iztēloties esam par ziemas dārzu vai ko tamlīdzīgu, un nozūd no skata, jau pēc pāris sekundēm atgriežoties skatuves zonā. Var redzēt, ka viņi ir pilnībā pārvērtušies, iejutušies tēlos, kurus tūlīt iepazīsim, par spīti tam, ka nekādas fiziskas pārvērtības ar viņiem nav notikušas. Viņi ievelk elpu, pirms sākt, un arī mēs ievelkam elpu, gaidīdami kaut ko īpašu. Šķiet, sagaidām arī. Seko apmēram stunda, kurā ietilpinātas vairākas uzjautrinošas etīdes. Pēc katras no tām mākslinieki no jauna ieslīd telpā, ko esmu pasludinājis par ziemas dārzu, un no tās iznāk pilnīgi jaunā tēlā – laikam tas mani fascinēja visvairāk, jo, kamēr lugas iestudējumā aktieriem dažkārt pat vairāku stundu garumā jāiejūtas kāda tēla ādā, «Nerten» darboņiem nācās šīs ādas nomainīt vien pāris sekunžu laikā un tas šķita patiešām iespaidīgi.

Visvairāk man atmiņā palikusi komiskā etīde par vīru, kurš santehniķim par viņa pakalpojumiem vēlējās samaksāt ar četrdesmit paldies, kā arī viena par iereibušo Māru Zālīti pēc kāda Rakstnieku savienības saviesīgā pasākuma, tomēr pēc šīs te, manuprāt, etīdes kļuva mazliet pliekanas, nogarlaikot spējīgas. Pat konstatēju, ka pamanījos izvilkt no bikšu kabatas telefonu, lai pārbaudītu saņemtās ziņas. Etīde, ko «Nerten» demonstrēja pēc kāda izsauktā «vēl vienu», vispār šķita gluži lieka, tomēr palikām arī uz to un beigās cītīgi aplaudējām, uzreiz nebrāžoties projām, kā to darīja dažs labs. Šāds pieklājības gājiens gan mums maksāja lielu drūzmēšanos un M. nozaudēšanu pēcāk, tomēr beigu galā mēs tikām laukā no telpas svaigā gaisā. Izlēmām nepalikt uz koncertu, bet ļaut, mūs izklaidēt Krišjāņa Valdemāra ielas simfonijām un sarunām par aizvadītajām saulgriežu svinībām.

pirmdiena, 2019. gada 26. augusts

Vasaras atmiņu druskas / Vasaras atkarība

Jau vairākkārt dažādos rakstu darbos, ko izdevies iestarpināt savās vasaras dienās, esmu apspēlējis terminu vasaras atkarība. Šķiet, ar to sirgstam mēs visi, bet man ir tāda sajūta, it kā ar to pirmoreiz būtu saskāries tikai šogad. Vasara nekad nav bijis mans mīļākais gadalaiks, es (vismaz kopš vecuma, kad vispār sāku uztraukties par to, kādi dabas procesi notiek aiz loga, un izvēlēties savus favorītus) vienmēr esmu bijis no flaneļa kreklu, džemperu un pumpkin spice latte fans, proti, esmu savu mīļāko noskaņu atradis rudenī. Par spīti tam, ka arī rudens depresija man nav sveša, man pēdīgi kaut kā ir izdevies no tās distancēties, ļaujot sev būt ārkārtīgi iedvesmotam un klišejiskam rudens bērnam, jo tā vienkārši ir vieglāk dzīvot... Un mana dzimšanas diena arī ir rudenī!

Ar šo visu es gribēju pateikt, ka man ļoti patīk rudens. Savukārt vasarai piemīt kaut kāda neaprakstāma burvība, kas liek tev apzināties, ka ir vasara, un izjust to vairāk nekā jebkurā citā gadalaikā. Cilvēkiem ir kaut kas ar unikālu lietu meklēšanu – turklāt visiem kopā –, tāpēc tik daudzi arī dzīvo pastāvīgās vasaras gaidās. Es pēdējā laikā dzīvoju lokālākās gaitās, piemēram, gaidot nākamo pasākumu vai nākamo ballīti, taču nevis kādu milzīgu, globālu dažādu ietekmju pilnu laika bloku. Dzīvoju, gaidot brīvību, ko man spēs sniegt vasara, ar milzīgu inerci skrienot tajā iekšā, darot visu, satiekot visus un nenožēlojot neko – ne padarītu, ne nepadarītu –, un gaidot rudeni, kurš pēc straujās vasaras spēs sniegt mieru.

Šī vasara man atklāja jaunus konceptus. Un jaunus cilvēkus. Varbūt tie ir mēs-esam-draugi-jo-ir-vasara draugi, bet varbūt tie ir labākie draugi. Varbūt tie vispār nav draugi, taču tas ir otršķirīgi, jo arī viņi ir daļa no manas vasaras atkarības, no kuras ir tik grūti tikt vaļā, par spīti visiem nākotnes vilinājumiem un par spīti tam, ka ir tik karsti, un par spīti tam, ka man ir pārāk daudz vasaras.

Šovasar es neizlasīju nevienu grāmatu.
Šovasar es palasīju trīs grāmatas.
Šovasar man palasīja vienu grāmatu.
Šovasar es noskatījos desmit seriālus.
Šovasar es lietoto drēbju veikalā iegādājos trīs kreklus.
Šovasar es uzrīkoju četras bēniņu bohēmas ballītes.
Šovasar es sociālajā vietnē Instragram ievietoju trīsdesmit deviņus ierakstus.
Šovasar es apmeklēju sešus festivālus.
Šovasar es vairāk nekā vienu dienu pavadīju piecās Latvijas pilsētās, vienā Latvijas miestiņā un vienā Lietuvas pilsētā.
Šovasar es uzrakstīju piecdesmit lomu spēļu ierakstus.
Šovasar es piedalījos vienā jauniešu apmaiņas projektā.
Šovasar es peldējos jūrā sešas reizes.
Šovasar es noskatījos pusotru šausmu filmu.
Šovasar es vienu reizi biju Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Šovasar es iesāku divus bloga ierakstus, kurus kaut kad tuvākajā laikā pabeigšu.
Šovasar es apskāvos daudz un elpoju daudz, un izdzēru ļoti daudz ūdens, un daudz klakšķināju mēli.

pirmdiena, 2019. gada 17. jūnijs

Vēstījums par vilcieniem

Manas attiecības ar vilcieniem ir visai interesantas. Interesants parasti ir vārds, ar kuru aizstāt nenoteiktu skaitu dažādu epitetu nenozīmīgās sarunās, tomēr šoreiz es patiešām domāju, un, lai nerastos pārpratumi, man mūsu saruna ir ļoti nozīmīga. Lai nu kā, apzinātā vecumā ar vilcienu esmu braucis tieši vienu reizi (vai divas – ja atceļš arī skaitās) mūžā, un tā pati bija pirms dažām nedēļām, tomēr man vienmēr ir bijusi tāda īpaša sajūta par šo transporta līdzekli. Man nekad nebija tādas īstas apziņas, kā izskatās vilcienā, vai atmiņas par to, kā ir tur braukt, vai sajūtas, kura asociētos ar braukšanu. Tomēr, kad es 6. aprīlī uz Rīgas Centrālās stacijas jumta pirmo reizi (nu, patiesībā jau tā nebija pirmā reize, tomēr tā ir vienīgā reize, kuru spēju kaut nedaudz atminēties) uzkāpu pa stāvajām metāla kāpnītēm, lai nonāktu uz tādas dīvainas platformas starp lokomotīvi un pirmo vagonu, jau biju bruņojies ar diezgan jaušamu nojautu par to, kāds būs gaidāmais brauciens.

Viss droši vien sākās ar Hariju Poteru. Reizēm man šķiet, ka viss manā dzīvē sācies ar Hariju Poteru, bet tas jau būtu nožēlojami, tāpēc labāk šādas mirklīgas domas atmest. Atminos, kā, pirmo reizi lasot pirmo grāmatu par šo jauno burvi, es vien ļoti aptuveni spēju iztēloties, kā izskatās tur aprakstītajā vilcienā – Cūkkārpas ekspresī. Tomēr tāpēc jau vārds iztēloties ir radniecīgs vārdam iztēle – es iztēlojos, ka vilciens ir gluži kā tramvajs, un vārda kupeja nozīmi uzzināju tikai vairākus gadus vēlāk, tieši laikā, lai, uzsākot kārtējo Potera grāmatu maratonu, varētu lasīt ar pilnīgi citādu skatījumu. Un, par spīti tam, ka mans iedomātais vilciens, kurš kādu laiku neeksistēja pilnīgi nekur ārpus Harija Potera pasaules, laika gaitā paspēja izmainīties vēl vairākas reizes, tas bija un joprojām ir viens no manas dzīves maģiskākajiem transporta līdzekļiem – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kaut kāda maģija piemita arī faktam, ka tas pavisam noteikti ir arī noslēpumainākais transportlīdzeklis manā dzīvē, galu galā man tikai pirms pāris nedēļām izdevās ar to tā pienācīgi iepazīties.

Nākamā pietura, tas ir, stacija, kurā piestāsim, runājot par vilcieniem, ir grāmata «Meitene vilcienā», par kuru, es, iespējams, nemaz neiedomātos pastāstīt, ja man skolā nebūtu bijis jāraksta recenzija par kādu detektīvromānu. Nevēlējos būt ļoti klišejisks kā vairums manu klasesbiedru un izvēlēties rakstīt par kādu Agatas Kristi romānu, jo es no tiesas šaubos, vai kādam tie varētu būt kas jauns, tomēr sapratu, ka par nesenāko izlasīto kriminālromānu – Stīvenas Hokinsas «Ūdenī» – pēdējā laikā esmu runājis un rakstījis vairāk, nekā gribētos, un vairāk, nekā būtu veselīgi un pareizi, attiecībā pret vienu grāmatu (iespējams, to var izskaidrot ar manu nelielo lasīšanas pārtraukumu kopš šīs grāmatas izlasīšanas, tas ir, no februāra vidus līdz pat šim brīdim, – nebiju izlasījis neko jaunu, tāpēc visu laiku malu uz apli par to pašu veco lasāmgabalu), tāpēc loģisks solis un kāpiens atpakaļ šķita iepriekšējā lasītā šīs pašas autores grāmata – «Meitene vilcienā».

Šī grāmata manā redzeslokā nonāca sestās klases beigās. Dažas nedēļas pirms manas divpadsmitās dzimšanas dienas oktobra beigās nolēmu kinoteātrī apmeklēt filmu «Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem», tomēr tai bija piešķirts vecuma ierobežojums, kas man attiecīgajā vecumā un ar attiecīgo dzimšanas datumu uz skolēna e-kartes liedza to apmeklēt. Tomēr tas neliedza kinoteātra darbiniekam piedāvāt man aizdoties uz tikko iznākušo filmu «Meitene vilcienā», kurai vecuma cenza vēl nebija (interesants fakts: īsi pēc seansa beigām kinoteātra mājaslapā pieejamā informācija tika atjaunināta un, kā izrādās, filma bija paredzēta tikai sešpadsmit gadu vecumu sasniegušai auditorijai – ups!), un es piekritu. Tā bija interesanta pieredze, un, par spīti vairākām visai pabaisām ainām visas filmas garumā, man tā ļoti patika. Bija ļoti atmosfērīgi, noslēpumaini un spriedzes pilni, vismaz cik daudz es tagad atminos.

Pēc tam, aptuveni pusgadu vēlāk, grāmatnīcā staigāju starp grāmatu plauktu un piekrautu galdu rindām, ar pirkstiem braucot to grāmatu vākus, kas ieinteresēja, iespējams, lai saprastu, vai grāmata raida ne tikai pareizos signālus, bet arī vibrācijas. Šādi pastaigājoties, nonācu pie grāmatas «Meitene vilcienā». Pacēlu to rokās un pagriezu otrādi, lai izlasītu, kas rakstīts putekļu vāciņa otrā pusē. Taču, pirms paspēju uztvert kaut vārdu, klāt bija izdevniecības vadītāja Vija Kilbloka un uzstājās ar televīzijas reklāmas cienīgu runu, kurā uzskaitīti visi iemesli, kāpēc man šī grāmata noteikti būtu jāiegādājas. Un tā nu es to izdarīju. Izlasīju pāris dienu laikā, nezin kāpēc man šķiet, ka tā pat bija nedēļas nogale. Taču varu kļūdīties. Un uz šīm pāris brīvdienām es jau atkal atgriezos tajā atmosfērā, ko radīja pirms pāris mēnešiem redzētā filma – šajā noslēpumu, baiļu un spriedzes pilnajā vilcienā, par kura maršrutu viss jau it kā zināms, taču tajā pašā laikā – sen aizmirsts un atklājams no jauna.

Varbūt vilcieni nav tikai transportlīdzekļi. Proti, tie noteikti nav. Jo nekas nav tikai kaut kas, jo it viss ir kas vairāk. Un, pats galvenais, jebkas var būt pilnīgi jebkas, ja vien mēs to tā vēlamies un iztēlojamies. Un manā dzīvē vilcieni, pat ja es to tā neesmu līdz galam apzinājies, ir metafora. Metafora nepārtrauktai un rimtai kustībai uz priekšu pa jau iebrauktiem un patīkamiem ceļiem bezgalīgi ilgi un nemanot pārmaiņas, jo tās šajā braucienā ir nenozīmīgas. Un es vienmēr sēžu pie loga, lai man vienmēr būtu izvēles iespēja – palikt iekšā vai doties klejojumos ārpus tā. Klejojumi novērš uzmanību un izpludina domas, tāpat kā ūdens izpludina akvareļkrāsas, man pārceļot aiz loga redzamos skatus uz papīra. Tāpat kā vārdi pludina idejas līdz pilnīgi nesaprotamai pakāpei, beigās savirknējoties teikumos, kas šīs idejas izskaidro.

Nākamā nozīmīgā stacija, jo tā ir, manam vilcienam ir veselus divus gadus vēlāk – viss, ko es saprotu, ir ka, man nemaz neesot gatavam, tūlīt, tūlīt būs mans pirmais brauciens ar vilcienu. Iekāpjam, es apsēžos pie loga braukšanas virzienā. Ceļabiedri man piedāvā auzu pārslu cepumus. Es neatsakos. Šī neilgā brauciena laikā es apēdu diezgan daudz cepumu. Kādas desmit minūtes mēs runājam par grāmatām, un es veros laukā pa logu, domādams par visām reizēm, kad līdz šim pelēkajam placītim esmu pavadījis savus draugus. Viņiem braukšana ar vilcienu šķiet ilga un apnicīga, tā jau ir kļuvusi par rutīnu, tāpat kā man braukšana tramvajā, kas kādreiz bija maģiska pieredze, bet tagad ir kļuvusi par ikdienas darbību, no kuras atsevišķās diennakts stundās pat cenšos izvairīties. Varbūt viņiem ir tieši otrādi, taču es laikam priecājos, ka man ir tieši tā, kā ir man.

Te pēkšņi atskan iztrūcinošs «Uzmanību! Durvis aizveras», un es automātiski palūkojos apkārt – ja neesmu iegrimis sevišķi interesantā lasāmvielā, tā vienmēr daru, kad esmu tramvajā. Vilciens sāk braukt, taču sajūtas mainās. Tas ir pilnīgi citādi nekā tramvajā, tramvajs uzņem ātrumu lēnām, tas drīzāk slīd, nevis brauc, savukārt vilciens ir ārkārtīgi straujš, un tas arī pēc būtības ir citāds. Taču visiem šiem atšķirīgajiem indivīdiem (nu, ja mēs pieņemam, ka arī autobusi, trolejbusi un visi pārējie skaitās) ir kaut kādas kopīgas īpašības, gluži kā mums, un tāpat katram no tiem ir kaut kāda sava maģija, kaut kas tāds, kas piemīt tikai viņiem, kaut kas īpašs un neatkārtojams. Bet, labi, neaizrausimies te ar transportlīdzekļu personificēšanu un salīdzināšanu, prātīgāk būtu runāt par lietām, ko mēs saprotam vai vismaz cenšamies saprast, tas ir, mūsu sajūtām.

Mēs lēnām braucam ārā no stacijas, daudzās paralēlās sliežu līnijas pamazām savienojas, pazūd un sarūk uz divām, mēs aizbraucam pa vienu no tām. Apkārt ir visas pazīstamās vietas, tikai tagad tās var redzēt kaut kā vairāk no malas – kā kartē. Vai tiešām Satiksmes ministrija vienmēr ir atradusies tik šķībi, attiecībā pret autoostu? Laikam no visa neilgā brauciena man vislabāk atmiņā palikusi braukšana pāri tiltam. Kamēr daži mani līdzbraucēji aizspiež acis un saviebj seju, es nevaru vien atraut acis no loga, aiz kura viļņojas Daugava un nerimtīgā kustībā uz priekšu dzenas citi tilti, citas sliedes un citi pārvietošanās līdzekļi. Braukt pāri tiltam ar vilcienu ir neizskaidrojamā veidā citādāk. Ir maķenīt dīvaini pēc šī elpu aizraujošā skata izbaudīšanas iebraukt nemīlīgos Rīgas rajonos pie pamestām mājām, daudzstāvenēm un pat militārajām zonām.

Skats pa vilciena logu

Atlikušais brauciens aizrit bez pārsteigumiem, kļūst pat mazliet garlaicīgi, un es uz brīdi atveru līdzpaņemto grāmatu (Svena Birkerta «Esejas»), taču diez ko ilgi palasīt nesanāk, jo jau pēc dažām minūtēm jākāpj ārā. Esam ieradušies Dubultos un nekur sevišķi tālu no stacijas aizklīst neplānojam, jo esam atbraukuši, lai aplūkotu Dubulu Mākslas stacijā izlikto izstādi un padarbotos radošajā darbnīcā, lai pārliecinātos, ka neesam aizmirsuši, kā to darīt.

Skats pa stacijas logu

Vienā laikā ar mums stacijā ieradās ekskursantu grupa no Siguldas, kas laikam arī bija ieradušies apskatīt izstādi. Grupas vadītāja nepārtraukti runā kaut ko par citām vietām, kur viņiem vēl jāpaspēj, un purina savu mazo, zilo karodziņu ar Siguldas ģerboni, lai pievērstu pārējo uzmanību, taču viņai tas ne pārāk labi izdodas, jo šie tūristi-paši-savā-valstī ir pārāk iegrimuši mākslā. Aizdomājos, cik grūti šai sievietei ir, jo viņa nevar vien beigt uztraukties un noteikti nemaz neizbauda pašas organizēto ekskursiju. Vai gan tas nav absurdi? Ar uzjautrinājumu nolūkojos sievietes veltīgajos pūliņos un, kad man apnīk, dodos meklēt labierīcības. Kad pēc dažām minūtēm no tām iznāku, man pretī metas ārkārtīgi satrauktā ekskursantu grupas vadītāja. «Vai jūs no Siguldas?» viņa man vaicā. – «Nē,» es atsaku, «vai man vajadzētu būt?» – «Mēs vienkārši braucam projām, mūs jau gaida...» Nepaspēju sadzirdēt, kur viņus gaida, jo viņa jau bija aizskrējusi tvarstīt pārējos siguldiešus. Lai jau. Dzirdu ekskursantu nopūtas un sarunas par izstādē redzēto, redzu, ka viņiem ir žēl doties projām. Sekoju viņiem līdz pat izejai un izdzirdu, kā kāda sieviete saka otrai, ka gribētu šādu vasaras mājā pie sienas, norādot uz milzīgu un ārkārtīgi atbaidošu mākslas darbu, ko veido vairāku metru augstumā izlīmēti visu varavīksnes krāsu neona gumijas cimdi, un man viņu kļūst mazliet mazāk žēl.

Darbs, kurš šķita īpašs, jo, tāpat kā braucieni vilcienā,
manuprāt, reprezentē kustību uz priekšu

Kad nu siguldieši ir mūs pametuši, varu pats ķerties klāt pie izstādes apskatīšanas. Esmu pamanījis, ka varu viegli izšķirt savus mīļākos mākslas darbus, ja paņemu rokās fotoaparātu vai arī vienkārši telefonu ar ieslēgtu kameru, jo objektīvs gluži nemanot vienmēr pavēršas pret acij tīkamākajiem darbiem. Tā nu es vienu reizi izstaigāju visu izstādi, tad paķēru savu fotokameru un sāku fotografēt visu, kas likās tā vērts. Uz šejieni braucu, vien aptuveni zinot, kas tieši šeit būs, proti, tikai to, ka izstādītajiem darbiem ir kāds sakars ar tekstilu, tāpēc nemaz nenojautu, ka te tiks izvietoti vairāku mākslinieku darbi.

Viens no retajiem tumšajiem darbiem (tomēr šis radījums
izstaro tik gaišu auru, ka es to par tādu nesauktu)

Izstāde radīja tādu ļoti gaišu sajūtu, gandrīz viss bija piezemētos toņos , dažkārt iedomājos, ka man trūkst krāsu. Bija mazliet žēl, ka lielākais krāsu sprādziens ir tieši pie durvīm, kur ir izvietota cimdu varavīksne, – gan tāpēc, ka šis viennozīmīgi nebija izstādes veiksmīgākais darbs, gan tāpēc, ka tas var radīt nepareizu iespaidu par vēl citām varavīksnēm, ko turpmāk redzēsim, bet tā arī nesastopam. Tāpat daudziem darbiem nebija atvēlēts tik daudz vietas, cik tiem pienāktos. Piemēram, vairākās vietās, darbi bija izvietoti cits virs cita līdz pat griestiem. To gan var uztvert arī pozitīvi, jo tas aicina cilvēkus paskatīties uz augšu, par ko mēs ikdienas skrējienā bieži aizmirstam un skatāmies tikai uz savu kurpju purngaliem.

Darbs, kuru esmu atzinis par iedvesmojošāko no redzētajiem

Ieraudzījis darbu, kura galvenais objekts ir līniju burtnīciņa, atceros, ka man taču tieši tāda pati ir līdzi somā, un apsēžos pie galda blakus cilvēkiem, kuri nolēmuši iesaistīties radošajā darbnīcā, lai pierakstītu savas pārdomas. Kad viņi pamana, ka sāku garlaikoties jeb uz brīdi paceļu degunu no savas klades, man uzklūp ar aicinājumiem kaut ko izgatavot. Sākumā spēju noturēties tiem pretī, bet beigās viņiem izdodas mani pielauzt, un tā nu es sēžu un veidoju visai amizantu rotaļlietu no dzijas un pogām. Nolēmu neņemt to līdzi uz mājām, lai neapkrāmētos ar nevajadzīgām lietām. Ārpus šīm telpām un šīs izstādes šis mazais ķinķēziņš, kurš tagad man atgādina mazos klēpja sunīšus, kas mani vienmēr tik ļoti kaitina (sākumā mani kaitināja veidot šo mantiņu, tā kā es šeit saredzu analoģiju), ir nekam nederīgs un visai nožēlojams, viņam labāk palikt te. Turklāt man ir kaut kā sev izdevies iestāstīt, ka manas atmiņas dzīvo manī, nevis priekšmetos man visapkārt.

Mans dzijas, pogu un diegu veidojums

Pārējais ir kā pa miglu (Londona grimst miglā). Atstājam visus savus ķinķēziņus un enerģiju (gan negatīvo, gan to, kas nepieciešama mājupceļam) stacijā un dodamies projām. Aizgājām uz jūru, aizgājām nopirkt kanēļa bulciņas un tad devāmies uz vilcienu. Vilcienā es aizmigu, pamodos tieši laikā, lai dzirdētu kontrolieres neveiklos «next – Riga» un paspētu sakopot domas izkāpšanai. Stacijā aizejam uz «Lido», tur es apēdu pankūkas, pildītas ar āboliem un banāniem.

Un tā noslēdzas mans šī raksta lidojums cauri pavasarim (nevis tāpēc, ka vēl nebūtu beidzies mans pavasaris, bet tāpēc, ka jau ir sākusies mana vasara), ko es rindkopu pa rindkopai esmu lipinājis kopā jau mēnešiem. Tāpēc var gadīties, ka tas, kas raksta sākumā bija dažas nedēļas, tagad ir jau vairāki mēneši, taču es to nemainīšu, jo tāda ir brauciena un kustības burvība – tu kusties attiecībā pret kaut ko stāvošu, bet tikpat labi tu vari būt tas stāvošais. Un, pats galvenais, tu neskaties atpakaļ, nekad, nekad neskaties atpakaļ. Ir trīs naktī, es cenšos uzrakstīt nobeigumu šim rakstam, bet patiesībā jau man ir vienalga. Jo ir vasara, un es daru visu, ko es gribu, kad es gribu, kā es gribu. Bet tas jau ir cits stāsts – rītdienai un skaidrākam prātam. L. tagad ir košļeņu krāsas mati, un tas ir viss, kas mums ir jāzina.

svētdiena, 2019. gada 31. marts

Gada pirmā ceturkšņa kulturālie piedzīvojumi

Ja ikdienā pārsvarā esmu radis domāt par nākotni, plānot nākotni, iztēloties, kā būs nākotnē, tad brīžos, kad izlemju ķerties pie rakstīšanas, nereti aizplūstu runās par pagātni, jo tā ir krietni noteiktāka un saprotamāka mums visiem kā jau visas pa īstam eksistējošās lietas. Vienmēr, kad sāku stāstīt par kaut ko abstraktu vai neīstu, ir pagrūti ietērpt savu domu vārdos. Iznāk liela mudžināšanās, un beigās neko nevar saprast. Vairākas reizes jāpārraksta teksts, lai tas beidzot sāktu izskatīties pēc kaut kā, taču pēc tam bieži vien ir zudusi galvenā doma un tas, ko esmu vēlējies pateikt, ir zaudējis jēgu. Tas laikam ir arī galvenais iemesls, kāpēc jūtos vairāk vai mazāk ērti, rakstot par kultūru. Runājot par to, ko esmu apskatījis, izlasījis vai apmeklējis, ir krietni vieglāk nepazaudēt jēgu, jo tu apraksti savus iespaidus un viedokli, nevis pēkšņu, spontānu ideju, kas, iespējams, nemaz nespēj eksistēt ārpus tava prāta, kur neviens un nekas nepieprasa ne paskaidrojumus, ne skaidrus formulējumus. Taču, kad rakstu par kultūru, daudzi domā, ka es ne tikai jēgpilni pavadu laiku, bet arī jēdzīgi par to uzrakstu. Ar šo es gribēju pateikt, ka šajā rakstā īsumā pastāstīšu saviem kulturālajiem piedzīvojumiem (izgājieniem kultūrā).

Pirmais šī gada notikums, kuru varētu dēvēt par kultūras pasākumu, norisinājās 14. janvārī. Tā bija «Normunda Naumaņa nakts 2019». Uz šo pasākumu devos galvenokārt tāpēc, ka vēlējos zināt, kādi tad ir tie Lielie Kultūras Kritiķi – kā viņi izskatās un vai patiešām ir tik garlaicīgi, kā mēdz likties. Ikdienā vienmēr krietni pieejamāki ir dažādu blogeru paustie viedokļi, un man kā cilvēkam, kurš nemeklē galu bailēs no subjektivitātes, tie reizēm šķiet pat interesantāki, jo ir mazliet vairāk pietuvināti tai zemei, ko saucam par Vidējo Cilvēku. Tomēr šķita, ka, tā kā šī, par spīti krietnajai humora un nenopietnības devai, ir svarīgas balvas pasniegšanas ceremonija, redzēšu labākos no labākajiem, par kuriem negribēsies pavīpsnāt, tos, pie kuriem gribas pieiet tuvāk klāt, pietupties un paskatīties no lejas.

Man šis pasākums bija vairāk izklaidējošs nekā izglītojošs, visticamāk tāpēc, ka laikam jau biju viens no pāris cilvēkiem zālē, kurš nebija lasījis neviena nominanta recenzijas (otrs sēdēja man blakus, un ar to kopā mēs centāmies izspriest, kurš kandidāts mūs visvairāk kaitina). Kas gan ir interesanti, biju lasījis vairāku jauno kritiķu balvas kandidātu rakstītās atsauksmes. Iespējams, tas tikai norāda uz to, ka mēs vairāk uzticamies jauniem cilvēkiem ar svaigu un glorificētu skatu uz dzīvi, kā arī tiem, kas savas atsauksmes publicē internetā, nevis nopietnos un pirktos žurnālos.

Pēc nedēļas un vēl mazliet, 23. janvārī, devos uz Dailes teātra izrādi «Equus». Nemelotu, ja teiktu, ka tā izrāde bija riktīgi baisa, varētu pat teikt – psiholoģisko šausmu izrāde. Tomēr, ja to nodēvēju tā, tad varētu izlikties, ka paceļu Pīteru Šeferu tādos literāro debesu augstumos, kādos varētu atrasties vienīgi Stīvens Kings un citi tamlīdzīgi šausmu autori. Dienas beigās luga gan laikam tomēr paliek luga un grāmata – grāmata. Divas diezgan grūti, lai neteiktu pilnīgi, nesalīdzināmas lietas. Lai nu kā, iestudējums man patika. Protams, vienmēr ir interesantāk, kad dekorācijas mainās aktīvi, tomēr laikam jāsāk saprast, ka izrādēs, kuru galvenā mērķauditorija tomēr nav bērni un jaunieši, lielu uzsvaru uz scenogrāfiju sastapt reti. Mēbeļu krāvumi skatuves aizmugurē gan radīja pareizo iespaidu. Pirmās asociācijas man radās ar spēli «Mistakos», tāpēc cerēju, ka izrādes laikā no kaudzes tiks noceltas un savā vietā saliktas visas tur sakrautās mēbeles, gluži it kā otrādi apgrieztā «Mistakos». Tā nenotika, taču spēlēšanās ar šo dekorāciju tomēr bija visai aktīva, un man ar to pietika.

Uzskatu, ka aktierspēli un visu izrādi kopumā varu atzīt par spēcīgu, ja tā manī raisa spēcīgas emocijas. Tas, kādas ir šīs emocijas – prieks, bēdas, sajūsma, bailes –, ir otršķirīgi. Un, ejot prom, man tiešām bija mazliet baisi, un es galīgi neapskaudu savu kompanjonu, kuram jau pēc divām dienām bija jādodas uz jāšanas treniņu. Un, lai jūs iegūtu nelielu devu konteksta, mazliet pastāstīšu par sižetu, cenšoties nenomaitekļot (atsaucoties uz sarunā ar blogeriem piedāvāto vārda spoilers tulkojumu maitekļi) visu izrādi, ja nu beigās nolemsit to apmeklēt. Būtībā izrāde ir par galveno varoni un viņa dēmoniem – kā tie ietekmē viņu un citus. Alans ir zēns, kura māte ir pārliecināta kristiete, bet viņa tēvs – ateists, kamēr viņam pašam Dieva vietā ir Zirgs. Taču, atšķirībā no tiem, kuriem domas par augstāka spēka esamību palīdz virzīties uz priekšu dzīvē, Alanam tā dzīvi sagandē. Beigās (tas ir, izrādes sākumā) viņš ir izdarījis ko ļoti šausmīgu un, kamēr daudzi vēlas, lai viņš nonāktu cietumā, Alans nonāk psihiatriskajā slimnīcā, kur tad arī norisinās vairums turpmāko notikumu. Viss iestudējums būtībā ir tāda skatīšanās atpakaļ un analizēšana – kas, ko un kāpēc.

Piektdien, 1. februārī, pāris stundas paklīdis pa Rīgas centru, tā parkiem un grāmatnīcām, kā arī iegādājies dažas grāmatas, no kurām vairākas jau esmu izlasījis un aprakstījis (par tām var lasīt iepriekšējā ierakstā), devos uz kinoteātri «Splendid Palace», lai noskatītos filmu «Kondoru kalve». Došanās uz šo kinoteātri parasti nav vienkārši došanās uz kino. Tas ir vienīgais kinoteātris, kur līdz šim esmu sajuties tā, it kā patiešām būtu teātrī. Tāpēc es nedevos uz filmu, bet devos uz kultūras pasākumu. Un, tā kā tas ir kultūras pasākums, tas ir iekļauts šajā rakstā.

«Kondoru kalve» ir filma par mākslinieku Miķeli Fišeru vai, kā vēstīts filmas plakātā, sākotnēji bija paredzēta par viņu. Fišers ir viens no maniem mīļākajiem māksliniekiem, tāpēc pavisam noteikti gribēju filmu redzēt. Un skatoties es piedzīvoju šādas tādas pārdomas. Pirmkārt, es sapratu, ka šis mākslinieks tiešām ir traks, tomēr ne tik traks, kā varētu spriest, skatoties uz viņa mākslas darbiem, jo pēc seansa bija iespēja palūkoties uz Fišeru dzīvajā, un, vai ziniet, viņš izskatījās pilnīgi normāls. Filmā, kas vairāk vai mazāk bija dokumentāla ceļojumu filma, dažos fragmentos varēja vērot arī smieklīgas, taču baisas performances, šķiet, mākslinieka domu projicējumus, ja to tā vispār var nosaukt. Ja nebūtu to, «Kondoru kalve» man mazliet asociētos ar tādu māksliniecisku YouTube vlogu. Nezinu, vai man patika vai ne. Jutos gan visai izglītots, gan izklaidēts, un man ar to pietika, jo nedevos uz kino ar noteiktām gaidām par to, tātad tās nebija iespējams arī salauzt.

Kāda nodarbe, kuru gluži par kultūras pasākumu nenosaukt, ir grāmatu klubu apmeklēšana, un, par spīti visam, tā ir neatņemama Kalambūra imidža sastāvdaļa. No janvāra sākuma līdz marta beigām kopumā paspēju apmeklēt četras grāmatu kluba sanākšanas divos pilnīgi dažādos klubos. Trīs no tām bija «Spiikiizi» grāmatu klubā, bet viena – «Caelum» klubā. «Spiikiizi» klubs man patīk ar savu mājīgo atmosfēru un nesamākslotajiem, īstajiem cilvēkiem, kuri nāk parunāt par to, ko izlasījuši, lai arī kas tas būtu – romāns, lubene, dzejas grāmatiņa, psiholoģisks pētījums vai filozofisks apcerējums. Var mazliet ieskatīties un iedziļināties tajā literatūras daļā, kura ir mazāk tuva un pazīstama, kā arī vairāk uzzināt pašam par sevi, kā jau jebkurā komunikācijā ar citiem. Noteikti apmeklēšu šīs sanākšanas arī turpmāk, kaut vai tikai gardā kakao dēļ.

«Caelum» klubs sagādāja ne tik patīkamu pieredzi, lai gan, ja izsakāmies objektīvi, varam to saukt arī vienkārši par citādu pieredzi. Uz šī kluba satikšanos kopā ar vairākiem citiem blogeriem tiku uzaicināts kā īpašais viesis, un par to es parunāju jau iepriekšējā ierakstā. Aizgāju un parunāju, un iesaistījos diskusijā, un izbaudīju šo pasākumu tādu, kāds tas bija, tomēr pārliecinājos par to, ka ar dažiem pufiem vien, lai kā tu censtos, nav iespējams panākt omulības efektu milzīgā, baltā telpā ar lieliem logiem, projektoru un daudziem vienādiem krēsliem, it īpaši, ja pirms ieiešanas tajā tev ir jāieslēdz visas savas mantas skapītī. Arī nelielās (taču gardās) dāvaniņas, kuras es un citi viesi saņēma pasākuma beigās, lai cik mīļas un garšīgas (diemžēl – ne vegāniskas), tomēr ļoti atsita preses konferenci vai ko tamlīdzīgu. Taču nedomāju, ka tas ļoti traucēja pieredzes gūšanai, jo galvenais, šķiet, bija pati diskusija, no pārējā, ja tas traucēja, varēja viegli distancēties.

Kā jau iepriekš minēju, man ir ļoti svarīgi, lai teātra izrāde uz mani atstātu lielu iespaidu, un tad es to varu uzskatīt par izdevušos. Tomēr izrāde man patiks vēl labāk, ja varēšu tajā atrast sevi, kaut ko, ar ko asociēties vai identificēties. Par to es pārliecinājos pirmdien, 25. martā, kad kopā ar klasi devāmies uz Valmieras Drāmas teātra izrādi «Labie bērni», kas viesojās Rīgā, mūzikas namā «Daile». Joprojām nespēju noticēt, ka biļetes uz šo iestudējumu mums patiešām apmaksāja valsts, jo tā gan ir visai izglītojoša, tomēr šīm zināšanām virsū ir uzklāts tik biezs izklaides slānis, ka, ja dikti vēlas, tās var nemaz nepamanīt un visu izrādi vienkārši smieties un sačukstēties ar blakussēdētājiem, sakot «Ak dievs, tā kā es toreiz!» vai «Reāli, tā kā tu!»

Kas tāds, par ko es detalizētāk nepastāstīju, ir mana 15. marta saruna ar bloga «Zobrati» autoru Danielu Kevinu. Tā bija patiešām vērtīga – parunājām par dažādām svarīgām tēmām –, un tagad tā ir pieejama publiskai apskatei Zobratos. Ja izlasāt, droši padalieties ar savu viedokli. Ceru, ka atradīsiet mūsu sarunā kaut ko, ar ko identificēties un asociēt pašiem sevi, jo, kā šodien noskaidrojām, tas ir ļoti svarīgi – gan veiksmīgai izrādei, gan veiksmīgai dienai, jo, tieši spēlējot asociāciju spēles, mēs varam sasniegt visstiprāko māju sajūtu.