svētdiena, 2020. gada 26. janvāris

Vasaras atmiņu druskas // Karaliene, kura nekad nav vēlu

Kamēr Ričards ar divām islandiešu meitenēm jau kopš vienpadsmitiem rītā klīst apkārt pa Rīgu, laicīgi izpētot ievērojamākās apskates un ēdināšanas vietas, mums pie autobusu stāvvietas pretī viesnīcai «Metropole» jāierodas vien septiņos vakarā. Es ierodos pirmais, jau aptuveni piecpadsmit minūtes iepriekš un aptuveni divas minūtes stāvu, domādams par to, kas mani sagaida tuvākās nedēļas laikā un vai mans melnais ietērps neraidīs iepriekš nesatiktajiem cilvēkiem nepareizus signālus.

Man piezvana A. un saka, ka kavēs, jo tikai tikko izgājusi no mājām, un man tas neliekas nekas pārsteidzošs, tāpēc es vien nosaku, ka gaidīšu, bet ka nezinu, cik apmierināta būs Līga un pārējie. Tad mūsu saruna beidzas, un uzreiz pēc tam ielas malā nostājas mašīna, no kuras izkāpj Līgas jaunā asistente Agita. Ar to mana vientulība beidzas un sākas mūsu A. gaidīšanas uztraukumi. Vaicāju, vai nevajadzētu kaut kā padarīt mūs mazliet atpazīstamākus igauņu delegācijai, kam kaut kad tuvāko minūšu laikā vajadzētu ierasties. Tieku pie nelielas papīra lapas ar projekta logo un kādu brīdi turu to virs galvas, taču tas izrādās lieki, jo jau pēc pārdesmit sekundēm mūsu kaimiņi no ziemeļiem ir klāt. Nezinu, kādus savā galvā biju iztēlojies pārējos projekta dalībniekus, taču sejas, ko pavirši papētīju, kamēr Agita ar vienu no igauņu grupas līderiem – Bertu –, visus jaunpienācējus izsauca, mani pārsteigt spēja vien ļoti nelielā mērā.

Nākamais ierodas Rihards, kurš iepriekš netika apmeklējis nevienu no sagatavošanās sapulcēm, tāpēc redzu viņu pirmo reizi. Mēs sarokojamies, un uzsākam nelielu small talk. Noliekam somas malā pie Agitas un to nedaudzo igauniešu, kas jutās pietiekami brīvi, lai izdarītu to pašu, mantām, tomēr jau pavisam drīz mums atkal tās ir jāpārvieto – šoreiz uz tikko piebraukušā mikriņa piekabi. Ar abām rokām stiepjot savu lielo, sarkano somu, spiežos cauri igauņu pūlim un zem deguna murminu klusus hi un hello. Atbrīvojies no savas smagās nastas, jūtos brīvāk un sāku skatīties apkārt, lūkodamies pēc, iespējams, šurp nākošiem latviešiem. Jau pēc piecām minūtēm mēs ar Rihardu, Ričardu, Elīnu un Ginteru stāvam nelielā aplītī nostāk no visiem, kamēr igauņi atraduši savu vietu pie mikriņa pelēkās sienas, bet Ieva pļāpā ar abām islandietēm, kas ieradās kopā ar savu šodienas gidu – Ričardu. Pārējie ielidos Latvijā vien četros no rīta.

Man piezvana A., un saka, ka esot tikai pie Krusta baznīcas, un es viņai aizkaitināti atgādinu, ka līdz izbraukšanai atlikušas vien desmit minūtes, bet viņa šajos laika rāmjos nekādi neiekļaujas, turklāt visi pārējie jau ir ieradušies. «Nu,» viņa atsaka, «kā mēdz teikt, the Queen is never late, only the others are too early.» Tā nu mums nekas cits neatliek kā vien stāvēt un gaidīt, līdz viņa ierodas. Pārējie sāk nervozi skatīties savos pulksteņos – izbraukšana paredzēta jau pirms vairākām minūtēm, bet kāda persona joprojām nav ieradusies. Nevarētu teikt, ka uztraukums māktu arī mani, esmu drīzāk uzjautrināts un, ieraugot ap stūri nākošo A., kas apkrāvusies ar neskaitāmām somām un maisiem un vēl pa zemi velk milzīgu koferi, es saprotu, ka mana diena ir izdevusies.

sestdiena, 2019. gada 28. septembris

Vasaras atmiņu druskas // 26. jūnijs

Vasaras sajūta ir tā sajūta, kad tu saproti, ka nekas nav obligāts, nekas nav ievietojams noteikti-jādara kategorijā, ja vien tu pats nevēlies, lai tas tur būtu, ja vien tu pats to tur neievieto. Vasaras sākumā izsvītroju no šīs kategorijas visas lietas, kuras... visas lietas. Lai man visu laiku nebūtu sajūta, ka kaut ko neesmu padarījis, kaut ko esmu aizmirsis, kaut ko neesmu piedzīvojis. Varbūt kādam, attopoties ar tukšu vasarā izdarāmo darbu sarakstu, sāksies panika, bet man bija tieši otrādi – es tiku no tās vaļā. Nebija vairs nepārtraukti jādomā par to, kad beidzot kaut ko izlasīšu, kaut ko uzrakstīšu, kaut kur aiziešu, jo tas vairs nebija kaut kas tāds, kas piestāv vasarai, tas kļuva vienkārši par ko tādu, kas jādara, kad uznāk iedvesma.

Par laimi, man iedvesma uznāca pietiekami bieži, un, par spīti nevilšus uzsāktajai dīkdieņa dzīvei, tomēr pamanījos gan kaut ko palasīt, gan kādu satikt, gan izrakstīt ārā spontanitātē uzkrātās sajūtas un enerģiju, gan doties pēkšņos izgājienos uz kādu pasākumu. Bet tagad es mazliet pastāstīšu jums par gūtajiem iespaidiem, jo, lai cik ļoti es gribētu lepoties ar māku savus piedzīvojumus paturēt pie sevis kā ko ļoti intīmu, noslēpumainu un personīgu, manuprāt, pēdējā laikā pieaugusī prokrastinācijas proporcija manā ikdienā ir jāsamazina, un pirmā vasaras mēneša dienasgrāmata varētu būt lielisks veids, kā. Protams, negaidu, ka šis raksts jebkad ieraudzīs dienasgaismu vai vismaz ieraudzīs to tuvākajā laikā, tomēr arī ilūzija par produktivitāti ir labāka nekā nekas,

Pikets pie leļļu teātra
26. jūnijā pamostos deviņos, jo desmitos man Merķeļa ielas «Caffeine» ir sarunāta tikšanās ar L. Viņa bija vienīgais cilvēks no mana Facebook draugu loka, kurš, spriežot pēc vietnē redzamā, bija ieinteresēts Krišjāņa Barona ielas podu glābšanā, tāpēc, saprotams, man bija ar viņu jāsazinās, lai vēlreiz pārliecinātos, ka mēs tiešām liekam spēkus kopā un dodamies uz piketu, kas vienpadsmitos paredzēts pie leļļu teātra. Satikušies kafijas bārā, kurš, starp citu, jaukāks bija pirms renovācijas, mēs pārrunājam aktualitātes, kuras saradušās kopš ziemas brīvlaika, kad pēdējo reizi tikāmies, pie dzērieniem ar vairāk piena nekā kafijas (es dzēru mandeļu piena lati, bet L. dzēra karameļu makijato). Es pasūtīto izdzeru straujāk, lai gan ierados vēlāk, tāpēc vaicāju L., kāpēc viņai tas prasa tik ilgu laiku. Viņa atsaka, ka, ja samaksā par kafiju divi septiņdesmit pieci, tad arī izbauda to – uz visiem divi septiņdesmit pieci.

Turpceļā pa tramvaja logu esmu guvis divas neiepriecinošas ziņas, kuras tad nu pavēstu L. Pirmkārt, gandrīz visi podi jau ir aizvākti, otrkārt, pie leļļu teātra vēl nav nevienas pašas dzīvas dvēseles. Tomēr, par spīti šaubām, mēs, piebeiguši iegādātos kafijas dzērienus, dodamies uz teātra pusi. Tur mēs varam atviegloti uzelpot, jo nebūt neesam vienīgie, kas ieradušies, tomēr jebkurā gadījumā esam vieni no nedaudzajiem, tāpēc atmosfēra ir mazliet neveikla. Uznāk neliela bezcerības izjūta. Viss pikets tā arī paiet – neveiklās un mazāk neveiklās aktivitātēs –, taču, atgādinot sev par galveno iemeslu, kāpēc esam šeit ieradušies, kļūst vieglāk pārvarēt iekšējo pretestību. Kādā brīdī uzrodas smaidīgu jauniešu bariņš ar milzīgiem puķupodiem, kuros sastādīti uzblīduši un ļoti gāzelīgi palmveidīgi augi, kam to mājvieta izskatās krietni par mazu. Uzņēmuši šos jauniešus pulciņā, vairāki vecāka gadagājuma piketētāji sāk izkliegt saukļus, kas izsaka viņu (un laikam jau arī mūsu) neslēptās vēlmes pēc podiem, augiem, zaļuma un tamlīdzīgi. Kamēr mēs pievienojamies viņu klaigām, V., kura dzīvo tieši pretī teātrim, gatavo ēst un brīnās, kas tad atkal aiz viņas loga bļaustās. Tikai vēlāk, apmeklējusi Instagram, viņa manos stāstos ierauga, kas liedza viņai klusas un mierīgas brokastis.

Kamēr, televīzijas kameru ielenkti, kā nozombēti sekojam dažādu iniciatoru norādēm par to, kas mums jādara, saņemu īsziņu no E., kurā man tiek uzdots jautājums: kāpēc šo darām un ko vēlamies panākt. Uz brīdi arī par to aizdomājos, taču, nenonācis pie vērtīgiem secinājumiem, aicinu L. doties projām no šīs vietas. Galu galā – nezinu pat, kāpēc esmu atnācis. Paejam pāris metrus nostāk un mēģinām izspriest, ko iesākt ar nelielo puķupodu, ko L. atnesusi sev līdzi. Beigās viņa izvelk no somas marķieri (baltu vai zelta), ar kuru uzraksta uz poda vēstījumu (neatceros kādu, bet varbūt to atcerēsies L., un tad viņa man to pateiks un es varēšu to iekļaut). Tikmēr es esmu izlēmis, ka ar šo mani šīsdienas kulturālie proaktīvā jaunieša piedzīvojumi nedrīkst beigties un izdomāju, ka došos uz, kā savā galvā esmu to nodēvējis, feministu izstādi jeb izstādi «Euro Femmes» izstāžu zālē «Arsenāls», un piedāvāju L. doties sev līdzi. Viņa piekrīt.

Izstāde «Euro Femmes» izstāžu zālē «Arsenāls»
Kas man ļoti patika, mēs, nemaz nepārrunājuši citus iespējamos variantus, dodamies uz Vecrīgu ar kājām, nevis meklējam tuvāko tramvaja pieturu, kā tas varbūt būtu citā kompānijā. Pēc aptuveni desmit minūtēm esam galā, nopērkam biļetes un dodamies augšā pa garajām šauro pakāpienu koka kāpnēm, kas droši vien ir ceļojušas šai ēkai līdzi cauri gadsimtiem. Pabeiguši kāpienu un izrunājuši, cik nepieejama šī izstāde būtu cilvēkiem ar kustību traucējumiem, mēs aizelsušies dodamies iekšā izstādes telpā, kas ir mazāka, nekā bijām gaidījuši. Šī fakta konstatējums izsauc mūsos pārsteigumu un nedrošību par to, vai esam atnākuši pareizi, lielā publicitāte un mūsu lielās ekspektācijas teju vai solīja lielu telpu. Vēlāk gan sapratām, ka lielāka telpa nemaz nebūtu nepieciešama.

Kopumā izstādē bija seši mākslas darbi, no kuriem trīs bija latviešu, bet pārējie trīs – ārzemju mākslinieču veidoti. Arī mākslinieku sastāvs, to visu sastādot sievietēm, reprezentē to, ka tieši tās stereotipiski ir vislielākās (vai vismaz – skaļākās) popfeminisma atbalstītājas mūsdienās. Ceru kaut kad sagaidīt arī līdzīgu izstādi no vīriešu skatpunkta – nevis tāpēc, ka šajā izstādē to pietrūktu, drīzāk tādēļ, ka tīri feministiskos un laba koncepta turpināšanas nolūkos tas būtu tikai loģiski.

Pirmais izstādē redzamais darbs bija mākslinieces Kamila Gonzalesa Korea veidotais apmēram divas minūtes garais video rullītis ar nosaukumu «IRL». Tajā glezna – kailas sievietes torss ar datorprogrammatūras palīdzību tika pārveidots no emocijikonam veidotā kolāžā, atgādinot mums par pirms neilga laika notikušo akciju, kur liels skaits sieviešu kailas nogūlās uz ielas, aizsedzot krūtis un dzimumorgānus ar palielinātiem vīriešu krūšu galu attēliem. Šīs akcijas mērķis bija vērst sabiedrības uzmanību uz dzimumu nevienlīdzību sociālās vietnes Instagram noteikumos. Kamēr pat Latvijas likumdošana pieļauj sieviešu krūšu atkailināšanu publiskās vietās, Instagram attēlos to liegts darīt. Manuprāt, izveidotais mākslas darbs bija veiksmīgs un arī apskatītā problēma bija pietiekami interesanta un aktuāla, lai gan man pazīstamās Instagram lietotājas nekad nav izrādījušas sevišķu interesi pēc krūšu publiskošanas savos profilos.

Lai gan arvien biežāk uz ielas redzam dažādu dzimumu cilvēkus ar dažādām frizūrām, tajā skaitā vīriešus ar gariem un sievietes ar īsiem matiem, joprojām pastāv sociāla stigma pret sievietēm ar skūtu galvu, ir izplatīti stereotipi, ka viņas ir vai nu vēža slimnieces vai lesbietes jeb, kā vēstīts darba aprakstā, Grāfs Drakula Rīgā un Matriksa Morfejs Londonā, un citādi nemaz nemēdz būt. Mētra Saberova savā nelielajā animācijas filmā «I hope you’re not in this» apskata šo problēmu, par lūzuma punktu padarot histērisku kliedzienu, kurš liek pār muguru noskriet skudriņām un ķermenim cauri izšauties milzīgai enerģijai.

Viviannas Marias Staņislavskas darbs «Porno / intimitāte» bija vizuāli ļoti pievilcīgs, jo mākslinieces ilustrācijas bija patiešām prasmīgas un arī pieeja bija interesanta – ar neapbruņotu aci bija redzams tas, kā cilvēki, galvenokārt sievietes, tiek atspoguļotas pornogrāfiskos materiālos, savukārt, pieliekot pie acīm sirds formas brilles, kas glabājas zem uzraksta «Ieraugi intimitāti», var ieraudzīt to, ko sekss nozīmē īstiem cilvēkiem, nevis industrijas radītiem personāžiem. Tomēr nedomāju, ka šāda rakstura izglītojošs mākslas darbs var noderēt par ko vairāk kā atgādinājumu, jo jaunu pasauli spētu atklāt vien mazam zēnam vai meitenei, kas internetā gluži nejauši uzgājis šāda rakstura materiālus. Bet varbūt, ja tā padomā, šajā mūsdienu pasaulē, kur mūsu plašā iztēle un sapņi tik viegli sajaucami ar realitāti, tas ir ir tieši laikā?

Uzzinot, ka Elīna Brasliņa savu ārkārtīgi kvalitatīvo darbu – animācijas filmu «Kam no gendera bail?» – izveidoja vien nepilnu divu mēnešu laikā, es sāku respektēt to vēl vairāk, jo tā izstrāde ietvēra gan animācijas izveidi, gan arī pašrocīgu auduma lellīšu izgatavošanu un pēc tam atdzīvināšanu ar stop motion metodes palīdzību. Manuprāt, māksliniecei lieliski izdevās šajā nelielajā multiplikācijas filmiņā attēlot ideālo pasauli, kurā Stambulas konvekcija tiek ratificēta. Tomēr, kā tas redzams arī mākslas darbā, tas prasītu daudz diskusiju – gan starp dzimumiem, gan starp sabiedrības slāņiem, gan starp paaudzēm.

Nākamajam darbam – Kirstinas Barnsas video «CumCookWithMe#2.2» piešķīrām interesantākās idejas titulu, jo, kamēr par citu darbu tēmām bijām jau paspējuši atklausīties, ritinot cauri popfeminisma fanu Instagram un Facebook laika joslām, šis bija kaut kas gluži jauns. Nelielajā filmiņā bija attēlots seksuālas spriedzes piesātināts kulinārijas šovs, šefpavārei esot pašai māksliniecei, kurā no dažādiem pārtikas produktiem tiek izgatavoti cilvēku reproduktīvās sistēmas izdalījumi un vienlaicīgi arī periodiski uzpeldoši klipiņi ar šo galaproduktu izmantojumu, šķiet, reprezentējot dažkārt joprojām aktuālos atsevišķu sabiedrības daļu uzskatus, ka, ja sieviete būs laba, gan virtuvē, gan gultā, tad laulība būs izdevusies. Tomēr, kā izrādās, video mērķis nav ne tuvu tik vienkāršs kā parasta paironizēšana par daža laba antīkajiem uzskatiem. Nē, kā vēstīts darba aprakstā, patiesībā runa ir par ierobežojumiem, kas Apvienotajā Karalistē pastāv attiecībā uz sieviešu ejakulāciju pornogrāfijā.

Pēdējo izstādes darbu, kura nosaukumu un autoru nekur nepierakstīju un diemžēl arī nevaru atrast, nesapratām. Noskatījāmies video vairākas reizes, taču, tā arī nenolasījuši slēpto, feministisko vēstījumu, kāds tam noteikti bija, devāmies projām. Pavadījām pusstundu grāmatnīcā, kritizējot grāmatu vāku dizainus, it kā būtu šādām izdarībām pietiekami kompetenti, un tad devāmies uz kafejnīcu, kur pasēdējām vairākas stundas, līdz man bija jādodas tālākās gaitās – satikties ar V.

Etīžu teātra «Nerten» izrāde K.K. fon Stricka villā
Jau minēju savus tālākos tās dienas plānus ar V., par kuriem gan, sēžot augšminētajā kafejnīcā starp daudzajiem vasaras pabērniem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ arī nolēmuši pulcēties vai vienatnē piemesties šajos bēniņos, kuros ar ārtelpu kontrastējoši vēsā gaisa temperatūra disonē ar šai jau tā karstajā vasaras dienā gluži neiederīgi silto apgaismojumu, kura spilgtie avoti bija hipsterīgās spuldzes, kas, dažādi savītas ap modernām koka konstrukcijām vai vientuļi iekārtas, bija piestiprinātas pie mērķtiecīgi nolaistajām sienām un zemajiem griestiem. Mums ar L. zvilnot izsēdētajos dīvānos un garlaikoti, ar sevišķu nopietnību un zināmu pašironiju salīdzinot savu visnotaļ māksliniecisko auduma maisiņu saturu, man pienāk ziņa no V., kurā tieku izvaicāts par saviem šī vakara plāniem. Jau tajā brīdī man ir skaidrs, ka tiek meklēta mana kompānija, pat nojaušu – kādā pasākumā.

Protams, piekrītu, pat ja man ir mazliet žēl tālu atkūlušos L. atstāt vienu nīkstam šajā kafūzī. Viņa uzstāj, ka šādas vientulīgas pasēdēšanas ar savu telefonu viņai ir ierasta lieta, turklāt viņa tik un tā nebija gaidījusi, ka sastādīšu viņai kompāniju visas dienas garumā, tāpēc dodos cauri uzkarsušajam Rīgas centram uz mājām, kur mazliet atvēsinos, uzkuļot sev saldētu ogu smūtiju un pieķeroties šim rakstam, kuru, kā redzams, rakstīju trīs mēnešus. Neilgi pirms sešiem man ir jādodas uz tramvaja pieturu, lai pagriezienos čīkstošajā braucamajā pievienotos V. – braucam uz pasākumu K.K. fon Stricka villā. Esmu atzīmējis, ka esmu ieinteresēts šajā pasākumā, droši vien tas arī tapis par galveno iemeslu šim uzaicinājumam, tomēr ieinteresēts es parasti esmu gandrīz visos Stricka villā notiekošajos pasākumos, tāpēc tas nav rādītājs, ka esmu iepazinies ar pasākuma programmu vai, pat ja esmu, – esmu paturējis to atmiņā. Šai neziņai par godu ļauju V. to kliedēt, un mēs, braucot gar Dailes teātri runājam ne tikai par etīžu teātri «Nerten», par kuru, cita starpā, todien dzirdu pirmoreiz, bet arī par Svena Kuzmina literāro daiļradi un viņa grāmatu, kuru vēlos izlasīt laikmetīgā vāka un ieintriģējošā nosaukuma dēļ.

Ieradušies Stricka villā, mēs kādu laiciņu mazliet apmulsuši stāvam ļaužu pilnajā terasē, kurā samanām kopīgu paziņu – vēl apmulsušāko M., kas šurp ieradusies viena. Brīnumainā kārtā kopīgi atrodam brīvu galdiņu, pie kura piesēžam. Nospriežam, ka sajūta šeit, proti, pie šī apaļā plastmasas galdiņa ar kādas alus darītavas logo uz tā, ir gluži kā citā pasaulē. Kā jau visos Stricka villas pasākumos, viss sākas vismaz stundu pēc oficiālā pasākuma sākuma, padarot pulksteņa laiku seši par laiku, kurā ierasties, lai, iespējams, dabūtu sēdvietu. Tomēr mums nav iebildumu gaidīt, jo sākam runāt par kopīgām rakstīšanas pieredzēm pagātnē, tāpat kā potenciālām – nākotnē –, tā ļaujot minūtēm ritēt straujāk, nekā šķistu citkārt. Kad ir jau bez dažām minūtēm septiņi, saņemam aicinājumu doties iekšā, lai noskatītos izrādi. Izrāde ir arī mūsu galvenais šāvakara mērķis, tāpēc pametam savu mazo pasauli un dodamies iekšā citā – bohēmiskās villas pasaulē.

Sēžam un klausāmies, kā arī citi ieņem savas vietas, lēnām pieelpojot telpu ar savu kultūras dvašu. Gaidām, kad sāksies izrāde. Aizdomājos par to, kāds bijis katras šīs personas ierašanās motīvs, cenšos saprast, vai arī citu cilvēku identitātei šis pasākums nozīmē tikpat daudz, cik jauneklīgajiem mums, kad pa nelielo tukšo telpu starp krēslu blāķiem basām pēdām izsoļo «Nerten» autori – Toms Treibergs un Svens Kuzmins. Domas pievēršas sākuma gaidām, šķiet, kopš pēdējā teātra apmeklējuma pagājusi vesela mūžība, pietrūcis šīs nokaitētās izjūtas, gaidot lūzuma punktu – izrādes sākumu. Iespējams, šeit man tādu nesagaidīt, «Nerten» esot vēl demokrātiskākam par tiem, kurus apmeklēju visbiežāk, tomēr, liekas, jaunu sajūtu es alkstu vēl vairāk.

Treibergs un Kuzmins iesoļo priekšā esošā telpā, ko labi varu iztēloties esam par ziemas dārzu vai ko tamlīdzīgu, un nozūd no skata, jau pēc pāris sekundēm atgriežoties skatuves zonā. Var redzēt, ka viņi ir pilnībā pārvērtušies, iejutušies tēlos, kurus tūlīt iepazīsim, par spīti tam, ka nekādas fiziskas pārvērtības ar viņiem nav notikušas. Viņi ievelk elpu, pirms sākt, un arī mēs ievelkam elpu, gaidīdami kaut ko īpašu. Šķiet, sagaidām arī. Seko apmēram stunda, kurā ietilpinātas vairākas uzjautrinošas etīdes. Pēc katras no tām mākslinieki no jauna ieslīd telpā, ko esmu pasludinājis par ziemas dārzu, un no tās iznāk pilnīgi jaunā tēlā – laikam tas mani fascinēja visvairāk, jo, kamēr lugas iestudējumā aktieriem dažkārt pat vairāku stundu garumā jāiejūtas kāda tēla ādā, «Nerten» darboņiem nācās šīs ādas nomainīt vien pāris sekunžu laikā un tas šķita patiešām iespaidīgi.

Visvairāk man atmiņā palikusi komiskā etīde par vīru, kurš santehniķim par viņa pakalpojumiem vēlējās samaksāt ar četrdesmit paldies, kā arī viena par iereibušo Māru Zālīti pēc kāda Rakstnieku savienības saviesīgā pasākuma, tomēr pēc šīs te, manuprāt, etīdes kļuva mazliet pliekanas, nogarlaikot spējīgas. Pat konstatēju, ka pamanījos izvilkt no bikšu kabatas telefonu, lai pārbaudītu saņemtās ziņas. Etīde, ko «Nerten» demonstrēja pēc kāda izsauktā «vēl vienu», vispār šķita gluži lieka, tomēr palikām arī uz to un beigās cītīgi aplaudējām, uzreiz nebrāžoties projām, kā to darīja dažs labs. Šāds pieklājības gājiens gan mums maksāja lielu drūzmēšanos un M. nozaudēšanu pēcāk, tomēr beigu galā mēs tikām laukā no telpas svaigā gaisā. Izlēmām nepalikt uz koncertu, bet ļaut, mūs izklaidēt Krišjāņa Valdemāra ielas simfonijām un sarunām par aizvadītajām saulgriežu svinībām.

pirmdiena, 2019. gada 26. augusts

Pārāk daudz vasaras. Vasaras atkarība

Jau vairākkārt dažādos rakstu darbos, ko izdevies iestarpināt savās vasaras dienās, esmu apspēlējis terminu vasaras atkarība. Šķiet, ar to sirgstam mēs visi, bet man ir tāda sajūta, it kā ar to pirmoreiz būtu saskāries tikai šogad. Vasara nekad nav bijis mans mīļākais gadalaiks, es (vismaz kopš vecuma, kad vispār sāku uztraukties par to, kādi dabas procesi notiek aiz loga, un izvēlēties savus favorītus) vienmēr esmu bijis no flaneļa kreklu, džemperu un pumpkin spice latte fans, proti, esmu savu mīļāko noskaņu atradis rudenī. Par spīti tam, ka arī rudens depresija man nav sveša, man pēdīgi kaut kā ir izdevies no tās distancēties, ļaujot sev būt ārkārtīgi iedvesmotam un klišejiskam rudens bērnam, jo tā vienkārši ir vieglāk dzīvot... Un mana dzimšanas diena arī ir rudenī!

Ar šo visu es gribēju pateikt, ka man ļoti patīk rudens. Savukārt vasarai piemīt kaut kāda neaprakstāma burvība, kas liek tev apzināties, ka ir vasara, un izjust to vairāk nekā jebkurā citā gadalaikā. Cilvēkiem ir kaut kas ar unikālu lietu meklēšanu – turklāt visiem kopā –, tāpēc tik daudzi arī dzīvo pastāvīgās vasaras gaidās. Es pēdējā laikā dzīvoju lokālākās gaitās, piemēram, gaidot nākamo pasākumu vai nākamo ballīti, taču nevis kādu milzīgu, globālu dažādu ietekmju pilnu laika bloku. Dzīvoju, gaidot brīvību, ko man spēs sniegt vasara, ar milzīgu inerci skrienot tajā iekšā, darot visu, satiekot visus un nenožēlojot neko – ne padarītu, ne nepadarīt –, un gaidot rudeni, kurš pēc straujās vasaras spēs sniegt mieru.

Šī vasara man atklāja jaunus konceptus. Un jaunus cilvēkus. Varbūt tie ir mēs-esam-draugi-jo-ir-vasara draugi, bet varbūt tie ir labākie draugi. Varbūt tie vispār nav draugi, taču tas ir otršķirīgi, jo arī viņi ir daļa no manas vasaras atkarības, no kuras ir tik grūti tikt vaļā, par spīti visiem nākotnes vilinājumiem un par spīti tam, ka ir tik karsti, un par spīti tam, ka man ir PĀRĀK DAUDZ VASARAS.

Šovasar es neizlasīju nevienu grāmatu.
Šovasar es palasīju trīs grāmatas.
Šovasar man palasīja vienu grāmatu.
Šovasar es noskatījos desmit seriālus.
Šovasar es lietoto drēbju veikalā iegādājos trīs kreklus.
Šovasar es uzrīkoju četras bēniņu bohēmas ballītes.
Šovasar es sociālajā vietnē Instragram ievietoju trīsdesmit deviņus ierakstus.
Šovasar es apmeklēju sešus festivālus.
Šovasar es vairāk nekā vienu dienu pavadīju piecās Latvijas pilsētās, vienā Latvijas miestiņā un vienā Lietuvas pilsētā.
Šovasar es uzrakstīju piecdesmit lomu spēļu ierakstus.
Šovasar es piedalījos vienā jauniešu apmaiņas projektā.
Šovasar es peldējos jūrā sešas reizes.
Šovasar es noskatījos pusotru šausmu filmu.
Šovasar es vienu reizi biju Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Šovasar es iesāku divus bloga ierakstus, kurus kaut kad tuvākajā laikā pabeigšu.
Šovasar es apskāvos daudz un elpoju daudz, un izdzēru ļoti daudz ūdens, un daudz klakšķināju mēli.

pirmdiena, 2019. gada 17. jūnijs

Vēstījums par vilcieniem

Manas attiecības ar vilcieniem ir visai interesantas. Interesants parasti ir vārds, ar kuru aizstāt nenoteiktu skaitu dažādu epitetu nenozīmīgās sarunās, tomēr šoreiz es patiešām domāju, un, lai nerastos pārpratumi, man mūsu saruna ir ļoti nozīmīga. Lai nu kā, apzinātā vecumā ar vilcienu esmu braucis tieši vienu reizi (vai divas – ja atceļš arī skaitās) mūžā, un tā pati bija pirms dažām nedēļām, tomēr man vienmēr ir bijusi tāda īpaša sajūta par šo transporta līdzekli. Man nekad nebija tādas īstas apziņas, kā izskatās vilcienā, vai atmiņas par to, kā ir tur braukt, vai sajūtas, kura asociētos ar braukšanu. Tomēr, kad es 6. aprīlī uz Rīgas Centrālās stacijas jumta pirmo reizi (nu, patiesībā jau tā nebija pirmā reize, tomēr tā ir vienīgā reize, kuru spēju kaut nedaudz atminēties) uzkāpu pa stāvajām metāla kāpnītēm, lai nonāktu uz tādas dīvainas platformas starp lokomotīvi un pirmo vagonu, jau biju bruņojies ar diezgan jaušamu nojautu par to, kāds būs gaidāmais brauciens.

Viss droši vien sākās ar Hariju Poteru. Reizēm man šķiet, ka viss manā dzīvē sācies ar Hariju Poteru, bet tas jau būtu nožēlojami, tāpēc labāk šādas mirklīgas domas atmest. Atminos, kā, pirmo reizi lasot pirmo grāmatu par šo jauno burvi, es vien ļoti aptuveni spēju iztēloties, kā izskatās tur aprakstītajā vilcienā – Cūkkārpas ekspresī. Tomēr tāpēc jau vārds iztēloties ir radniecīgs vārdam iztēle – es iztēlojos, ka vilciens ir gluži kā tramvajs, un vārda kupeja nozīmi uzzināju tikai vairākus gadus vēlāk, tieši laikā, lai, uzsākot kārtējo Potera grāmatu maratonu, varētu lasīt ar pilnīgi citādu skatījumu. Un, par spīti tam, ka mans iedomātais vilciens, kurš kādu laiku neeksistēja pilnīgi nekur ārpus Harija Potera pasaules, laika gaitā paspēja izmainīties vēl vairākas reizes, tas bija un joprojām ir viens no manas dzīves maģiskākajiem transporta līdzekļiem – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kaut kāda maģija piemita arī faktam, ka tas pavisam noteikti ir arī noslēpumainākais transportlīdzeklis manā dzīvē, galu galā man tikai pirms pāris nedēļām izdevās ar to tā pienācīgi iepazīties.

Nākamā pietura, tas ir, stacija, kurā piestāsim, runājot par vilcieniem, ir grāmata «Meitene vilcienā», par kuru, es, iespējams, nemaz neiedomātos pastāstīt, ja man skolā nebūtu bijis jāraksta recenzija par kādu detektīvromānu. Nevēlējos būt ļoti klišejisks kā vairums manu klasesbiedru un izvēlēties rakstīt par kādu Agatas Kristi romānu, jo es no tiesas šaubos, vai kādam tie varētu būt kas jauns, tomēr sapratu, ka par nesenāko izlasīto kriminālromānu – Stīvenas Hokinsas «Ūdenī» – pēdējā laikā esmu runājis un rakstījis vairāk, nekā gribētos, un vairāk, nekā būtu veselīgi un pareizi, attiecībā pret vienu grāmatu (iespējams, to var izskaidrot ar manu nelielo lasīšanas pārtraukumu kopš šīs grāmatas izlasīšanas, tas ir, no februāra vidus līdz pat šim brīdim, – nebiju izlasījis neko jaunu, tāpēc visu laiku malu uz apli par to pašu veco lasāmgabalu), tāpēc loģisks solis un kāpiens atpakaļ šķita iepriekšējā lasītā šīs pašas autores grāmata – «Meitene vilcienā».

Šī grāmata manā redzeslokā nonāca sestās klases beigās. Dažas nedēļas pirms manas divpadsmitās dzimšanas dienas oktobra beigās nolēmu kinoteātrī apmeklēt filmu «Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem», tomēr tai bija piešķirts vecuma ierobežojums, kas man attiecīgajā vecumā un ar attiecīgo dzimšanas datumu uz skolēna e-kartes liedza to apmeklēt. Tomēr tas neliedza kinoteātra darbiniekam piedāvāt man aizdoties uz tikko iznākušo filmu «Meitene vilcienā», kurai vecuma cenza vēl nebija (interesants fakts: īsi pēc seansa beigām kinoteātra mājaslapā pieejamā informācija tika atjaunināta un, kā izrādās, filma bija paredzēta tikai sešpadsmit gadu vecumu sasniegušai auditorijai – ups!), un es piekritu. Tā bija interesanta pieredze, un, par spīti vairākām visai pabaisām ainām visas filmas garumā, man tā ļoti patika. Bija ļoti atmosfērīgi, noslēpumaini un spriedzes pilni, vismaz cik daudz es tagad atminos.

Pēc tam, aptuveni pusgadu vēlāk, grāmatnīcā staigāju starp grāmatu plauktu un piekrautu galdu rindām, ar pirkstiem braucot to grāmatu vākus, kas ieinteresēja, iespējams, lai saprastu, vai grāmata raida ne tikai pareizos signālus, bet arī vibrācijas. Šādi pastaigājoties, nonācu pie grāmatas «Meitene vilcienā». Pacēlu to rokās un pagriezu otrādi, lai izlasītu, kas rakstīts putekļu vāciņa otrā pusē. Taču, pirms paspēju uztvert kaut vārdu, klāt bija izdevniecības vadītāja Vija Kilbloka un uzstājās ar televīzijas reklāmas cienīgu runu, kurā uzskaitīti visi iemesli, kāpēc man šī grāmata noteikti būtu jāiegādājas. Un tā nu es to izdarīju. Izlasīju pāris dienu laikā, nezin kāpēc man šķiet, ka tā pat bija nedēļas nogale. Taču varu kļūdīties. Un uz šīm pāris brīvdienām es jau atkal atgriezos tajā atmosfērā, ko radīja pirms pāris mēnešiem redzētā filma – šajā noslēpumu, baiļu un spriedzes pilnajā vilcienā, par kura maršrutu viss jau it kā zināms, taču tajā pašā laikā – sen aizmirsts un atklājams no jauna.

Varbūt vilcieni nav tikai transportlīdzekļi. Proti, tie noteikti nav. Jo nekas nav tikai kaut kas, jo it viss ir kas vairāk. Un, pats galvenais, jebkas var būt pilnīgi jebkas, ja vien mēs to tā vēlamies un iztēlojamies. Un manā dzīvē vilcieni, pat ja es to tā neesmu līdz galam apzinājies, ir metafora. Metafora nepārtrauktai un rimtai kustībai uz priekšu pa jau iebrauktiem un patīkamiem ceļiem bezgalīgi ilgi un nemanot pārmaiņas, jo tās šajā braucienā ir nenozīmīgas. Un es vienmēr sēžu pie loga, lai man vienmēr būtu izvēles iespēja – palikt iekšā vai doties klejojumos ārpus tā. Klejojumi novērš uzmanību un izpludina domas, tāpat kā ūdens izpludina akvareļkrāsas, man pārceļot aiz loga redzamos skatus uz papīra. Tāpat kā vārdi pludina idejas līdz pilnīgi nesaprotamai pakāpei, beigās savirknējoties teikumos, kas šīs idejas izskaidro.

Nākamā nozīmīgā stacija, jo tā ir, manam vilcienam ir veselus divus gadus vēlāk – viss, ko es saprotu, ir ka, man nemaz neesot gatavam, tūlīt, tūlīt būs mans pirmais brauciens ar vilcienu. Iekāpjam, es apsēžos pie loga braukšanas virzienā. Ceļabiedri man piedāvā auzu pārslu cepumus. Es neatsakos. Šī neilgā brauciena laikā es apēdu diezgan daudz cepumu. Kādas desmit minūtes mēs runājam par grāmatām, un es veros laukā pa logu, domādams par visām reizēm, kad līdz šim pelēkajam placītim esmu pavadījis savus draugus. Viņiem braukšana ar vilcienu šķiet ilga un apnicīga, tā jau ir kļuvusi par rutīnu, tāpat kā man braukšana tramvajā, kas kādreiz bija maģiska pieredze, bet tagad ir kļuvusi par ikdienas darbību, no kuras atsevišķās diennakts stundās pat cenšos izvairīties. Varbūt viņiem ir tieši otrādi, taču es laikam priecājos, ka man ir tieši tā, kā ir man.

Te pēkšņi atskan iztrūcinošs «Uzmanību! Durvis aizveras», un es automātiski palūkojos apkārt – ja neesmu iegrimis sevišķi interesantā lasāmvielā, tā vienmēr daru, kad esmu tramvajā. Vilciens sāk braukt, taču sajūtas mainās. Tas ir pilnīgi citādi nekā tramvajā, tramvajs uzņem ātrumu lēnām, tas drīzāk slīd, nevis brauc, savukārt vilciens ir ārkārtīgi straujš, un tas arī pēc būtības ir citāds. Taču visiem šiem atšķirīgajiem indivīdiem (nu, ja mēs pieņemam, ka arī autobusi, trolejbusi un visi pārējie skaitās) ir kaut kādas kopīgas īpašības, gluži kā mums, un tāpat katram no tiem ir kaut kāda sava maģija, kaut kas tāds, kas piemīt tikai viņiem, kaut kas īpašs un neatkārtojams. Bet, labi, neaizrausimies te ar transportlīdzekļu personificēšanu un salīdzināšanu, prātīgāk būtu runāt par lietām, ko mēs saprotam vai vismaz cenšamies saprast, tas ir, mūsu sajūtām.

Mēs lēnām braucam ārā no stacijas, daudzās paralēlās sliežu līnijas pamazām savienojas, pazūd un sarūk uz divām, mēs aizbraucam pa vienu no tām. Apkārt ir visas pazīstamās vietas, tikai tagad tās var redzēt kaut kā vairāk no malas – kā kartē. Vai tiešām Satiksmes ministrija vienmēr ir atradusies tik šķībi, attiecībā pret autoostu? Laikam no visa neilgā brauciena man vislabāk atmiņā palikusi braukšana pāri tiltam. Kamēr daži mani līdzbraucēji aizspiež acis un saviebj seju, es nevaru vien atraut acis no loga, aiz kura viļņojas Daugava un nerimtīgā kustībā uz priekšu dzenas citi tilti, citas sliedes un citi pārvietošanās līdzekļi. Braukt pāri tiltam ar vilcienu ir neizskaidrojamā veidā citādāk. Ir maķenīt dīvaini pēc šī elpu aizraujošā skata izbaudīšanas iebraukt nemīlīgos Rīgas rajonos pie pamestām mājām, daudzstāvenēm un pat militārajām zonām.

Skats pa vilciena logu

Atlikušais brauciens aizrit bez pārsteigumiem, kļūst pat mazliet garlaicīgi, un es uz brīdi atveru līdzpaņemto grāmatu (Svena Birkerta «Esejas»), taču diez ko ilgi palasīt nesanāk, jo jau pēc dažām minūtēm jākāpj ārā. Esam ieradušies Dubultos un nekur sevišķi tālu no stacijas aizklīst neplānojam, jo esam atbraukuši, lai aplūkotu Dubulu Mākslas stacijā izlikto izstādi un padarbotos radošajā darbnīcā, lai pārliecinātos, ka neesam aizmirsuši, kā to darīt.

Skats pa stacijas logu

Vienā laikā ar mums stacijā ieradās ekskursantu grupa no Siguldas, kas laikam arī bija ieradušies apskatīt izstādi. Grupas vadītāja nepārtraukti runā kaut ko par citām vietām, kur viņiem vēl jāpaspēj, un purina savu mazo, zilo karodziņu ar Siguldas ģerboni, lai pievērstu pārējo uzmanību, taču viņai tas ne pārāk labi izdodas, jo šie tūristi-paši-savā-valstī ir pārāk iegrimuši mākslā. Aizdomājos, cik grūti šai sievietei ir, jo viņa nevar vien beigt uztraukties un noteikti nemaz neizbauda pašas organizēto ekskursiju. Vai gan tas nav absurdi? Ar uzjautrinājumu nolūkojos sievietes veltīgajos pūliņos un, kad man apnīk, dodos meklēt labierīcības. Kad pēc dažām minūtēm no tām iznāku, man pretī metas ārkārtīgi satrauktā ekskursantu grupas vadītāja. «Vai jūs no Siguldas?» viņa man vaicā. – «Nē,» es atsaku, «vai man vajadzētu būt?» – «Mēs vienkārši braucam projām, mūs jau gaida...» Nepaspēju sadzirdēt, kur viņus gaida, jo viņa jau bija aizskrējusi tvarstīt pārējos siguldiešus. Lai jau. Dzirdu ekskursantu nopūtas un sarunas par izstādē redzēto, redzu, ka viņiem ir žēl doties projām. Sekoju viņiem līdz pat izejai un izdzirdu, kā kāda sieviete saka otrai, ka gribētu šādu vasaras mājā pie sienas, norādot uz milzīgu un ārkārtīgi atbaidošu mākslas darbu, ko veido vairāku metru augstumā izlīmēti visu varavīksnes krāsu neona gumijas cimdi, un man viņu kļūst mazliet mazāk žēl.

Darbs, kurš šķita īpašs, jo, tāpat kā braucieni vilcienā,
manuprāt, reprezentē kustību uz priekšu

Kad nu siguldieši ir mūs pametuši, varu pats ķerties klāt pie izstādes apskatīšanas. Esmu pamanījis, ka varu viegli izšķirt savus mīļākos mākslas darbus, ja paņemu rokās fotoaparātu vai arī vienkārši telefonu ar ieslēgtu kameru, jo objektīvs gluži nemanot vienmēr pavēršas pret acij tīkamākajiem darbiem. Tā nu es vienu reizi izstaigāju visu izstādi, tad paķēru savu fotokameru un sāku fotografēt visu, kas likās tā vērts. Uz šejieni braucu, vien aptuveni zinot, kas tieši šeit būs, proti, tikai to, ka izstādītajiem darbiem ir kāds sakars ar tekstilu, tāpēc nemaz nenojautu, ka te tiks izvietoti vairāku mākslinieku darbi.

Viens no retajiem tumšajiem darbiem (tomēr šis radījums
izstaro tik gaišu auru, ka es to par tādu nesauktu)

Izstāde radīja tādu ļoti gaišu sajūtu, gandrīz viss bija piezemētos toņos , dažkārt iedomājos, ka man trūkst krāsu. Bija mazliet žēl, ka lielākais krāsu sprādziens ir tieši pie durvīm, kur ir izvietota cimdu varavīksne, – gan tāpēc, ka šis viennozīmīgi nebija izstādes veiksmīgākais darbs, gan tāpēc, ka tas var radīt nepareizu iespaidu par vēl citām varavīksnēm, ko turpmāk redzēsim, bet tā arī nesastopam. Tāpat daudziem darbiem nebija atvēlēts tik daudz vietas, cik tiem pienāktos. Piemēram, vairākās vietās, darbi bija izvietoti cits virs cita līdz pat griestiem. To gan var uztvert arī pozitīvi, jo tas aicina cilvēkus paskatīties uz augšu, par ko mēs ikdienas skrējienā bieži aizmirstam un skatāmies tikai uz savu kurpju purngaliem.

Darbs, kuru esmu atzinis par iedvesmojošāko no redzētajiem

Ieraudzījis darbu, kura galvenais objekts ir līniju burtnīciņa, atceros, ka man taču tieši tāda pati ir līdzi somā, un apsēžos pie galda blakus cilvēkiem, kuri nolēmuši iesaistīties radošajā darbnīcā, lai pierakstītu savas pārdomas. Kad viņi pamana, ka sāku garlaikoties jeb uz brīdi paceļu degunu no savas klades, man uzklūp ar aicinājumiem kaut ko izgatavot. Sākumā spēju noturēties tiem pretī, bet beigās viņiem izdodas mani pielauzt, un tā nu es sēžu un veidoju visai amizantu rotaļlietu no dzijas un pogām. Nolēmu neņemt to līdzi uz mājām, lai neapkrāmētos ar nevajadzīgām lietām. Ārpus šīm telpām un šīs izstādes šis mazais ķinķēziņš, kurš tagad man atgādina mazos klēpja sunīšus, kas mani vienmēr tik ļoti kaitina (sākumā mani kaitināja veidot šo mantiņu, tā kā es šeit saredzu analoģiju), ir nekam nederīgs un visai nožēlojams, viņam labāk palikt te. Turklāt man ir kaut kā sev izdevies iestāstīt, ka manas atmiņas dzīvo manī, nevis priekšmetos man visapkārt.

Mans dzijas, pogu un diegu veidojums

Pārējais ir kā pa miglu (Londona grimst miglā). Atstājam visus savus ķinķēziņus un enerģiju (gan negatīvo, gan to, kas nepieciešama mājupceļam) stacijā un dodamies projām. Aizgājām uz jūru, aizgājām nopirkt kanēļa bulciņas un tad devāmies uz vilcienu. Vilcienā es aizmigu, pamodos tieši laikā, lai dzirdētu kontrolieres neveiklos «next – Riga» un paspētu sakopot domas izkāpšanai. Stacijā aizejam uz «Lido», tur es apēdu pankūkas, pildītas ar āboliem un banāniem.

Un tā noslēdzas mans šī raksta lidojums cauri pavasarim (nevis tāpēc, ka vēl nebūtu beidzies mans pavasaris, bet tāpēc, ka jau ir sākusies mana vasara), ko es rindkopu pa rindkopai esmu lipinājis kopā jau mēnešiem. Tāpēc var gadīties, ka tas, kas raksta sākumā bija dažas nedēļas, tagad ir jau vairāki mēneši, taču es to nemainīšu, jo tāda ir brauciena un kustības burvība – tu kusties attiecībā pret kaut ko stāvošu, bet tikpat labi tu vari būt tas stāvošais. Un, pats galvenais, tu neskaties atpakaļ, nekad, nekad neskaties atpakaļ. Ir trīs naktī, es cenšos uzrakstīt nobeigumu šim rakstam, bet patiesībā jau man ir vienalga. Jo ir vasara, un es daru visu, ko es gribu, kad es gribu, kā es gribu. Bet tas jau ir cits stāsts – rītdienai un skaidrākam prātam. L. tagad ir košļeņu krāsas mati, un tas ir viss, kas mums ir jāzina.

svētdiena, 2019. gada 31. marts

Gada pirmā ceturkšņa kulturālie piedzīvojumi

Ja ikdienā pārsvarā esmu radis domāt par nākotni, plānot nākotni, iztēloties, kā būs nākotnē, tad brīžos, kad izlemju ķerties pie rakstīšanas, nereti aizplūstu runās par pagātni, jo tā ir krietni noteiktāka un saprotamāka mums visiem kā jau visas pa īstam eksistējošās lietas. Vienmēr, kad sāku stāstīt par kaut ko abstraktu vai neīstu, ir pagrūti ietērpt savu domu vārdos. Iznāk liela mudžināšanās, un beigās neko nevar saprast. Vairākas reizes jāpārraksta teksts, lai tas beidzot sāktu izskatīties pēc kaut kā, taču pēc tam bieži vien ir zudusi galvenā doma un tas, ko esmu vēlējies pateikt, ir zaudējis jēgu. Tas laikam ir arī galvenais iemesls, kāpēc jūtos vairāk vai mazāk ērti, rakstot par kultūru. Runājot par to, ko esmu apskatījis, izlasījis vai apmeklējis, ir krietni vieglāk nepazaudēt jēgu, jo tu apraksti savus iespaidus un viedokli, nevis pēkšņu, spontānu ideju, kas, iespējams, nemaz nespēj eksistēt ārpus tava prāta, kur neviens un nekas nepieprasa ne paskaidrojumus, ne skaidrus formulējumus. Taču, kad rakstu par kultūru, daudzi domā, ka es ne tikai jēgpilni pavadu laiku, bet arī jēdzīgi par to uzrakstu. Ar šo es gribēju pateikt, ka šajā rakstā īsumā pastāstīšu saviem kulturālajiem piedzīvojumiem (izgājieniem kultūrā).

Pirmais šī gada notikums, kuru varētu dēvēt par kultūras pasākumu, norisinājās 14. janvārī. Tā bija «Normunda Naumaņa nakts 2019». Uz šo pasākumu devos galvenokārt tāpēc, ka vēlējos zināt, kādi tad ir tie Lielie Kultūras Kritiķi – kā viņi izskatās un vai patiešām ir tik garlaicīgi, kā mēdz likties. Ikdienā vienmēr krietni pieejamāki ir dažādu blogeru paustie viedokļi, un man kā cilvēkam, kurš nemeklē galu bailēs no subjektivitātes, tie reizēm šķiet pat interesantāki, jo ir mazliet vairāk pietuvināti tai zemei, ko saucam par Vidējo Cilvēku. Tomēr šķita, ka, tā kā šī, par spīti krietnajai humora un nenopietnības devai, ir svarīgas balvas pasniegšanas ceremonija, redzēšu labākos no labākajiem, par kuriem negribēsies pavīpsnāt, tos, pie kuriem gribas pieiet tuvāk klāt, pietupties un paskatīties no lejas.

Man šis pasākums bija vairāk izklaidējošs nekā izglītojošs, visticamāk tāpēc, ka laikam jau biju viens no pāris cilvēkiem zālē, kurš nebija lasījis neviena nominanta recenzijas (otrs sēdēja man blakus, un ar to kopā mēs centāmies izspriest, kurš kandidāts mūs visvairāk kaitina). Kas gan ir interesanti, biju lasījis vairāku jauno kritiķu balvas kandidātu rakstītās atsauksmes. Iespējams, tas tikai norāda uz to, ka mēs vairāk uzticamies jauniem cilvēkiem ar svaigu un glorificētu skatu uz dzīvi, kā arī tiem, kas savas atsauksmes publicē internetā, nevis nopietnos un pirktos žurnālos.

Pēc nedēļas un vēl mazliet, 23. janvārī, devos uz Dailes teātra izrādi «Equus». Nemelotu, ja teiktu, ka tā izrāde bija riktīgi baisa, varētu pat teikt – psiholoģisko šausmu izrāde. Tomēr, ja to nodēvēju tā, tad varētu izlikties, ka paceļu Pīteru Šeferu tādos literāro debesu augstumos, kādos varētu atrasties vienīgi Stīvens Kings un citi tamlīdzīgi šausmu autori. Dienas beigās luga gan laikam tomēr paliek luga un grāmata – grāmata. Divas diezgan grūti, lai neteiktu pilnīgi, nesalīdzināmas lietas. Lai nu kā, iestudējums man patika. Protams, vienmēr ir interesantāk, kad dekorācijas mainās aktīvi, tomēr laikam jāsāk saprast, ka izrādēs, kuru galvenā mērķauditorija tomēr nav bērni un jaunieši, lielu uzsvaru uz scenogrāfiju sastapt reti. Mēbeļu krāvumi skatuves aizmugurē gan radīja pareizo iespaidu. Pirmās asociācijas man radās ar spēli «Mistakos», tāpēc cerēju, ka izrādes laikā no kaudzes tiks noceltas un savā vietā saliktas visas tur sakrautās mēbeles, gluži it kā otrādi apgrieztā «Mistakos». Tā nenotika, taču spēlēšanās ar šo dekorāciju tomēr bija visai aktīva, un man ar to pietika.

Uzskatu, ka aktierspēli un visu izrādi kopumā varu atzīt par spēcīgu, ja tā manī raisa spēcīgas emocijas. Tas, kādas ir šīs emocijas – prieks, bēdas, sajūsma, bailes –, ir otršķirīgi. Un, ejot prom, man tiešām bija mazliet baisi, un es galīgi neapskaudu savu kompanjonu, kuram jau pēc divām dienām bija jādodas uz jāšanas treniņu. Un, lai jūs iegūtu nelielu devu konteksta, mazliet pastāstīšu par sižetu, cenšoties nenomaitekļot (atsaucoties uz sarunā ar blogeriem piedāvāto vārda spoilers tulkojumu maitekļi) visu izrādi, ja nu beigās nolemsit to apmeklēt. Būtībā izrāde ir par galveno varoni un viņa dēmoniem – kā tie ietekmē viņu un citus. Alans ir zēns, kura māte ir pārliecināta kristiete, bet viņa tēvs – ateists, kamēr viņam pašam Dieva vietā ir Zirgs. Taču, atšķirībā no tiem, kuriem domas par augstāka spēka esamību palīdz virzīties uz priekšu dzīvē, Alanam tā dzīvi sagandē. Beigās (tas ir, izrādes sākumā) viņš ir izdarījis ko ļoti šausmīgu un, kamēr daudzi vēlas, lai viņš nonāktu cietumā, Alans nonāk psihiatriskajā slimnīcā, kur tad arī norisinās vairums turpmāko notikumu. Viss iestudējums būtībā ir tāda skatīšanās atpakaļ un analizēšana – kas, ko un kāpēc.

Piektdien, 1. februārī, pāris stundas paklīdis pa Rīgas centru, tā parkiem un grāmatnīcām, kā arī iegādājies dažas grāmatas, no kurām vairākas jau esmu izlasījis un aprakstījis (par tām var lasīt iepriekšējā ierakstā), devos uz kinoteātri «Splendid Palace», lai noskatītos filmu «Kondoru kalve». Došanās uz šo kinoteātri parasti nav vienkārši došanās uz kino. Tas ir vienīgais kinoteātris, kur līdz šim esmu sajuties tā, it kā patiešām būtu teātrī. Tāpēc es nedevos uz filmu, bet devos uz kultūras pasākumu. Un, tā kā tas ir kultūras pasākums, tas ir iekļauts šajā rakstā.

«Kondoru kalve» ir filma par mākslinieku Miķeli Fišeru vai, kā vēstīts filmas plakātā, sākotnēji bija paredzēta par viņu. Fišers ir viens no maniem mīļākajiem māksliniekiem, tāpēc pavisam noteikti gribēju filmu redzēt. Un skatoties es piedzīvoju šādas tādas pārdomas. Pirmkārt, es sapratu, ka šis mākslinieks tiešām ir traks, tomēr ne tik traks, kā varētu spriest, skatoties uz viņa mākslas darbiem, jo pēc seansa bija iespēja palūkoties uz Fišeru dzīvajā, un, vai ziniet, viņš izskatījās pilnīgi normāls. Filmā, kas vairāk vai mazāk bija dokumentāla ceļojumu filma, dažos fragmentos varēja vērot arī smieklīgas, taču baisas performances, šķiet, mākslinieka domu projicējumus, ja to tā vispār var nosaukt. Ja nebūtu to, «Kondoru kalve» man mazliet asociētos ar tādu māksliniecisku YouTube vlogu. Nezinu, vai man patika vai ne. Jutos gan visai izglītots, gan izklaidēts, un man ar to pietika, jo nedevos uz kino ar noteiktām gaidām par to, tātad tās nebija iespējams arī salauzt.

Kāda nodarbe, kuru gluži par kultūras pasākumu nenosaukt, ir grāmatu klubu apmeklēšana, un, par spīti visam, tā ir neatņemama Kalambūra imidža sastāvdaļa. No janvāra sākuma līdz marta beigām kopumā paspēju apmeklēt četras grāmatu kluba sanākšanas divos pilnīgi dažādos klubos. Trīs no tām bija «Spiikiizi» grāmatu klubā, bet viena – «Caelum» klubā. «Spiikiizi» klubs man patīk ar savu mājīgo atmosfēru un nesamākslotajiem, īstajiem cilvēkiem, kuri nāk parunāt par to, ko izlasījuši, lai arī kas tas būtu – romāns, lubene, dzejas grāmatiņa, psiholoģisks pētījums vai filozofisks apcerējums. Var mazliet ieskatīties un iedziļināties tajā literatūras daļā, kura ir mazāk tuva un pazīstama, kā arī vairāk uzzināt pašam par sevi, kā jau jebkurā komunikācijā ar citiem. Noteikti apmeklēšu šīs sanākšanas arī turpmāk, kaut vai tikai gardā kakao dēļ.

«Caelum» klubs sagādāja ne tik patīkamu pieredzi, lai gan, ja izsakāmies objektīvi, varam to saukt arī vienkārši par citādu pieredzi. Uz šī kluba satikšanos kopā ar vairākiem citiem blogeriem tiku uzaicināts kā īpašais viesis, un par to es parunāju jau iepriekšējā ierakstā. Aizgāju un parunāju, un iesaistījos diskusijā, un izbaudīju šo pasākumu tādu, kāds tas bija, tomēr pārliecinājos par to, ka ar dažiem pufiem vien, lai kā tu censtos, nav iespējams panākt omulības efektu milzīgā, baltā telpā ar lieliem logiem, projektoru un daudziem vienādiem krēsliem, it īpaši, ja pirms ieiešanas tajā tev ir jāieslēdz visas savas mantas skapītī. Arī nelielās (taču gardās) dāvaniņas, kuras es un citi viesi saņēma pasākuma beigās, lai cik mīļas un garšīgas (diemžēl – ne vegāniskas), tomēr ļoti atsita preses konferenci vai ko tamlīdzīgu. Taču nedomāju, ka tas ļoti traucēja pieredzes gūšanai, jo galvenais, šķiet, bija pati diskusija, no pārējā, ja tas traucēja, varēja viegli distancēties.

Kā jau iepriekš minēju, man ir ļoti svarīgi, lai teātra izrāde uz mani atstātu lielu iespaidu, un tad es to varu uzskatīt par izdevušos. Tomēr izrāde man patiks vēl labāk, ja varēšu tajā atrast sevi, kaut ko, ar ko asociēties vai identificēties. Par to es pārliecinājos pirmdien, 25. martā, kad kopā ar klasi devāmies uz Valmieras Drāmas teātra izrādi «Labie bērni», kas viesojās Rīgā, mūzikas namā «Daile». Joprojām nespēju noticēt, ka biļetes uz šo iestudējumu mums patiešām apmaksāja valsts, jo tā gan ir visai izglītojoša, tomēr šīm zināšanām virsū ir uzklāts tik biezs izklaides slānis, ka, ja dikti vēlas, tās var nemaz nepamanīt un visu izrādi vienkārši smieties un sačukstēties ar blakussēdētājiem, sakot «Ak dievs, tā kā es toreiz!» vai «Reāli, tā kā tu!»

Kas tāds, par ko es detalizētāk nepastāstīju, ir mana 15. marta saruna ar bloga «Zobrati» autoru Danielu Kevinu. Tā bija patiešām vērtīga – parunājām par dažādām svarīgām tēmām –, un tagad tā ir pieejama publiskai apskatei Zobratos. Ja izlasāt, droši padalieties ar savu viedokli. Ceru, ka atradīsiet mūsu sarunā kaut ko, ar ko identificēties un asociēt pašiem sevi, jo, kā šodien noskaidrojām, tas ir ļoti svarīgi – gan veiksmīgai izrādei, gan veiksmīgai dienai, jo, tieši spēlējot asociāciju spēles, mēs varam sasniegt visstiprāko māju sajūtu.

otrdiena, 2019. gada 19. februāris

Pusotrs mēnesis grāmatu

Daļēji esmu ieradies šeit vainas apziņas vadīts. Teorētiski man pienāktos darīt ko citu, ko svarīgāku par nenoteiktu vārdu virknēšanu, taustoties pēc domas un padarīta darba izjūtas, kad doma ir atrasta, pierakstīta un publicēta. Lieta tāda, ka mani ļoti oficiāli uzrunāja «Caelum» grāmatu kluba pārstāvji, uzaicinot ierasties uz vienu no viņu sanākšanām, lai pastāstītu par savu blogu, parunātu par blogošanu un lasīšanu kā tādu. Sajutos ļoti svarīgi, jo tieku uzrunāts kā Liels Un Zinošs Blogeris, kurš varētu spēt kaut ko saprast un par saprasto vēl kaut ko arī pastāstīt. (Jau laicīgi brīdinu, ka runāju sliktāk nekā rakstu.) Kādu laiciņu pabijis šajā pacilājošajā ekstāzē, sapratu, ka vēl ir par agru priecāties, jo nespēšu taču neko pastāstīt, ja neko nebūšu uzrakstījis. Pēdējais raksts publicēts pirms divām nedēļām un tas pats tāds gaisīgs un pārdomu pilns, galīgi ne par literatūras tēmu. Tāpēc te nu es esmu, lai, beidzot mazliet pieskaroties literatūrai, tomēr izrādītu kaut kādas dzīvības (tas ir, produktivitātes) pazīmes.

Kāds cilvēks, ar kuru man ir tikai profesionālas attiecības (vai varbūt viņam ir profesionālas attiecības ar mani?) teica, ka ir veselīgi apstāties, lai atskatītos atpakaļ uz notikušo (vai varbūt to teicu es, un viņš tikai turpināja spriedelēt par to, cik bieži to vajadzētu darīt?), jo citādi ikdienas steigā var pazust («Ja reiz tu saki, ka laiks, kopš pēdējo reizi tikāmies, ir pagājis nemanot.»). Tāpēc es tagad veltīšu brīdi, lai atskatītos pagātnē, gremdētos nemaz ne tik senās atmiņās un tās pierakstītu; drīzāk tāpēc, lai nekristu kaunā, kad ceturtdien došos uz «Lasītāja anatomiju» (tāds ir tikšanās nosaukums), nevis tāpēc, ka man pēc pieciem, desmit vai vēl vairāk gadiem varētu sagribēties uzzināt, ko tad es 2019. gada janvārī lasīju (tam taču ir domāts krietni pārskatāmākais un minimālākais Goodreads).

Domājams, tad (pēc visiem tiem gadiem) man šis mēnesis (skrupulozi izsakoties – pusotrs) šķitīs vien sīka vienība (niecība), nekas uz mūžības fona. Tomēr, skatoties uz hronoloģisko laika līniju manā priekšā, taisni vai gribas visu izdzēst un ieritināties zem segas, lai, klusi šņukstot, lēnām nolemtu šo bloga ierakstu, tāpat kā manu klātbūtni (dalību) ceturtdienas diskusijā, aizmirstībai (iznīcībai, nāvei), jo AK JEL, cik daudz tas pagaidām šķiet. Un tas, ka pusotrs mēnesis var šķist gan sīka vienība, gan AK JEL, cik garš rakstāmais, pierāda, ka laiks ir relatīvs (pirmo reizi šai idejai pieskārāmies kopā ar L. kādā sevišķi karstā vasaras dienā, kad pa telefonu viens otram stāstījām, cik ļoti jauki būtu, ja laiks beigtos).

Kopš tā laika manā dzīvē sevišķi daudz kas nav mainījies. Ir pagājis pusgads, varbūt mazliet vairāk, es atrodos pavisam citā vietā, taču mans stāvoklis ir palicis tāds pats. Es joprojām gaidu, kad beigsies laiks. Vai varbūt es gaidu, kad man tā pietiks. Nē, domājams, es vienkārši gaidu, kad tas pret mani beidzot attieksies labāk. «Laiks pret mani maigs...» un tā tālāk. Un ja reiz sāku par maigo laiku, laikam pilnīgi jāapgāž manas laika līnijas jaukā, hronoloģiskā secība, lai runātu par to, kas tīri loģiski šeit iederas, nevis par to, kas patiktu manai kārtīgajai matemātikas skolotājai (sveiciens jums, lai gan dikti šaubos, ka šo lasāt, galu galā, joprojām uzrunājat mani par Klases Vecāko, nevaru gaidīt, ka zināsiet, kā mani sauc, nemaz nerunājot par visiem maniem alter ego) vai vēstures skolotājai (sveiciens arī jums!), jo tas taču būtu tikai (vienkārši) paredzami.

Līdz šim piedzīvotajā 2019. gada daļā lasīju vairāk, nekā no manis varētu sagaidīt, vai vismaz vairāk, nekā no sevis gaidīju es. Izlasīju piecas grāmatas. Jāsaka, tas priekš manis patiešām ir diezgan daudz, jo pagājušogad izlasīju vidēji 1⅙ grāmatas mēnesī. Bet, tā kā viens no maniem šī gada mērķiem ir lasīt vairāk, es patiešām nesūdzos.

Grāmatas, kuras lasīju, savstarpēji atšķīrās, taču tām visām bija kāds vienojošs elements vai, pareizāk sakot, tā trūkums, proti, neviena no grāmatām nebija tīņu romāns. Vai nu esmu pāri šai dzīves fāzei, vai arī man vienkārši sākusies remisija, tomēr nekas vēl nav beidzies. Gan vienā, gan otrā gadījumā nav par ko uztraukties, jāuztraucas ir vienīgi par to, lai lappuses zib vienā zibēšanā un vārdi ņirb gar acīm (un varbūt nav jāuztraucas arī par to).

Lai nu kā, grāmata, no kuras nāk jaukais citāts par maigo laiku (kurš sākotnēji mājoja kādā dziesmā, kuru neuzskatīju par vajadzīgu atrast un noklausīties), ir «Beigu izjūta». Tajā bija daudz jauku citātu, kurus esmu atzīmējis ar parasto zīmuli, maigais laiks nav vienīgais. Tomēr visādi citādi no brīža, kad varoņa dzīve sāka iet uz leju vai vismaz stagnēt (un, kā mēs labi zinām, stagnācija agri vai vēlu noved pie regresa), lejupslīdei nodevās arī vārdi un rakstības stils. Nevaru pat būt īsti drošs, ka tieši vārdi vai stils, vai tie abi, vai kas cits bija pie vainas, jo to ir patiešām grūti noteikt, taču es saprotu, ka kaut kas nebija tā, kā nākas. Mani vienmēr ir kaitinājis, kad autors neciešamus varoņus ir nolēmis paspilgtināt, rakstot kaitinoši, vai notikumus, kuros es-nu-noteikti-rīkotos-pilnīgi-citādāk, padarīt vēl neērtākus un nepatīkamākus, uzrakstot tos tā, lai lasītājs sajustos tieši tā, kā tikko aprakstīju. Var jau būt, ka es neko nesaprotu, un patiesībā man tā būtu jāuzskata par augstāko klasi, taču es kaut kā vienmēr gribu izbaudīt lasīšanas un iedziļināšanās procesu, par spīti kaitinošiem varoņiem vai notikumiem. Un Džuljēna Bārnsa kungs man galīgi nepalīdzēja sasniegt šo patīkamo piepildījuma sajūtu, par spīti jaukajiem citātiem, ar kuriem bija nācis klajā.

Tāpat par manu lielāko favorītu nekļuva arī Fransuā Lelora «Hektors sāk jaunu dzīvi». Grāmatai nebija nekādas vainas, un tas, ka tā saku, jau norāda uz to, ka kaut kas tomēr nav kārtībā. Šķita, ka romāns ir tik gaisīgs kā sviesta kruasāns, taču gaisīgumam, šķiet, nebija mēra, jo tas lika sižetam kļūt ļoti vieglam, atņemot visiem sarežģījumiem jebkādu jēgu (labi, tas varbūt ir par stipru teikts, drīzāk: liekot tiem kļūt krietni mazāk sarežģītiem) vai spēju ietekmēt lasītāja jūtas. Tā arī tas viss beidzās, un, kad galvenais varonis sava labākā drauga nāvi uztvēra teju tikpat ikdienišķi kā varētu uztvert sievas lūgumu aiziet uz bulanžēriju pēc minētā sviesta kruasāna, man gribējās viegli piebikstīt autoram (kurš, cita starpā, ir psihiatrs, gluži tāpat kā galvenais varonis) pie pleca, lai atgādinātu, ka tā tas dzīvē nenotiek. Tas pats attiecas arī uz jaunās dzīves sākšanu un citām grāmatā sastopamajām detaļām, par kurām varēsiet uzzināt, ja arī pēc šīs atsauksmes vēlēsities grāmatu izlasīt. Starp citu, kā vēlāk izrādījās: šī nebūt nav Lelora pirmā grāmata par psihiatru Hektoru, taču tas, brīnumainā kārtā, netraucēja to izbaudīt visā tās smalkumā un gaisīgumā.

Pārējās trīs grāmatas, kuras lasīju, ir tādas, ka par tām nevar stāstīt atsevišķi, katrā ziņā pirms tam noteikti ir jāpastāsta par tām visām kopā, – tas ir kā vienots veselums, kura atsevišķās daļas ir savstarpēji tik atšķirīgas. Kā Inga no grāmatu kluba toreiz teica: «Esam tik dažādi savā šarmā un tik šarmanti savā dažādībā.» Un tā ir arī ar grāmatām, kuras mēs lasām. Pat ar grāmatām, kuras lasa viens cilvēks, šajā gadījumā – es. Runāju par šīm trim: Mikolaja Ložinska «Grāmatu», Antontijas Mihaēlisas «Pasaku stāstnieku» un Paulas Hokinsas «Ūdenī». Visi trīs romāni ir traģiski un smagi, taču katrs savā veidā. Ikviena romāna sižetā kādā brīdī iespīd neliels un mazliet drūms, blāvs un gandrīz nemanāms cerību stariņš, un patīkamākais piedzīvojums (avantūra, kurā tu iesaisties, pirmo reizi atverot grāmatu) ir šos cerību stariņus saskatīt.

Romāns «Grāmata», par spīti amizantajam (laikam) nosaukumam, patiesībā nemaz nav sevišķi amizants, un fakts, ka tas ir autobiogrāfisks, nepadara situāciju sevišķi jaukāku. Beigas liek sajusties mazliet nolemti gan par sevi, gan grāmatas varoņiem un vien pēc nelielas izpētes veikšanas var atkal sajusties mierīgi vai vismaz saprast, ka nav jau viss vienmēr tik briesmīgi, kā mums sākumā šķiet. Tomēr šī beigu sajūta vismaz ir krietni konkrētāka (noteiktāka) un izprotamāka nekā tā, ko atstāja «Beigu izjūta». Un uz jautājumu, kurš mani nomocīja visu lasīšanas laiku, proti, kas tad īsti ir grāmata, atbilde laikam ir: grāmata ir priekšmets, gluži tāpat kā visi pārējie.

«Pasaku stāstnieku» ieguvu savā īpašumā jau pirms vairākiem gadiem un kopš tā laikā biju vairākas reizes centies to iesākt, taču nekad nebiju ticis tālāk par pirmo nodaļu. Šoreiz izdevās piebeigt visu grāmatu vien pāris dienās, kas ir visai pārsteidzošs ātrums, ņemot vērā, ka nācās to lasīt pašā diagnosticējošo darbu karstumā. Pēc tam, kad biju grāmatu pabeidzis un mazliet apdomājis, sapratu, ka patiesībā bija visai nejauki to tik lielā ātrumā izraut cauri. Patiešām, pēkšņi šķita – tas norāda vienīgi uz to, ka esmu pilnīgi bezsirdīgs, neviens normāls cilvēks taču nespēj uztvert tik smagus un neikdienišķus notikumus tik viegli, ne uz mirkli neapstājoties, lai ievilktu elpu vai apdomātos. Vai varbūt šīs grāmatas vilcējspēks (intriga) gluži vienkārši bija spēcīgāks par mani un manu cilvēcību (līdzjūtību).

Detektīvromānu autores Paulas Hokinsas otrās grāmatas «Ūdenī» iznākšanu gaidīju jau kopš tā brīža, kad tā parādījās izdevniecības mājaslapas sadaļā drīzumā. Man ļoti patika autores pirmā grāmata – «Meitene vilcienā», taču šī kaut kādā mērā šķita pat labāka. Īpaši pievilcīgi bija daudzie skatpunkti, no kuriem sižets tika izklāstīts; to bija aptuveni desmit, taču precīzu skaitu nepateikšu. Daudzi Lielie Rakstīšanas Skolotāji tik daudzu skatpunktu izmantošanu varētu uzskatīt par neprofesionalitātes pazīmi, taču man tas šķita ļoti interesanti, jo vairāku skatpunktu esamību tik bieži nemaz nenākas redzēt, varbūt tāpēc, ka rakstnieki no šiem gudrajiem meistariem baidās. Varētu teikt, ka arī «Grāmatā» skatpunktu mainīšanās bija vērojama, taču «Grāmata» bija ļoti specifisks darbs, tāpēc to te iekšā nejauksim. Lai nu kā, manuprāt, skatpunktu maiņa pat šķietami nereālistisku grāmatu var pamatīgi pietuvināt reālajai dzīvei, jo dzīvē taču arī ir tā: ir neskaitāmi daudz dažādu skatpunktu, viedokļu un mēs, lai kā arī censtos, ikdienas steigā nespējam tos visus iepazīt un līdz galam izprast. Tieši tādu sajūtu un apziņu raisīja šis romāns.

Ar šo arī beigšu savu pēdējā pusotra mēneša literāro piedzīvojumu izklāstu, jo saprotu, ka man pašam būs slinkums pārlasīt vēl garāku Teksta Gabalu, kur nu vēl lasītājam ar visai niecīgu ieinteresētības bagāžu. Neslēpšu, ka sākumā tiku plānojis ietvert šeit arī savus kulturālos izgājienus ārpus mājas (proti, uz muzejiem, teātri, kino), taču tagad doma par to, ka būtu jāraksta Vēl šķiet teju pašnāvnieciska. To tad labāk atstāšu citai reizei – lai ir iemesls atkal satikties.

sestdiena, 2019. gada 2. februāris

Un Kalambūrs kārtējo reizi atgriežas

Kādreiz, kad ik pa laikam manā YouTube laika līnijā uzpeldēja tādi video kā «Es atgriežos» vai «Esmu atpakaļ», dažreiz arī kaut kas tik skandalozs kā «Es pametu YouTube», es vienādiņ domāju par to, kāpēc cilvēki tā dara, proti, kāpēc viņi uzņem šādus video. Vai tiešām nevar vienkārši atsākt veidot saturu, kā tas tika darīts iepriekš? Vai tiešām šie iedomīgie cilvēki, kamerai klāstot, kāpēc bija pazuduši, attaisnojoties un paužot solījumus, domā, ka kādu tas viss interesē? Tā es domāju tad un tāpat es domāju arī šobrīd, tikai vairs nenosodu nevienu, izņemot pats sevi, jo, galu galā, tagad taču es esmu tas, kurš mēnesi no mēneša cenšas atgriezties apritē. Maļos savos pārmetumos par to, ka nerakstu, un neizlēmībā par to, ko īsti rakstīt un kur rakstīt, un kāpēc to darīt.

Es jau gadu rakstu blogu, ja to neregulāro atskaitīšanos par savām pazušanām un to, ko to laikā esmu izlasījis un apmeklējis, vispār var saukt par rakstīšanu. Bet, jā, tik tiešām ir pagājis jau gads, kopš es 19. janvārī piereģistrējos platformā Mozello, un, šķiet, tagad es saprotu, kāpēc visi šie jūtūberi vienmēr sāka no jauna. Protams, es nezinu, kā jutās viņi, cik nopietni viņi uztvēra savu hobiju un cik daudz viņi par to domāja; varbūt šos atgriešanās video viņi veidoja kādu instinktu vadīti. Tomēr sliecos domāt, ka arī viņiem, tāpat kā man, šķita, ka pasaule pieprasa no viņiem paskaidrojumus, internets vēlas uzzināt patiesību. Varbūt izskaidrojums ir daudz vienkāršāks: viņi, gluži tāpat kā es (jo mēs taču ne ar ko neatšķiramies, esam tikai uzmanības kāri jaunieši ar šķietami unikālu pasaules redzējumu, par kuru mums noteikti nepieciešams pastāstīt citiem) vairāk domāja paši par sevi, par savu nepieciešamību atskatīties atpakaļ pagātnē un pārskatīt savus nākotnes plānus. Patiesībā tiem video nebija jātop publiskotiem. Viņiem vajadzēja tos noskatīties, veikt pierakstus un turpināt dzīvot uz priekšu.

Es sāku stāstīt par tiem jūtūberiem, jo ir vieglāk palūkoties uz situāciju no malas, ja runā trešajā personā. Un mēs viņiem neko nevaram pārmest...

Ko es darīju?
Pēdējo reizi es publicēju bloga ierakstu 1. novembrī, kad paziņoju, ka uz mēnesi nozudīšu, jo rakstīšu romānu, taču apsolīju, ka uzreiz pēc tam atkal atgriezīšos pie bloga ierakstu veidošanas. Mēnesis pārvērtās divos, un nu jau ir pagājuši trīs mēneši kopš mana pēdējā ieraksta, taču, ja tā padomā, pa šo laiku es neesmu izdarījis neko sevišķu, neko ievērības cienīgu, neko neparastu. Gāju uz skolu un tad mājās. Uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas reizes iegriezos jauniešu studijā «Bambuss», apmēram tikpat daudz reižu arī grāmatnīcā. Iesāku tradīciju vismaz vienu svētdienu mēnesī apciemot radiniekus un atgriezties mājās ar paprāvu grāmatu kaudzīti. Novembrī, tāpat kā decembrī, lasīju ļoti maz, patiesību sakot, nelasīju vispār nemaz, tomēr manai novembra versijai vismaz ir vērā ņemams attaisnojums, kamēr decembrī es gluži vienkārši slinkoju. Ja tomēr vēlaties mani attaisnot, varat uzskatīt, ka decembrī jutos traumēts un joprojām pārdzīvoju par tiem piecdesmit tūkstošiem vārdu, kas no manis tika izsūkti romāna formātā.

Jā, runājot par to jau vairākkārt pieminēto romānu, es to nepabeidzu. Es izpildīju programmas galveno izaicinājumu, uzrakstīju nepieciešamo vārdu skaitu, lai kopā ar vēl divdesmit trim cilvēkiem kvalificētos kā uzvarētājs, taču savu personīgo mērķi – pabeigt iesākto romānu – nesasniedzu. Tajos piecdesmit tūkstošos vārdu bija pietiekami daudz liekvārdības, lai novembra beigās, kad no sevis vairs nespēju izspiest ne zilbi, romānā sižetiski būtu nokļuvis tikai līdz pusei, kamēr pa galvu jau rosās – pareizāk sakot, ārdās – idejas otrajai daļai. Tomēr visā sliktajā ir arī kas labs, šajā gadījumā – galvenā varone nenomira, kā bija plānots, vismaz pagaidām ne, jo man gluži vienkāršu gribējās viņu pamocīt vēl mazliet.

Piedalījos tieši vienā skolēnu mācību uzņēmumu tirdziņā, kurš notika manā skolā. Pieteicos vēl divos, taču tajos gan nekvalificējos, jo laikam pieteikumu izskatītāji nebija sevišķi lieli lasītāji (ja bijāt palaiduši šo informāciju garām, mēs ar manu grupas biedreni izgatavojām grāmatzīmes). Šī iemesla dēļ mana drēbju skapja apakšējā atvilktnē joprojām stāv daudzas kastes, pilnas ar grāmatzīmēm, tāpēc, ja jums ir interese par «Lappušu skaitītāja» produkciju, dodiet ziņu.

Atgriežoties pie lasīšanas, kas pēdējā laikā ir bijis viens no maniem iecienītākajiem sarunu tematiem, janvārī gan es lasīju daudz. Izlasīju trīs grāmatas, kas ir diezgan spožs un cerīgs gada sākums (lai gan ceru, ka februārī izlasīšu vēl vairāk), ņemot vērā, ka romānu sižeti bieži vien aizpeldēja otrajā plānā, jo notikumu epicentrā bija neskaitāmie diagnosticējošie darbi. Kā gadījies, kā ne, septītajā klasē mums tika konstatēta veģetatīvā inteliģence, tautā saukta arī par hronisko gudrību, un ir nepieciešams regulāri pārbaudīt, kā šī slimība progresē. Diemžēl tā mēdz tikai progresēt.

Tas ir arī apmēram viss, ko es darīju un kas ar mani ir noticis, kopš pēdējo reizi tikāmies, lai aprunātos. Un, ja reiz esam tikuši tik tālu, laikam būtu vērtīgi parunāt par maniem nākotnes plāniem, jo lai kā arī es necenstos dzīvot šodienai un atrasties šeit, šajā mirklī, vienīgā pasaule, kurā man ir lemts dzīvot, ir nākotnes pasaule.

Ko es darīšu?
Es rakstīšu. Kopš es sevi atceros (un es neatceros sevis versiju, kas nerakstītu, jo, paldies dievam, man ir selektīvā atmiņa), es vienmēr esmu rakstījis. Bet, ja kaut kādu iemeslu nevarēju vai negribēju rakstīt, vienmēr domāju par to. Un mana jaunā gada apņemšanās laikam ir vairāk rakstīt – fiziski rakstīt. Maniem tuviniekiem varbūt tas šķitīs neprātīgi, jo es taču visu laiku rakstu, tomēr mans plāns ir nevis rakstīt vienkārši kaut ko, bet vairāk attīstīt savus personīgos projektus, kā arī šo blogu. Šķiet, beidzot esmu atradis to, kas man traucēja iepriekš, to labojis, proti, pārvācies uz jaunu blogošanas platformu, un atkal sagatavojies rakstīt: par šo un to – kultūru un visu ko citu.