trešdiena, 2022. gada 27. aprīlis

Katrs savā gultā, bet kopā

Saka, ka elle esot citi cilvēki, un tieši tāpēc visveiksmīgākie konflikti top, saliekot vienā telpā kopā saujiņu dažādu cilvēku. Interesantāk ir tad, ja šī salasīšanās notiek pret viņu gribu, bet brīvprātīga kopābūšana ļauj autoram paspīdēt ar veiksmīgiem dramaturģiskiem risinājumiem, novedot stāstu līdz kulminācijai. Tieši šāds gadījums ir Tomasa Vinterberga «Komūna», kurā atainota kāda 70. gadu dāņu hipiju kopdzīve savrupnamā Kopenhāgenā.

Pusmūža pāris Ēriks un Anna vēlas sapulcēt ap sevi brīvdomīgus ļaudis, ar kuriem dalīt mājvietu, vakariņu galdu, brīvo gribu, sadzīvi un varbūt pat gultu. Šī noslēgtā konstrukcija paver ceļu nenovēršamām nesaskaņām un met izaicinājumus viņu uzskatiem un savstarpējai saticībai, īpaši kad Ēriks padodas pusmūža krīzes raisītām attiecībām ar jaunāku sievieti.

«Komūnu» pirmo reizi piedzīvoju datora ekrānā kino formātā. Šis stāsts mani aizrāva ar savu rimto ritējumu, vienkāršajiem, sirds siltumu meklējošajiem tēliem un pakāpenisko, pamatīgo mazās pasaulītes sabrukumu, kas par spīti strīdiem, kliedzieniem un raudām bija milzīgs, sāpīgs un ļoti īsts. Šķirties vienmēr ir smagi, bet vēl smagāks šis process ir tad, ja jāturpina ar kādreizējo partneri (un viņa jauno mīlestību) dzīvot zem viena jumta, izliekoties, ka viss ir kārtībā. Komūnā, kur ikkatrs upurē daļiņu savas individualitātes kopienas vārdā, arī romantiskas attiecības paliek otrajā plānā, taču nobriedušas problēmas lauž uz pusēm ne tikai katru atsevišķi, bet rada šķelšanos arī grupā, kura ieradusi visus lēmumus pieņemt ar vairākuma balsojumu.

Filmā jautās kas ārkārtīgi dzīvs, komūna tajā bija elpojošs organisms ar daudziem smeldzošiem orgāniem, kas cenšas kompensēt cits cita trūkumus. Šie orgāni bija personības ar cilvēciskām vājībām (depresiju, uzmanības trūkumu, alkoholismu, valodas barjeru u.tml.), bet vēlmi katru vakaru kopīgi apsēsties ēdamistabā un radīt kopsajūtu, ka viss ir kārtībā. Ikreiz, kad (visbiežāk seriālos) sastopos ar šo pašsaglabāšanās formu, tas mani fascinē ar savu patiesumu, pat ja šis patiesums tāds šķiet tikai mākslā, jo, piemēram, nekur citur bērna nāve nevarētu tikt uztverta ar tādu mīlestību un neārišķīgu izmisumu.

Kadrs no filmas

Teātris balstās abpusējā, gan skatītāju, gan aktieru, ticībā uz skatuves notiekošajam, un no tā izriet dzīva spēle, kuru ir iespējams būvēt par ko vairāk. Nevarētu teikt, ka Valtera Sīļa iestudētajā «Komūnas» skatuves pārnesē šī elementa trūktu, drīzāk tas, kas no tā tika izvērsts, šķita fragmentārs un zālē sēdošajam nepieejams. Sīlis pats kādā intervijā izteicies, ka «stāsts ir par cilvēkiem, kuri meklē siltumu, gluži kā mēs visi šajā laikā», tomēr šie meklējumi nelikās gana krāšņi atspoguļoti – tēli bija strīdīgi, iekarsuši, patstāvīgi savā esībā un unikāli pēc dabas, taču neelpoja vienā ritmā.

Visspilgtāk iezīmētā šķita Ērika un Annas (ne)mīlas līnija, un arī Annas iekšējā saplīšana bija veiksmīga, taču uz tās fona pazuda citi elementi – teiksim, Dites un Stefana bērna slimība vai Ērika un Annas meitas Freijas attiecības, kas, protams, ir saprotami un attaisnojami, jo pilnā mērogā darbs būtu pārāk apjomīgs jau tā trīs stundas garajai izrādei, taču arī izdzīvojušie sižeta punkti bija saraustīti un šķietami sākušies no nekurienes. Kino fragmentārā valoda šādam materiālam izrādījās krietni pateicīgāka, un «Komūna», iespējams, ir pierādījums tam, ka alternatīvas variācijas visiem darbiem nav nepieciešamas. Tomēr atsevišķi elementi, īpaši scenogrāfiskie, bija veiksmīgi – ievākšanās un līdzbiedru atlase tika atainota ar nepieciešamo straujumu un veiklību, tēlu pazušana katram savās durvīs un gaismu spēles uz perspektīvā pazūdošās telpas sienām atjautīgi atainoja laika ritējumu.

Beigu beigās, neskatoties uz spēcīgo līdzpārdzīvojumu un estētisko baudījumu, ko Sīļa izrāde sniedza, palika nepabeigtības sajūta vai, iespējams, pat sajūta, ka nekas īsti nav sācies. Atsevišķie stāsta atzari, kas tika risināti vienas ainas ietvaros, pazuda, un «Komūna» kļuva sadrumstalota. Vienmuļumu atšķaidīja Ditas Lūriņas Monas žagu smiekli, kailu figūru parādīšanās uz skatuves vai neķītri jociņi, taču nepameta skumja apziņa, ka man kā skatītājam bija vēl krietni lielāks neatraisīts potenciāls kļūt par daļu no komūnas, kurš apsīka kaut kur distancē starp orķestra bedri un partera pēdējām rindām.


Aina no izrādes

otrdiena, 2022. gada 26. aprīlis

Vai viņi zina, ka reiz nomirs?

Atgriežoties no pastaigas vēsajā pavasara pievakarē, galvā joprojām džinkst kādi sajūsmināti spiedzieni, ko dzirdēju, apsolījis pavaicāt vecākiem, vai varam vasarā aizbraukt uz Londonu. Nekad neesmu lidojis ar lidmašīnu un, iespējams, tāpēc vēl jo labāk varu iztēloties, kā tas varētu būt. Ja būtu lidojis, droši vien man tas nešķistu vis tik gleznaini.

Ikreiz, kad Daniels Reiss lido ar lidmašīnu, viņš piedzīvo fenomenu, ko Mikolajs Ložiņskis iekapsulējis sava kinematogrāfiskā un stilistiski lakoniskā romāna «Reisefieber» (fragmentus iespējams lasīt šeit) nosaukumā. Tiešā latviskā tulkojumā no vācu valodas tas nozīmētu «ceļojumu drudzis», taču, izsakoties Daniela mātes Astrīdas Reisas vārdiem, «tā nav gluži taisnība», jo latviešu valodā šim vārdu savienojumam ir citas – pacilātas – konotācijas, kas liecina par dziņu pēc ceļojumiem. Reisefieber ir kas gluži citāds, grūti izskaidrojams, taču spilgti sajūtams, lasot grāmatu, kurai šis koncepts kalpo par starprindu caurvijmotīvu, un visticamāk tieši tāpēc poļu autors Ložiņskis izraudzījies šādu terminu svešvalodā, bet tulkotāja Ingmāra Balode nav ņēmusies to mainīt.

«Reisefieber» ir stāsts par Ņujorkā mītošu rakstnieku, kas cenšas iepazīties ar kādu, kura vairs nav, proti, savu mūžībā aizgājušo māti, ar kuru labu laiku nav runājis pēc liela strīda. Viņš dodas fiziskā ceļojumā uz dzimto Parīzi, lai mestos negaidītā garīgā ceļojumā pa savām un svešām atmiņām, kuras liek kopā kā puzles gabaliņus, cenšoties aizrakties līdz Astrīdas esības fundamentam. Daniels pamazām noslīkst neskaitāmajās interpretācijās par mātes raksturu, nevarēdams tajās atrast vienu īsto un autentisko un nespēdams pieņemt, ka brīdī, kad laiku pagriezt atpakaļ nav iespējams, svarīga ir tikai tā Astrīda, ko viņš atceras. Stūrgalvīgi klimzdams pa viņas dzīvē nozīmīgām vietām un tikdamies te ar viņas dzīvokļa īrnieku, te ārstu, te psihoterapeiti, te mīļākā sievu un tā bez sava gala, viņš nepērk biļeti lidojumam atpakaļ pie savas partneres Annas un nožēlo. Bet ko?

Savā struktūrā romāns ir daudzslāņains, jo tajā pamīšus ris Daniela dzīve, Astrīdas pēdējie mūža mēneši un arī ainas no tā, ko piedzīvo Daniela ceļvede Astrīdas pusmāsa Luīze, savukārt «Reisefieber» izteiksme ir ārkārtīgi vienkārša, neslēpjot dzīves reālijas un šķietami nevajadzīgus personāžu prātojumus, tā ļaujot izprast viņu vienlaikus neviennozīmīgo un tai pašā laikā cilvēcīgo dabu un nojaucot sienu starp lasītāju un vēstījumu. Darbam piešķirts kinofilmām raksturīgais ainu princips – realitāte saplūst ar sapņiem, gluži kā dzīve saplūst ar nāvi, un dialogi tiek nežēlīgi aprauti, kā piepeši un bez brīdinājuma beidzas cilvēku mūži. Līdztekus rakstnieka egocentriskajām mokām nāve, sēras un nožēla ir galvenās «Reisefieber» tēmas, kas atklātas bez moralizēšanas (galvenokārt tāpēc, ka neviens no galvenajiem varoņiem nav tāds, kādu būtu pieņemts uzskatīt par labu) vai pompozitātes, drīzāk aprakstoši, izklājot lasītāja priekšā visas no problēmu delikātuma izrietošās pretrunas.

«Vai visi šie cilvēki, tie, kas tur laukā ar lietussargiem un bez lietussargiem, un mašīnās, un autobusos, un mums apkārt tepat kafejnīcā pie bāra vai pie galdiņiem, tie ar cigaretēm un tie bez cigaretēm, vai viņi zina, ka reiz nomirs?» Daniels bērnībā ir vaicājis Astrīdai, un es, pēc romāna motīviem iestudējot izrādi «Reiss. Mūsdienu stāsts», uzdodu šo pašu jautājumu, pievienojot klāt arī punktu «tie skatītāju rindās un tie uz skatuves» un piešķirot tiešajam bez-aplinku romānam teātrim piemītošo dramatiskumu, spilgtumu un noslēpumainību. Vai mēs gana apzināmies savu mirstīgumu? Un tuvinieku mirstīgumu? Vai vajag? Ko darīt tad, ja nožēlo kaut ko pagājušu? Varbūt nožēlot ir labi.

Lai arī «Reisefieber» tapis un tulkots pirms vairāk nekā desmit gadiem, tas pie manis nonāca daudz vēlāk (vēl pēc Ložiņska nesenāk tulkotās «Grāmatas» izlasīšanas) un šķita šermuļus uzdzenoši šodienīgs ar visām mūsdienu cilvēkam raksturīgajām peripetijām un jautājumiem, ko katram kādreiz var nākties uzdot. Tieši tāpēc Daniela un Astrīdas uzvārdu ceļojuma noskaņās esmu papildinājis arī ar tā romāna nosaukumu, ko raksta Daniels, cenšoties iepazīt sevi un saprast, vai viņš dzīvo tādu dzīvi, par kuru vērts rakstīt. Kāds ir īsts mūsdienu stāsts? Laikam jau tieši tāds.

Daniels un Astrīda Reisi
(lomās: Daniels Kevins Berkans un Gerda Roze Medne)


ceturtdiena, 2022. gada 10. marts

Un

Viena no, manuprāt, visskaistākajām mākslas kā dzīva organisma īpatnībām ir apbrīnojamā un neizskaidrojamā spēja savstarpēji saplūst un pārplūst. Pat ja viena darba ietvaros kāda tēma tiek aizsākta, bet netiek līdz galam iztirzāta un noslēgta, tā nevilšus turpināsies citos darbos, tā pati forma attīstīsies jaunā līmenī, tā pati doma dosies citā lidojumā un tā bez sava gala. Iespējams, tieši šajā nebeidzamajā bez-noslēguma turpinātībā, kura ikvienam ir pilnīgi individuāla un ir līdzvērtīgi individuāli atkarīga no katra personīgās kultūras ēdienkartes, slēpjas maģija, kā arī man tik mīļā vienlaikus mierinošā un satraucošā apziņa, ka svarīgs nav laiks, svarīgs ir cilvēks (un tas jo spilgti iegaismojas tagad, kad vēsture redzami atkārtojas ar neredzēti biedinošu precizitāti).

Manā pieredzē kultūra, īpaši teātris, dzīvo tieši salīdzinājumos – galvenokārt neapšaubāmi pašam ar savu dzīvi, savu laiku utt., bet arī salīdzinājumos starp vienu un otru mākslas darbu, jo nereti attopos izrādēs domājam par kādu citu iepriekš redzētu. Protams, tā ir tāda neizbēgama patēriņa blakusparādība, tomēr šo patērētāja aksiomu var itin labi likt lietā, runājot par teātri, jo, gluži kā cilvēki dzīvo caur citiem, arī izrādes turpinās, reizēm apvēršoties, cita citā.


ZIEDONIS UN VISUMS / Jaunais Rīgas teātris / rež. Alvis Hermanis

Izrāde par latviešu literatūras dižgaru Imantu Ziedoni repertuāra saulītē ir gozējusies jau vairāk nekā dekādi. Pa šo laiku arī pats dzejnieks ir devies viņsaulē, tāpat skatuves Ziedoņa (Kaspars Znotiņš) partneris ēzelītis ir tapis aizstāts šāda paša skumja iemesla dēļ. Hermaņa izrādēm Jaunajā Rīgas teātrī (īpaši senāk) ir bijis ļoti raksturīgi meklēt latvisko, ikdienišķo un ikvienam saprotamo gan tajā, kas tāds jau ir pēc būtības, gan identitātēs, kas jāvienkāršo. Iespējams, tieši tāpēc, ka viss ģeniālais ir vienkāršs, bet viss vienkāršais ir pazīstams, izrādes mūždien bijušas izpārdotas.

Vienkāršota ir arī Imanta Ziedoņa identitāte – skatuves mute dzejniekam ir piešķīrusi mērogu, bet atšķirībā no godalgotā "Smiļģa", kurš nesen tapis Dailes teātrī Viestura Kairiša režijā, tas darīts ar lakoniskiem paņēmieniem, nevis neparedzamu vērienu. Jāatzīst gan, ka "Smiļģis" ar savu dinamiku, pretrunīgo, daudzšķautņaino raksturu, spilgto uzziedu un traģisko norietu mani aizskāra un satraumēja pamatīgāk, taču arī izrādes mērķis bija pilnīgi cits.

Abiem iestudējumiem raksturīgi ģēnija meklējumi, nepretendējot uz patiesā un biogrāfiskā personāža precīzu interpretāciju, taču parādot, ka šie centieni ir nenoliedzami nepieciešami. Kamēr Smiļģis tiek glorificēts, mistificēts, idealizēts (un netieši nopelts) bez sava gala, radot fiktīva tēla, nevis biogrāfiskas personas iespaidu, "Ziedonī un visumā" Imants Ziedonis tiek pielīdzināts vienkāršajam latviešu cilvēkam, tādējādi viņu no šī arhetipa arī atsvešinot, jo, ielīmējot viņu sadzīviskās ainiņās, iegaismojas viss tas, kas Ziedoni no tā atšķir. Ainiņas ir ļoti precīzi strukturētas, katrā atainojot vienu Ziedoņa rakstura vai uzskatu šķautni, un katras sākumā tēma tiek ļoti tieši pieteikta: "Ziedonis un šis", "Ziedonis un tas".

Stāsts ir par Ziedoni un visumu, Ziedoņa visumu, visumu Ziedonī, Ziedoni mūsos un mums – viņā, ar mums domājot ikvienu skatītāju. Un, lai arī stāsts nudien bija par to, tas mani līdz galam nesasniedza, jo par spīti Znotiņa brīnišķīgajai spēlei man viņa Ziedonis radīja nevajadzīgi snobisku un no dzīves atrautu iespaidu un arī autora daiļrade mani nekad nebija uzrunājusi tik ļoti, lai es vēlētos domāt par viņu sevī un otrādi.


PELMEŅI UN CIGARETES / Dirty Deal Teatro / Laila Burāne, Laura Upeniece

Izrāde, kura man izveidoja tūlītējas asociācijas ar iepriekš apspriesto, ir pirms pāris stundām redzētie "Pelmeņi un cigaretes". Būtībā iestudējums vēsta par dzīves pabērniem, tāpēc, iekams vēl neesmu aizplūdis prom no dzejas tēmas, vēlos padalīties ar Agneses Krivandes dzejoli "ō"*, kurš man mājupceļā skanēja galvā. Ap to pirms gadiem manā iepriekšējā skola un arī ārpus tās sienām sacēlās milzu ažiotāžu, un uz pēdējo nedēļu notikumu fona tas iegūst vēl spēcīgāku skanējumu.

"Pelmeņu un cigarešu" centrālais personāžs ir Marija, divpadsmit gadus veca meitene, kura dzīvo bērnu namā, un ar viņas stāsta palīdzību tiek cilāta sen pa vīlēm izārdītā sistēmas bērnu problēma, liekot skumji noplātīt rokas nenovēršamības priekšā. Piecdesmit minūtēs tiek distancētā, viegli humoriskā, taču beigu beigās traģiskā un diezgan nepabeigtā (tomēr tas ir nepieciešams, jo aprautība ir šo pieredžu būtība) veidā pastāstīts (neuzdrīkstēšos teikt, ka izstāstīts) viņas stāsts no dažādiem aspektiem, piesakot tos tāpat kā "Ziedonī un visumā", proti, piemēram, "Marija un māte", "Marija un Amerika", "Marija un vīrieši".

Kļūst skaidrs, ka Marija, kurai garšo viskijs tīrajā, kura negrib braukt uz Ameriku ciemos pie audžuģimenes, kura nereti basto skolu, lai brauktu uz centrālo staciju, kura daudz lamājas, kura beigu beigās tomēr grib braukt uz Ameriku, kura apzog apģērbu veikalus, izvirtuša pusmūža vīrieša kūdīta, ir viens no cerīgākajiem gadījumiem lielajā institūcijā, taču tikpat skaidrs ir arī tas, ka tas būtu milzu brīnums, ja viņai izdotos sasniegt kaut nelielu daļu no, teiksim, Ziedoņa sasniegtā, jo visticamāk viņa attapsies krīzes centrā, sociālajā namā vai cietumā. Un pati nelāgākā ir skaudrā patiesība, ka tā nav neviena vaina. Ne Marijas, ne arī bērnu nama direktores (tiek atainots arī viņas skatpunkts), vienkārši salūzušas sistēmas un salūzušu cilvēku vaina.

Aptuveni divas minūtes Mariju atveidojošā aktrise Elizabete Skrastiņa lēja sev virsū eļļu, paredzētu pelmeņu cepšanai (pelmeņu recepte līdztekus brīvības un citām receptēm ieskanējās starp "un" ainām), un, taisnību sakot, man netapa gluži skaidrs, ko ar šo izteiksmes līdzekli tika mēģināts pateikt – katrā ziņā tas bija ļoti daudznozīmīgs žests. Bet tobrīd es domāju par savu kādreizējo klasesbiedru R. Vasarās viņš brauca uz Ameriku pie audžuģimenes. Trešajā klasē, uzzinājis, ka viņš dzīvo bērnu namā, es to izkladzināju visai klasei. Pēc nedēļas viņš aizgāja prom no mūsu skolas. Mana vecmamma citā skolā viņam pēcāk mācīja vizuālo mākslu. R. ļoti labi gleznoja. Tad viņš aizbrauca uz Ameriku pavisam. Vispār man ļoti patika R.

svētīgi, svētīgi sasvīdušie
svētīgi uz mirkli izgājušie
svētīgi rupji graudainā struktūrā
svētīgi nesmukie un garie augumā
bļaģ 

svētīgi sabrauktie, atpizģītie un nošautie
visi mana rajona krievi un Mego pārdevējas svētīgas
videonomu darbinieki un apsargi, sākumklašu skolotāji un tukšie nesēji, nabadzībā
un bagātībā un iešu par jums uz barikādēm cīnīties, sa-sodītie un ka tevi deviņi
pērkoni saspertie, baltiem diegiem šūtie
un krustām šķērsām jūs visi pārējie visā pasaulē arī
bļaģ
svētīgi

pirmdiena, 2021. gada 6. decembris

«No un es» un tā


Kad es atceros iespaidus, ko guvu, lasot Delfīnes de Vigānas romānu «No un es»* (no franču valodas tulkojusi Inta Šmite), es domāju par pavasari. Arī pavasarī, kad iesāku lasīt, un rudenī, kad pabeidzu, es domāju par pavasari. Dita Lūriņa kādā no savām lomām runāja par pavasari kā par drausmīgu gadalaiku, jo tad esot tāda sajūta, ka dvēsele jāmazgā un jākarina vējā žāvēties. Līdzīga sajūta mani pārņēma, lasot par trīspadsmit gadus veco Lū un viņas No – tikai dažus gadus vecāko bezpajumtnieci, ko meitene iepazīst, veidojot referātu.

«No un es» ir stāsts par būšanu kopā un par centieniem izprast citam citu, pat ja tas nav iespējams, par cilvēkiem, kas ir pieraduši pie kādas konkrētas dzīves un nav gatavi no tās atteikties. Par vēlēšanos palīdzēt un apziņu, ka patiesībā tā palīdzi tikai un vienīgi sev. Lū cenšas pieradināt No, un šis process ir atainots ļoti trausli un meistarīgi, pakāpeniski un piesardzīgi, tikai uz maziem brīžiem ļaujot lasītājam atslābt, bet pārējo laiku turot viņu nenovēršamības gaidās – jau no sākta gala ir skaidrs, ka No daba ir caur un cauri neiegrožojama un ka viņas ar Lū nāk no divām dažādām pasaulēm, kuras kopā gluži vienkārši nesapas, lai kā Lū censtos viņai un pati sev iegalvot pretējo. Šī nav grāmata, ko lasa, lai noskaidrotu, kas notiek beigās, bet gan tāda, kuru lasa, lai piedzīvotu visu to pasaules spēcību un bezspēcību, kas ir tai pa vidu.

«No un es» manī kaut ko mazliet saplēsa, kas ir viena no mērauklām, pēc kurām vispār mēdzu vērtēt darbus. Vai tie liek kaut ko sevī pārvērtēt? Vai tie ievaino, rezonē tieši tiktāl, lai aizskartu, varbūt pat liktu kam sašķīst? Tāpat man radās grūti pārvarama vēlme šo romānu pārvērst dramatizējumā (man ir tendence sižetus savā priekšā iztēloties teātra izrādes, ne filmas formātā), un es šai vēlmei arī sevišķi nepretojos, ar dažām ainām arī paniekojoties.

Lielā mērā tas, kas mani atgrūda, bija galvenās varones kaitnieciskums. De Vigāna nebūt neizliekas, ka saprot šo trīspadsmitgadīgo meiteni – tekstā ir bagātīgi daudz spēcīgu atziņu par dzīvi un tā, kuras nerada iespaidu, ka tās rastos trīspadsmitgadnieces prātā, tai pašā laikā tās ir tieši tik patiesas un cilvēcīgas, ka to ir grūti izvērtēt. Taču tieši no iespējamās realitātes atrautā interpretācija paradoksālā kārtā liek jo vairāk satuvināties ar šo tēlu, vienlaikus liekot apjaust, ka par spīti iekšējam līdzpārdzīvojumam šis nav tāds līdzpārdzīvojums, kura alksti, jo Lū gluži vienkārši nav sevišķi patīkama vai arī tāda, ar kuru lasītājs būtu spējīgs viegli identificēties.

Laimīgā kārtā atgrūdiens gan nebija pietiekami stiprs, un pēcgarša palika tieši tik saldsērīga un cerīgi rūgtena, kā šķietami iecerēts. Šo sajūtu izbaudīju tieši tik ļoti, ka pirms dažām nedēļām iegādājos arī Delfīnes de Vigānas pirmo latviski izdoto grāmatu – «Lojalitātes» – un joprojām neatkāpjos no domas par to, ka «No un es» varētu pārtapt arī dramatizējumā un tā.

* Grāmata apmaiņā pret atsauksmi saņemta no apgāda «Jānis Roze».
[..] «un tā» apzīmē visu, ko varētu piebilst, bet ko noklusē slinkuma vai laika trūkuma dēļ, vai tāpēc, ka nevar izteikt.

Ja  paveicas, var piedzīvot īstu šķiršanos, tas ir, var just, ka šķiršanās būs ilga vai arī šķitīs ilga (kas ir viens un tas pats), un tādās reizēs emocijas ir ļoti blīvas, it kā sabiezētu gaiss, it kā viņi būtu vieni paši, bez neviena cita tuvumā.

Mūsu klusēšana ir piemilzusi ar visu pasaules bezspēcību. Tā ir kā atgriešanās pie lietu sākotnes, pie to patiesās būtības. 

 

 

svētdiena, 2021. gada 5. decembris

Ne nu Rīga

Šoruden pirmoreiz apmeklēju festivālu, kurš manu draugu un paziņu lokā ir bijis plaši pārspriests jau vairākus gadus – Rīgas Starptautisko kino festivālu jeb «Riga IFF». Biju grasījies tajā pieteikties kā brīvprātīgais, taču, nemitīgi atliekot anketas aizpildīšanu uz vēlāku laiku, laimīgi nokavēju termiņu, un, iespējams, tieši tāpēc sanāca pagūt nobaudīt tik daudz ko no plašās kinokartes. Lai arī kopā noskatījos desmit filmas (piecas klātienē, tostarp novembra papildseansā, un piecas tiešsaistē, tostarp uzvarētājfilmas papildseansā), pastāstīšu par četrām neklātienes kino redzētajām, kuras manī raisīja visspēcīgāko pārdzīvojumu.

Allaž, kad dzirdu kādu sakām «Riga IFF», abreviatūra IFF man rada asociācijas ar angļu valodas saikli if («ja»). Reiz domāju, kā tad varētu iztulkot tādu Riga if, un ne pie kā labāka kā «Ja nu Rīga» nevarēju nonākt, taču tieši šī nosaukuma interpretācija, šķiet, diezgan labi sasaucas ar šīgada festivāla trauslo balansēšanu uz notikšanas un nenotikšanas robežas (īsi pirms festivāla sākuma tā organizatori publicējuši «atklātu vēstuli par ārkārtējās situācijas ietekmi uz Rīgas Starptautisko kino festivālu un plašākām kultūras norisēm»). Un tad jau iznāk, ka klātienes «Ja nu Rīgas» pretstats ir tiešsaistes «Ne nu Rīga», taču šo «ne» priekšā lieku nelabprāt, jo neklātienes programmas pieredze man izvērtās pat savā veidā labāka nekā tā, ko piedzīvoju kinoteātra telpās.


Kaut kas ļoti ievelkošs ir seriālos un filmās par mazpilsētām kaut kur tālu laukos, kur vienmēr līst lietus un pat tad, kad debesis ir skaidras, tajās nekad nespīd saule. Šādos darbos galvenie varoņi teju vienmēr ir ar sociopātiskām iezīmēm, īsti nemāk sarunāties un visumā rada tikpat baisu iespaidu kā pati vieta, kurā visi ir tieši tik kokaini un nopietni (neviens nekad nesmaida, bet, ja smaida, tad nedabīgi), ka esi gatavs viņus turēt aizdomās par noziegumu, kurš vēl nav noticis...

Nezinu, cik spēcīgi man ir izdevies noķert šo kino tipāžu, bet «Mākoņainie mākoņi» noteikti bija starp tādiem, izveidojot tūlītējas asociācijas ar seriālu «Dark» (arī vācu ražojums, tikai seriālā trillerim, drāmai un mistērijai klāt nāk arī zinātniskā fantastika) – tāds pats, šķietami parasts, taču nenoliedzami savāds, galvenais varonis, tādas pašas nejaušas ainiņas ar nepieradinātiem dabas skatiem, ko papildina drusku neomulīga mūzika. Atceros, ka, pirmo reizi skatoties «Dark», pamatīgi vīlos šajā seriālā, kolīdz parādījās laikā ceļošanas elements. Ar laiku gan pieradu, taču pieturos pie viedokļa, ka pārdabiskie elementi distancē skatītāju no tēlu piedzīvotās dzīves īstenības. «Mākoņainajos mākoņos» šādas distances nebija, un, lai arī sižets bija pat samērā komplicēts, sākot savu, iespējams, bezkaunīgo salīdzinājumu ar «Dark», konstatēju, ka šeit ir mazāk jādomā un vairāk – jāuztver. Arī ritms bija patīkamāks. Ā, un bija identiskas jauniešu teātra mēģinājuma ainas.

«Mākoņainie mākoņi» ir ļoti neviennozīmīga un neskaidra filma – tik tiešām, it kā patiesības debesis klātu bieza noslēpumu, interpretāciju, sakritību un nejaušību mākoņu kārta. Tas ir arī vienīgais izskaidrojums filmas nosaukumam, līdz kuram esmu spējis aizdomāties. Vaļīgā bizītē ir satinušās vairākas galvenā varoņa Paula attiecību līnijas – ar Dālu, ar Maksu, ar Bulvera kungu, ar vecākiem, ar Dāvidu. Neviešas skaidrība, kuras ir galvenās un vai, piemēram, Makss ir instruments, kā atainot Paula attiecības ar Dālu, vai, teiksim, mirušā puiša Dāvida līnijai ir centrāla nozīme, kas lielāka par Bulvera līnijas izgaismošanu. Tāda sajūta, ka nekas netiek izspēlēts līdz galam un ka nekur netiek iebraukts pietiekami dziļi, taču tas noved pie tās patīkamās neizpratnes sajūtas un maķenīt šķebinošām pārdomām, kad filma ir beigusies, tā arī nesniedzot savu verdiktu – katrā ziņā ne tādu, kam līdz galam notici.


Par filmu «Pasaulē sliktākais cilvēks» man pirms noskatīšanās bija izveidojušies tieši divi pieņēmumi: pirmkārt, tajā atainotie dzīvokļi būs ne tikai kinematogrāfiski, bet arī tādi, kuros gribas ievākties, otrkārt, mani noteikti kaitinās galvenā varone, ja reiz jau filmas pieteikumā ir norādīts, ka viņa dzīvo nepārtrauktā neizlēmībā – un, kā noprotams, tas nav harizmātiskiem cilvēkiem zināmā mērā vienmēr piemītošais haotiskums un neparedzamība. Tomēr kaut kāda vilkme tur bija, un es tai ļāvos.

Šodien, rakstot kādu vēstuli, stāstīju, ka man ļoti svarīgas ir beigas: pastaigā – maršruts, izrādē – starpbrīdis, filmā – titri, kafijā – biezumi utt. u. t. jpr. Tāpat man patīk grāmatas ar īsām nodaļām – šķiet, šo analoģiju esmu lietojis jau tik daudzas reizes, ka tā nu kļuvusi nodrāzta, bet lai nu būtu... tad ir tāda sajūta, ka kniebju no grāmatas nodaļu kā Vīnes šokolādes kūciņas gabaliņu, taču nepārēdos. Tas arī ļauj ieturēt pauzes pareizajās un nepareizajās vietās un gūt reālu priekšstatu par progresu. Iespējams, varētu teikt, ka tad mākslas patēriņš kļūst pašmērķīgs, taču tā nebūt nav atkarība tikai no beigām, tā ir atkarība arī no procesa, lai arī paradoksāla un pretrunīga. Kaut gan šo filmu skatījos tiešsaistes seansā, kura progresu jebkurā brīdī varēju vērot uz lēni slīdošās laika ass, tas nebija nepieciešams, jo filma sastāvēja no prologa, divpadsmit nodaļām un epiloga. Šīs nodaļas savā ziņā novienkāršoja Jūlijas stāstu, piezemējot viņas ēterisko plūdumu, tādējādi distancējot un vienlaikus pietuvinot skatītāju šim tēlam.

«Pasaulē sliktākajā cilvēkā» (kurā gan, jāatzīst, manuprāt, tika runāts ne tik daudz par cilvēku mazvērtības kompleksiem vai nespēju izšķirties starp vienu, otru vai trešo, bet drīzāk par to, ka tiem nekad nav labi neatkarīgi no tā, kuram par labu izvēle ir izdarīta) valda lakonisms gan dramaturģiski, gan kadros, gan tēlu raksturos. Neviens no šiem aspektiem nav samežģīts vai ļoti daudzslāņains, taču tas nepadara šo vienu slāni mazāk dziļu. Rodas sajūta, ka veidotājiem ir bijusi pilnīga skaidrība, kādas emocijas vai pārdomas viņi vēlas skatītājos izsaukt un kā paraut pareizos diedziņus.

Filmas pēdējā ainā kādā fona lomā redzam aktrisi ar mazvērtības kompleksiem, kuru fotografē galvenā varone Jūlija (viņu atveidot Renāte Reinsve), un viņas centieni apraudāties kameras priekšā tik uzjautrinoši kontrastē ar, ja nemaldos, otro nodaļu, kurā Jūlija raud, iedama gar šosejas malu, ka, šķiet, viņi jau pareģojuši Reinsves galvenās aktrises balvu Kannās, un par spīti savā ziņā diezgan skumjajam, lai neteiktu traģiskajam, noslēgumam paliek nevis drūma, bet viegli saldsērīga pēcgarša. «Pasaulē sliktākais cilvēks» nav nemaz tik slikts, jo pret savu skatītāju apietas ar pietāti un mīlestību, viņu ievainojot, taču tikai pavisam mazliet, aicinot just līdzi, taču notikumus, kam just līdzi, padarot tik vieglus, ka stāvokli, kurā varoņi atrodas, kad strīdas, krāpj, šķiras, mīl un mirst, tik tiešām nevar nosaukt nekā citādi kā vien par bezsvara stāvokli.


Pandēmijas apstākļos laiks sarūk un izplešas kā sabojājies akordeons, liekot aizmirst par dienu, nedēļu un pat mēnešu ritējumu. Lai arī tagad uz filmas «Asinssūcēji – marksistiska vampīrkomēdija» skatīšanos, graužot krēmsiera maizītes, veros ar vesela novembra distanci, ir tāda sajūta, ka šo mājas seansu būtu piedzīvojis vakar. Līdzīgi konstruēta ir arī šī Juliāna Radlmaiera filma – par vakardienu tā, ka tas tiklab varētu būt arī šodien. Jeb par pagājušā gadsimta divdesmitajiem ar kokakolas bundžiņām un telefoniem rokās un modernām automašīnām uz ielām, tai pašā laikā industriālistu meitu atveidojot kā princesi ar nopakaļus tekalējošu kalpu, pardon, asistentu, tātad šajos 1928. gada notikumos lēkājot savus simt gadus uz priekšu un arī atpakaļ.

Abstraktais laika ritējums un jancīgie tērpi gan nebūt nav vienīgā dīvainība, kas vērojama filmā par Oktāviju un caurkritušo aktieri Ļovušku, bet patiesībā jau par marksismu un kapitālismu. Vai varbūt par vampīriem? Nekļūst skaidrs, kas un cik simboliskā nozīmē ir vampīrs šajā filmā, iespējams, šī ideja ir pazudusi pārsātinātajā maģiskā reālisma elementu jūklī, bet, iespējams, šī pazušana ir daļa no jūkļa. Sākot skatīties, personāžu monotonā, līķainā atveides maniere un pretrunas gan laikā, gan telpā, gan uzskatos šķiet eksotiskas, un skatītājs var labpatikā pieņemt šos spēles noteikumus, taču šādas intensitātes spēle ir par garu vairāk nekā divu stundu ekrāna laikam, iesākumā uzbudinot, tad nogurdinot un beidzumis – pat garlaikojot.


Reizēm ir tā, ka kādu laiku pēc filmas vai izrādes noskatīšanās vai grāmatas izlasīšanas paliek tikai tāda sajūta par šo pieredzi, tāda vārga atblāzma, kurā tad var rakņāties un meklēt konkrētas atziņas. Šī pēcsajūta man līdzīga ir izveidojusies Dominka Grāfa filmai «Fabians jeb gājiens pie suņiem» un Džordža Orvela romānam «Lai plīvo aspidistra». Lai arī uzsvari pēc Ērika Kestnera autobiogrāfiskā romāna tapušajā filmā ir citi un darbībā notiek nevis Londonā, bet Berlīnē, abos darbos ir daudz vienojošu elementu – jauns, nabadzīgs censonis, kura nodarbošanās neparedz iespēju piepildīt savu potenciālu (Kestnera Jākobs Fabians ir ģermānistikas doktors, taču strādā tabakas fabrikā par reklāmistu, savukārt Orvela Gordons Komstoks ir dzejnieks, kurš pamet darbu reklāmas aģentūrā, lai kļūtu par grāmatnieku), trūkuma romantizēšana un aptuveni viens laikmets (20. gs. 20./30. gadi).

Filma par Fabianu ir ārkārtīgi vizuāli baudāma – tā ir krāsota krāšņos toņos, uzņemta mūsdienu kino neierastā kadra attiecībā un veidota ļoti dinamiski. Tieši ritms, šķiet, ir visieraujošākais. To, ka esmu nokļuvis šī ritma varā, sapratu kabarē ainā filmas sākumā, taču pie tā var vainot arī joprojām aktuālo strādāšanu pie izrādes «Ardievas Berlīnei» pēc mūzikla «Kabarē» motīviem. Ainā viss grieztin griezās un mirgoja, un bija redzami vairāki kadri vienlaikus, radot asociācijas ar mūsdienu koncertiem, ko apmeklētāji bieži bauda caur telefonu kamerām, iemūžinot izpildītājus no visām pusēm, taču arī pēcāk nebija garlaicīgi, un, lai arī filma bija teju trīs stundas gara, uzmanība ne uz brīdi neatslāba.

«Fabiana» garums gan man tapa arī par sava veida lāstu, jo sāku to skatīties, kad četru stundu garais tiešsaistes seanss (laiks, kurā filma pieejama) jau bija pārtapis divās ar pusi, tādēļ pēdējā pusstunda man aizgāja secen, taču vismaz filmas pieredze aprāvās līdz ar pašnāvības vēstules beigām, tāpēc gluži bez beigu izjūtas nepaliku. Arī «Lai plīvo aspidistra», ko iesāku pirms pāris ziemām, tā arī neesmu piebeidzis, bet varbūt šai decembrī to beidzot izdarīšu. Un gan reiz tikšu arī pie atlikušajām trīsdesmit minūtēm «Fabiana» un arī pie Kestnera grāmatas ar tādu pašu nosaukumu. Un tas, ka savu pēdējo «Riga IFF» seansu tomēr aizvadīju klātienē (filma «Parīze, 13. rajons») festivāla pagarinājumā, liek atcerēties Rīgu ar «ja nu», nevis «ne nu».

ceturtdiena, 2021. gada 14. oktobris

Neatkarīgo teātru birokrātija

Jau kopš uzzināju atšķirību starp valsts un neatkarīgajiem teātriem, esmu izjutis zināmu skepsi pret otrajiem. Ne tāpēc, ka to radītā māksla kaut potenciāli varētu būt sliktāka nekā lielajos teātros, bet drīzāk tāpēc, ka tie tiešām ir šī vārda tiešākajā nozīmē neatkarīgi. Tajos jaušas kaut kas jauns, svaigs, nepieradināts un neiegrožojams. Iespējams, šī sajūta sakņojas to vidū visai izplatītajos eksperimentos kā saturā, tā formā, ko tie var atļauties, ņemot vērā relatīvi šauro auditoriju, ko tie var uzņemt un uz kuras savas idejas – pārbaudīt.

Man vienmēr teātris ir asociējies ar grimu kausējošiem, smagiem, spožiem lukturiem, priekškaru, šeit un tagad dzimstošiem notikumiem un saplūstošām mākslām lielā zālē, putekļainā un piesmēķētā tumsā, un nevarētu teikt, ka arī tagad man teātris ar to neasociējas, tomēr pēc pāris šā rudens neatkarīgo teātru apmeklējumiem šis koncepts ir paplašinājies ar vēl kādu sajūtu – sajūtu, ka vari aiziet uz teātri džinsos un paskatīties spogulī ne tikai uz savu, bet arī uz pasaules atspulgu.


NASING SPEŠAL / Ģertrūdes ielas teātris / rež. Andrejs Jarovojs

Izrāde "Nasing spešal" savā ziņā ir gara dziesma, jo tā ir galvenokārt audiāli baudāma. Tā sakomponēta, izmantojot deputātu runāto vienā no garākajām Saeimas sēdēm atjaunotās Latvijas laikā. 2008. gada decembrī notikusī sēde kopumā ilga vairāk nekā 28 stundas. Tajā uz ekonomiskās krīzes fona tika apspriests nākamā gada valsts budžets, kā arī administratīvi teritoriālā reforma. Šī izrāde ne tikai ataino parlamentā pastāvošo birokrātiju, deputātu diametrāli pretējos, bet vienlīdz absurdos viedokļus un ieceres, bet arī no jauna aktualizē cilvēkiem tik raksturīgo nespēju klausīties citam citā.

Deputātu un valdības pārstāvju teksti ir pārvērsti ritmiski melodiskā traģikomiskā spēlē, kurā iejutušies pieci aktieri, nemitīgi mainot intonācijas un tembrus. Skatītājam uzreiz kļūst skaidrs, ka uz skatuves redzamie cilvēki dzīvo absurdā pasaulē, kur valda nebeidzama birokrātija, apjukums, strīdi un netaisnība, bet pussekundi vēlāk tas var apjaust, ka, ak vai, arī pats dzīvo tajā pašā pasaulē. Runājot cits citam pāri, repojot, izdziedot, izkliedzot vai citādi izceļot 2008. gada Saeimas sēdes dokumentālos tekstus, aktieri liek smieties līdz asarām, bet pēc tam par to justies slikti, jo nekā smieklīga jau šajā klaunu vāģī, kas, vadot valsti, nakts vidū dzied "Liku bēdu zem akmeņa", nav.


CIEŠAMĀ KĀRTA / Kvadrifrons / rež. Klāvs Mellis

Teātra trupas "Kvadrifrons" izrāde "Ciešamā kārta" ir savā ziņā tematiski līdzīga "Nasing spešal", jo arī šīs izrādes aktieri, pārplūzdami no bērnudārza audzēkņu vecākiem skolotājos, no skolotājiem – skolēnos un no skolēniem – augstskolas pasniedzējos, ataino kādu grotesku un traģikomisku, birokrātijas, neizpratnes, neieklausīšanās un neprāta pilnu pasauli, kurā ielūkojamies nevis kā portālā, bet diemžēl kā spogulī. Visas izrādes ainiņas centrētas ap skolu sistēmu, tās vājajiem un iesūnojušajiem vai, gluži pretēji, pārlieku strauji progresējošajiem zobratiņiem, kas traucē tās darbību. Nemitīgi uzmācas deja vu sajūta, un nevar īsti saprast, vai tas ir paša dzīves vai šīs izrādes ietvaros. Ne velti, ainu maiņas no sapulces uz sapulci tiek parādītas, kādam no tēliem iekrītot deja vu izraisītā transā.

Galvenais izrādes caurvijmotīvs ir kāda sieviete, vārdā Gunita, kura vienā gadījumā ir bērnudārza auklīte, citā – medmāsa, vēl citā skolotāja un pat augstskolas rektore, bet visām šīm Gunitām kopīgs ir tas, ka no tām vēlas tikt vaļā, jo tās vairs neiederas šajā sistēmā. Gunitas vārds gan nav vienīgais, kas atkārtoti izskan starp ainām – līdzīgi ir arī ar filozofisko jautājumu, kas tiek uzdots izrādes beigās, bet apspriests arī vairākkārt pirms tam: vai šodiena ir šodiena, rītdiena vai vakardiena? Tiek vairākkārt atgādināts, ka šis jautājums ir pavisam vienkāršs, bet pašam prātā nerodas nekāda atbilde, vienīgā atbilde ir sīkas tirpiņas uz rokām. Pēc izrādes ar kompanjonu spriedām, ka līdz šim ar vakardienas metodēm rītdienas cilvēki tika mācīti šodienai, bet pašreiz, ieviešot jauno kompetenču izglītību, vakardienas cilvēki māca šodienas cilvēkus ar rītdienas metodēm.

piektdiena, 2021. gada 5. marts

Bruģis sakritis kurpēs tā, ka nevar izkratīt laukā

Šodien «Kāpņu» mājaslapā tika publicēta seriāla «Bruģis manās kurpēs» ceturtā sērija. Pienācis Bruģa nedēļas vidus, un ir laiks mazliet pieskarties šim akmenscietajam un vienlaikus vārīgajam tematam. Tāpat ir pagājis gads, kopš mēs ar Amandu pirmo reizi sazvanījāmies, lai nospriestu, ka viņas dzīve ir tieši tik spraiga un piesātināta pat pandēmijas laikos, lai par to varētu uztaisīt seriālu. Tomēr mēs mēdzām – un joprojām mēdzam – sapņot par daudzām lietām, tāpēc arī šī ideja nebija nekāds pārsteigums. Tāpat mēs nebūtu bijuši pārsteigti, ja tā nekad netiktu īstenota. Taču kaut kas notika un es sāku rakstīt garprozas sacerējumu «Vasaras romāns» – ne pārāk oriģināls nosaukums, jo viens no daudzajiem manas bērnības pavadmotīviem bija Tūves Jansones «Vasaras grāmata» laukos lielajā, melnajā plauktā pie gultas, taču ar viegli nojaušamu vārdu spēli. Beigu beigās uzrakstīju tikai vienu nodaļu, kas beigās pārtapa īsstāstā ar nosaukumu «Tenisiste» un ieguva pirmo vietu «Aicinājuma» konkursā. Nē, nu, pirmo vietu ieguvu es. Bet ar šo stāstu. Atceros, kā bija novietots galds manā vecajā istabā, kad to rakstīju. Tieši tāpat, kā tagad jaunajā.

Jūnija sākumā es uz pankūku ballīti uzaicināju Lauru un Lizu. Tikko biju iemācījies cept vegāniskas pankūkas, kas sevišķi labi garšo, ja tās pārber ar mellenēm, un nosēdināju viņas virtuvē pie galda, lai paziņotu, ka mēs veidosim seriālu. Ka Laura rakstīs scenāriju, izvēršot manu stāstu, ka arī Liza varēs piedalīties, ja vēlēsies. Tas, kas bija iesācies kā joks, nu bija pārtapis vērienīgā projektā – tieši tādā, kādu mums visiem vajadzēja, lai piešķirtu vasarai jēgu, it kā nepietiktu ar Bodžangla pirmizrādes termiņiem. Kamēr Laura pārveidoja manus un Amandas draugus par pankiem un Vecrīgas ballētājiem, es rakstīju un pārrakstīju projekta tāmi, bet Aribella pamanījās ierunāt šajā avantūrā arī Elzu Viktoriju. Kādam, kurš ir redzējis seriālu, varētu likties uzjautrinoši, ka sākotnēji šai kalsnajai, trauslajai topošajai māksliniecei bija paredzēta vulgārās bārmenes Ulrikas loma. Beigās nospriedām, ka mēs ar viņu būsim režisori, bet Aribella un Laura – producentes.

Mums bija izdevies pārliecināt par šāda pasākuma potenciālo izdošanos Baltijas Reģionālo fondu, kas mums atmeta trīssimt eiro, par kuriem mēs iegādājāmies uzkodas intensīvākajās filmēšanas dienās, un pat pašiem sevi, tāpēc 6. augustā «Alksnājā» noturējām sešas stundas ilgu komandas atlasi. Iepriekšējā dienā biju glīti iekārtojis lielo zāli, bet Aribella tikmēr apzvanīja visas sešdesmit četras personas, kas bija pieteikušās uz atlasi. Protams, puse bija to jau aizmirsušas un neieradās. Atminos, kāda bija atlases diena. Bija ļoti saulains, un uz vecās grīdas varēja vērot fotogēniskas gaismas strēles, bet mūsu datoru ekrāni sadarbībā ar nosūbējušajām sienām meta saules zaķīšus. No rīta es gāju pa Tērbatas ielas vidu, jo tomēnes tā bija gājēju iela, un dzēru ūdeni no pusotra litra pudeles, klausīdamies «Oto the Bear».

Kā nopietni biznesmeņi mēs sēdējām pie apkrautiem galdiem, viesiem atvēlot vietas klubkrēslos. Vairāki pajokojās, ka mēs vēloties viņiem likt justies psiholoģiski zemākiem. Varbūt tā arī bija. Mēs nebijām īsti sagatavojušies, tāpēc viss notika ļoti improvizēti. Mūsu Excel fails bija pilns ķiķināšanas, un tajā bija maz jēdzīgu komentāru, tāpēc dienas beigās daļu ļaužu pat neatminējāmies, taču galu galā devāmies mājup ar nepārliecinošu un strīdīgu, taču vismaz gatavu lomu sarakstu.

Mūsu mīļākie ieguvumi bija Emīls, režisoru asistents, un Lorenss, montāžas režisors, jo viņi, liekas, saprata, kā lietas darāmas. Protams, tieši tāpēc, ka viņi saprata, abi bija ārkārtīgi skeptiski noskaņoti pret šo trādirīdi, jo uzfilmēt desmit seriāla sērijas desmit dienās ar aktieriem, kas tikai tikko dabūjuši iepriekšējā dienā uzskribelētos scenārijus, un komandu teju bez jebkādas kino pieredzes, turklāt bez vērā ņemama finansējuma reālistiski (vai vismaz cenšanās vērti) šķita tikai... nevienam. Beigās cits citu pārliecinājām un uzaicinājām parunāties pāris producentus, lai viņi mums pateiktu, kā to dabūt gatavu (lieki teikt, ka zelta recepti neviens neiedeva, jo zelta recepte pēc noklusējuma neietver šādus laika rāmjus). Pa starpu tikām pie vēl diviem zelta gabaliņiem – Kristiana un Matīsa, operatoriem. Pēdējie radošās komandas kolekcijai pievienojās Edgars, skaņu džeks, kurš mums sagādāja boom mikrofonu, un Liza, kura jau kopš pankūku ballītes bija kategoriski atteikusies iesaistīties – tā neesot viņas tējas tasīte. Beigu beigās viņa tomēr kaut kā attapās filmēšanas laukumā ar klapīti rokās un sniedza tādu artavu, ka izpelnījās otrā režisoru asistenta titulu seriāla titros.

Emīls ir nosolījies līdz maijam izveidot filmu par mūsu aizkadra piedzīvojumiem jeb kā tapa eksperimentālākais 2020. gada jauniešu seriāls (ārkārtīgi pretenciozi, ne tā?), tāpēc neizplūdīšu garos aizkulišu stāstos, tomēr nelielai intrigai izstāstīšu kādu Bruģa filmēšanai ārkārtīgi raksturīgu situāciju. Ir trīs naktī, atrodamies Kristas dzīvoklī Jeruzalemes ielā, un viesistabā uz grīdas guļ vesels lērums masu skatu dalībnieku, kas disko gaismiņās garlaikojas un pat necenšas noslēpt savu vilšanos par to, ka šis ir tikai ballītes inscenējums, nevis īsts tusiņš, ka Emīls aizliedz viņiem dzert līdzpaņemtos aliņus un ka jāālējas ir bez skaņas metronoma sistā ritmā. Galvenajai aktrisei Mārai ir iestājies lūzuma punkts, un viņa tualetē raud pēc gandrīz divdesmit četru stundu filmēšanas, Līva viļas, jo tekilas pudelē, izrādās, ir ūdens, un aiziet atpakaļ gulēt, Elza Viktorija saka, ka mēs nevaram turpināt, jo aktieri mirst, bet es kliedzot uzstāju, ka mums ir jāpabeidz, Laura man lasa mātišķu lekciju, bet Aribella māca Evelīnai tīt cigaretes, savukārt Kristians neko nav pamanījis, jo pustumsā veido kadrējumu skūpsta ainai. Liza gan jau stūrītī šo visu apraud.

Decembrī fragments no seriāla pamatā esošā stāsta nokļuva laikraksta «Konteksts» lapās – šoreiz zem nosaukuma «Bruģis manās kurpēs», šķietami manifestējot seriāla iznākšanu – vairs ne drīz, bet vispār. Ziemas sākums bija netīkams laiks ne tikai man personīgi, bet arī visai Bruģa komandai un ne tikai visādu darbu, bet arī mūsu mazā vasaras piedzīvojuma dēļ. Bija samontēti visu sēriju melnraksti un kļuvis skaidrs, ka laikam jau tur nekas labs neiznāks. Stāsta publikācija par mums it kā smējās. Beigu beigās nav tā, ka nekas labs neiznāca, jo, kā mūs mierināja Elza Viktorija dienu pirms pirmās sērijas iznākšanas, «Bruģī esot arī labi uzrakstīti dialogi, ciešama aktierspēle, ģeniāli kadri, un gan Latvijā, gan pasaulē esot radīti krietni sliktāki darbi, tikai spīdīgākā iesaiņojumā».

Nu ir pagājuši jau seši mēneši, kopš noslēdzās seriāla filmēšana, dažas sērijas ir apvienotas, desmit pārvēršoties par septiņām, un ir palikusi vairs tikai sajūta par to, kā tas bija – uzņemt seriālu desmit dienās. Komandas grupā esam kolektīvi atmetuši novēlotās diskusijas par to, kurš ir vainīgs pie viduvējā iznākuma, atzīstot tās par absolūti neauglīgām. Ja vaicājat, kā šķiet man, vainīgs ir laiks, jo desmit dienas ir nepieklājīgi maz, bet tik abstraktu lielumu vainot ir grūti. Laiks var arī dziedēt, un es gribētu cerēt, ka tas dziedē arī seriālus. Un, pat ja nedziedē, tad laika gaitā liek tiem šķist nostalģiskākiem. Nostalģija ir arī galvenais iemesls, kāpēc šī ieraksta lasītājiem ieteiktu seriālu noskatīties, kaut nupat esmu to nodēvējis par viduvēju. Jā, varbūt mums, biedriem bruģiem jeb bruģētājiem, patīkamo asociāciju buķeti bagātina tas, ka paši esam bijuši daļa no šī neprāta, taču, neskatoties uz amatieriskumu, seriālā ir skaidri jaušams jauneklīgums, satikšanās brīvība un, protams, vasara – domājams, šīs trijotnes pandēmijas laikos pietrūkst ikkatram.


Bruģa galvenā varone ir Undīne – meitene no Limbažiem, kas ierodas Rīgā, lai strādātu un krātu naudu biļetēm uz Luksemburgu (viņa grasās pārvākties dzīvot pie sava drauga), bet vispār jau lai meklētu laimi. Pirms ierašanās viņa galvaspilsētu jau ir paspējusi izsapņot no visām pusēm – kā viņa te dzīvos, kur ies, ko darīs, kādi viņai būs draugi un tā bez gala. Šis naivais sapņojums, protams, turpinās, arī ierodoties Rīgā. Undīne ievācas pie savas brīvdomātājas tantes un piedzīvo atkalsatikšanos ar savu bērnības draugu Kikī, kurš Limbažus pametis jau krietni pirms viņas. Darbā viņa iepazīst divas gaisīgi vieglprātīgas ballētājas – Ulriku un Viktoriju –, kuras Undīni ievelk Rīgas tusiņu vidē un pateicoties kurām viņa iepazīst savu jauno apsēstību – narkotiku dīleri Klāru. Šo bīstamo haosu ar laiku līdzsvaro mūziķis Ivo; viņš ir pirmais, kuram Undīne patiešām notic, kad viņš tai apgalvo, ka «Rīga nav viens vienīgs rožu lauks». Seriāla lielākais trumpis noteikti ir kolorītie reālos cilvēkos balstītie personāži (nu, un, protams, burvīgā mūzika), kas mētā spriest-maz-spējīgo Undīni apkārt kā tādu karstu kartupeli, liekot viņai sākumā saprast jo mazāk, bet pēcāk apjaust arī daudz svarīgu lietu.

Vakar ar komandu vienojāmies, ka preses relīzes nerakstīsim (tā vietā, iespējams, šovasar filmēsim otro sezonu, lai pierādītu sev, ka varam (vēl) labāk, – tas gan ir tikai tāds joks, bet mēs visi zinām, kā mēdz iznākt ar jokiem), taču es jau biju noskaņojies vienu tādu uzrakstīt, tāpēc arī tapa šis raksts (un vēl tāpēc, ka šodien skolā jāiesniedz kultūras dienasgrāmatas, bet man trūka divu ierakstu). Un, ja tā iespaidā kaut viens no maniem uz roku un kāju pirkstiem saskaitāmajiem lasītājiem nospriedīs, ka būtu interesanti noskatīties, kāds tad Bruģis ir izdevies, ir garantēts, ka izdevusies būs vismaz diena (mana). Lai vasarīgi!

otrdiena, 2021. gada 23. februāris

Uz manas palodzes krīt mirušas bizbizmārītes

Jau vairākus mēnešus uz manas palodzes krīt mirušas, sakaltušas bizbizmārītes. Nezinu, no kurienes tās krīt un kāpēc tās krīt, nezinu arī to, kāpēc katru reizi, kad tās izkratu ārā pa logu, tās atdzīvojas. Sāk rāpot prom, bet nekur tālu neaizrāpo, jo tiek ieputinātas. Šodien, dzerot pirmo no rīta kafijām, sēdēju uz palodzes blakām kurpju kastei, kurā glabājas saņemtās vēstules, pase, jauka noslēpumu lādīte, ko tante Kristiāna pirms pāris gadiem atveda man no Krakovas karaļa pils, Amandas saulesbrilles un trīs kastaņi. Vēroju vienu no mārītēm. Šoreiz tā rāpoja, kamēr pārkrita pār malu, es domāju par to, kā viņai nekad neapnīk krist. Pašreiz fonā skan saruna ar Ingu Pizāni podkāstā «Pieturzīmes», viņa skaita dzejoli «Skumji nebūs vienmēr», un, kamēr rakstu frāzi «viņai nekad neapnīk krist», atskan dzejoļa rinda «lapas turpinās krist». Nokrīt uz palodzes, izkrīt pa logu, nolec no ceturtā stāva, padarot sev nelāgu galu. Jau atkal.

Mana blakussēdētāja – kurpju kaste

Tikko – tikai šis tikko seko gandrīz mēnesi vēlāk un sniegs jau ir nokusis pavisam – pabeidzu skatīties Elmāra Seņkova izrādi «Ezeriņš» (vēl pāris dienas skatāma «Teātrī.zip») pēc Jāņa Ezeriņa noveļu motīviem. Tā atstāja aiz sevis tādu savādu kņudoņu, kuru par patīkamu gluži nevarētu saukt (katrā ziņā tā nav pielīdzināma pēdu kutināšanai, par kuru savā nepublicētajā dziesmā dzied «Grupa Jānis»), tāpēc izdzēru savu espresso šotu un devos pie palodzes pārbaudīt, vai uz tās nav uzkritusi kāda bizbizmārīte. Man šķita, ka būtu tikai likumsakarīgi, ja tā notiktu.

Joprojām neesmu savā galvā radis kādu izskaidrojumu, savilcis kādas paralēles, novērojis korelācijas, kas man palīdzētu saprast, kāpēc šīs bizbizmārītes krīt. Iepriekšējā bloga ierakstā stāstīju par «Izmisuma» pastkarti, kas mēdza krist nost no sienas. Tagad tā vairs nekrīt, iespējams, tāpēc, ka izliekos neesam izmisis, bet drīzāk tāpēc, ka pieķepināju tās aizmugurei vēl dažas lipekļa bumbiņas. Tagad pie sienas spītīgi neturas festivāla «Komēta» pastkarte. Iespējams, tas nozīmē, ka beidzot jāķeras pie Tūves Jansones grāmatas «Komēta nāk» dramatizēšanas. Man liekas, ka bizbizmārītes ir mans izmisums, bet varbūt tā ir kāda cita emocija vai sajūta. Ar Danielu esam nolēmuši veidot zīnu ar nosaukumu «Bijis/nebijis». Katru mēnesi virsrakstā šai izvēlei sekos viens vārds. Izmisums, mīlestība, mulsums, draudzība, pirmizrāde... Kas nu mums tobrīd būs uz sirds. Un, ja tā ir bijusī nebijusī bizbizmārīte, tad joprojām nezinu, kas viņai kaiš.

Miglainā šīvakara bizbizmārīte

«Ezeriņā» par bizbizmārīšu paradoksu man atgādināja novele par blusu, kas uzskata cilvēku par savu pavadoni un ceļo kopā ar viņu, sūkdama asinis un spriezdama par cilvēku mīlestību, un sapņodama par blusu mīlestību. «Blusa», šķiet, bija trešā uz skatuves izspēlētā novele, un tieši tajā man aptuveni kļuva skaidri izrādes noteikumi. Līdz tam mīņājos uz dīvāna nelielā neizpratnē par to, kā veidojas sižets, vai tēli ir savstarpēji saistīti un kāpēc notikumi risinās tik abstrakti un uz tik minimālistiski iekārtotas skatuves, jo mēs ar tanti (Krakovas karaļa kastītes Kristiānu) tā steidzāmies skatīties, ka aizmirsu izlasīt anotāciju. Īsumā – deviņas Jāņa Ezeriņa noveles izspēlē septiņi Nacionālā teātra aktieri, ģērbti melnos uzsvārčos un baltos apakštērpos, balti nomālētām sejām ar melniem lokiem un tamlīdzīgi, liekot viņiem izskatīties kā miroņiem. Tādus kā rēgus atgādina arī skatuves aizmugurē sakārtie tērpi, bet vienīgais aktīvi izmantotais scenogrāfijas elements – liels drēbju skapis, kāds droši vien atrodams katrā latviešu lauku mājā un uz kura augšā uzstutēta vienas tādas miniatūra versija, – liek vampīriskajām būtnēm izskatīties tā, it kā viņas celtos un atkal gultos šķirstā.

Izrādes laikā tēli slīd pa traģikomiskuma spektru – no nožēlojami skumja līdz absurdi komiskam, ne uz brīdi neapstājoties pa vidu un uzkavējoties tikai galējībās. Groteski pārvietodamies pa skatuvi, viņi nedabīgās kustībās, dīvainās skaņās un uzspēlēti straujos vai, gluži pretēji, gausos tekstos ar greizām izteiksmēm bālajos ģīmjos stāsta par savu dzīvi, nāvi un mīlestību. Pirmīt lasīju «Satori» «Mīlestības grāmatu». Žuljens Nuhums Kulibali savā esejā «Kāpēc runāt par mīlestību nav stulbi?» raksta, ka «mīlestība nav nekāds brīnumains arguments, kas spēj automātiski radīt sapratni diametrāli pretēju cilvēku vidū, taču tā līdztekus piedzimšanai un nāvei ir vienīgais universālais saskares punkts, caur kuru varam sākt runāt par lietām, kas mums svarīgas (..).» Elmārs Seņkovs, kustinot līķīšus kā marionetes, caur Ezeriņa simtgadīgajām novelēm runā par to, kas ir svarīgs mums visiem – arī mūsdienās. Iespējams, šī izrāde top vēl aktuālāka tieši tagad, kad aiz loga pavasari vēstoša saule mijas ar apokaliptiskām sajūtām.

«Mīlestības grāmata» ar pašgatavoto grāmatzīmi un Ingas akvareli fonā

Ainu maiņu izrādē signalizē aktieru nesankcionētā izmisīgā pārvietošanās pa skatuvi helovīniskas mūzikas pavadījumā, it kā viņi būtu nomaldījušās dvēseles, kas, tikai izstāstīdamas savu stāstu, gūst mieru. Mani favorīti bija stāsts par blusu (Dita Lūriņa), kas mīl izsūcoši, un greizsirdīgo metroseksuālo kungu (Uldis Norenbergs), kurš ir apsēsts ar savu sievu (viņam esot laba gaume, jo visas sievietes, kas viņam patīk, diezgan droši kādam patikšot vēl vairāk). Abos šajos stāstos figurē kukaiņi – otrajā tā ir muša, sievas pirmā mīlestība. Klausos situācijai pagalam neatbilstošo (bet visādi citādi visnotaļ piemēroto) dziesmu «Boys Will Be Bugs» un domāju par to, cik neprognozējami mēdz vīties, vīties un savīties cilvēku likteņi ne tikai izrādē – jo arī uz manas palodzes taču krīt mirušas mārītes, jo vārdi, ko rakstu, skan radio, jo var atbildēt uz nesaņemtā vēstulē uzdotiem jautājumiem, jo no sienas krīt īstās pastkartes. Arī cilvēki ir mazi kukainīši, kas pa likteņa jūru peld.

Tāds kā mūsdienu Ezeriņš, tomēr drusku no citas operas ir rakstnieks Svens Kuzmins, kurš darbojas maģiskā reālisma žanrā. Pirms gada izlasīju viņa romānu «Hohma», bet janvārī – stāstu krājumu «Pilsētas šamaņi». Gluži kā «Ezeriņā», arī šajā krājumā visi notikumi ir tādi, kas teorētiski varētu notikt, kuros pašos par sevi nav nekā pārdabiska, kuri pārliecinoši iekļaujas izveidotajā absurda pasaulē, tomēr kuros jaušas kaut kas neomulīgi maģisks, neticams un neizprotams. Tā, it kā veļu laiks būtu pienācis pāragri. Visspilgtākais piemērs droši vien ir stāsts par sarkano pogu, kas nez no kurienes uzradusies rūpīgi projektētas mājas virtuvē pie sienas un, neko nedarīdama, gandē dzīvi mājas saimniekam, kurš beigu beigās neizturēdams pogu nospiež. Nekas nenotiek.

Rakstāmgalds pēc pēdējās pārkārtošanas.
Uz tā «Pilsētas šamaņi», «Komētas» kartiņa un vēstules, uz kurām jāatbild

Citējot interviju ar Ievu Melgalvi kādā senā «Konteksta» izdevumā (šīs intervijas fragmenti tagad ir salīmēti uz manas izmisuma kurpju kastes), «cilvēks spēj ļoti daudz darīt vai nedarīt, un dīvainā kārtā tāpēc vien pasaule neapstājas.» Reizēm to der atcerēties. Šobrīd to laikam visvairāk derētu atcerēties Amandai. Viņa atkal meklē kaut kādu abstraktu patiesību vai varbūt nemaz vairs nemeklē. Gluži kā «Hohmas» noslēdzošajā nodaļā, kur dzīvoklī ierodas mērītāji un sāk mērīt. Ko viņi mēra? Laikam grib izmērīt visu pasauli. Es pēdējā laikā ar šķērēm griežu izjukušo Ojāra Vācieša dzejas krājumu «Si minors» un pārvēršu to kolāžās. Šķiet, tā varētu sagraizīt visu pasauli. Un, ja vajadzēs, es tā arī darīšu. Bet jūs – jūs noklausieties skaņdarbu «Lifeboat (Lovers Rock)». Varbūt veļu laiks vēl gabalā, bet bija Valentīndiena un tā...

Manis paša dēmoniskā pagātne pie kādas sienas kaut kur

pirmdiena, 2021. gada 4. janvāris

Ceļojumu drudzis

Augustā, nu jau varu teikt, ka pagājušā gada, manu vecāku konsīlijs, māsas sajūsmināto spiedzienu pamudināts, nē, drīzāk pavadīts, nolēma, ka, lai ieekonomētu, jāpārvācas uz dārgāku dzīvokli. Pārvākšanās mani ikreiz vienlaikus skumdina un sajūsmina. Tā garšo labi, pēc notikuma, pat ja, kā šoreiz, esam pārmigrējuši tikai dažus kvartālus. Šī bija piektā reize, kad pārvācos, otrā reize, ko atceros. Visticamāk šī ir pēdējā reize, kad pārvācos kopā ar visu ģimeni, tas mani drusku biedē, jo sajūta, ka paies vēl trīs gadi un gan jau mēs atkal kaut kur dosimies, bija ļoti mierinoša. Taču nākamreiz es droši vien došos pats uz savu dzīvokli, pats uz savu dzīvi un centīšos radīt māju sajūtu tur. Man ir bail nokļūt savā ideālajā dzīvoklī, bet nejusties tur kā mājās, apmesties ar ideālajiem cilvēkiem, lai atklātu, ka viņi neliek justies omulīgi.

Radinu sevi pie domas, ka nekur neesmu piesiets, jo neesmu jau arī, vai ne? Izmantojot oktobrī iegūto Covid imunitāti, dažas dienas palieku pie savas tantes, kur ēdu ķirbju zupu, pa vakariem dodoties ciemos pie Amandas, kur ēdu pastu ar pesto un rīvētu cieto sieru; sevišķi garlaicīgās mācību dienās jau no paša agra rīta ielaužos Aribellas dzīvoklī, kur ēdu «Liepkalnu» sezama radziņu par četrdesmit pieciem centiem; šad tad mani aizved uz laukiem pie vecmammas, kur stundām ilgi sēžu pie galda, apsmērējot tosterētu sēklu maizi ar sviestu un berot tai virsū dedzinoši daudz citronpiparu. Un tad šis cikls šādā vai citādā secībā sākas no gala.

Visvairāk gan joprojām apgrozos pie saviem vecākiem, kur ēdu grieķu salātus. Man tur ir sava istaba, kura ir tikai mana un kurā neviens cits nemēdz gulēt, kur pie sienām karājas manas pastkartes. Esmu radis uztvert šo istabu kā vietu, kur ieskriet, lai pārnakšņotu, lai atkristu, izkristu, padejotu, paraudātu, pārēstos un pasēdētu uz palodzes, taču šajos laikos sanāk te atrasties arī neapskaužami ilgas stundas, nožēlojami garas dienas, apmesties uz nomācoši ilgu nekārtību. Jaukākais nekārtībā ir tas, ka to var savest kārtībā, tā nav neatgriezeniska. Samest papīrgrozā atkritumus, salikt netīrās salātu bļodas un kafijas krūzes kaudzēs, sakarināt nosviestās drēbes skapī starp lavandas maisiņiem. Attapties, pārstumdot plauktus un ar smaidu sejā pārskatot pastkaršu kolekciju.

Mācos pārvākties, pārvācoties pats savā istabā. Vismaz reizi trīs mēnešos mainu mēbeļu izkārtojumu tajā. Parasti tas iezīmē kādu jaunu sākumu, pat ja to nemaz nenojaušu. Kad ievēroju šo korelāciju, pārmaiņas mani sāka biedēt, jo zināju, ka drīz notiks kaut kas sevišķs. Bet tad sapratu, ka mazās sevišķības ir viss, kam tagad ir vērts dzīvot, tāpēc pārstāju baidīties. Kad istaba ir pārkārtota un galds stāv pie loga, bet gulta pie durvīm, atverot logu, ir iespējams izvēdināt ne tikai miegaino gaisu, bet arī aiz grāmatplaukta un drēbju skapja paslēpušās domas. Tās tur nosēžas ik reizi, kad kāds nepaceļ telefona klausuli un neuzklausa, kad murgoju vai lasu, vai skatos jau piekto seriālu šajā nedēļā.

Mans rakstāmgalds pēc pēdējās pārvākšanās

Varbūt, gluži kā Ingas dzejolī, es vēlos pārvākties uz laimīgu sevi. Paiet pāris dienas, atrast māju sajūtu pārkārtotā istabā ir daudz vienkāršāk nekā jaunā dzīvoklī. Pieradums iestājas krietni ātrāk, un jau atkal gribas doties projām. Maja no Rumānijas savā īsfilmā ar nosaukumu «Leave» teica, ka, kopš viņa sevi atceras, viņa vienmēr ir vēlējusies aiziet. Tā ir arī ar mani. Sākot ar laiku, kad, dodoties uz kaimiņu māju pie māsīcām, jau no pirmā brīža vēlējos doties atpakaļ. Beidzot ar šo brīdi. Īsteni laimīga ir tikai došanās sajūta. Galā nonākšana rada bezcerību. Apstāšanās rada bezcerību. Kamēr tu kusties un austiņās dārd mūzika, dažreiz kāda konkrēta, dažreiz jebkāda, ir vienalga, kas tevi nomāc. Bet neesot iespējams aiziet no savām problēmām, ja tās ir tavā prātā. Nav iespējams aiziet no sava prāta.

Nu jau septembris ir gana sen, lai to, gluži kā jebkuru aizgājušo laiku, varētu sākt romantizēt. Bija kāda nedēļa, kad mēs ar Amandu vakaros gājām uz kino, naksnīgā Tērbatas ielā es, neskatoties zem kājām, rakstīju mīļas īsziņas, sajūta bija tāda, it kā izlecošas animācijas parādītos man virs galvas un viegli trīcētu. Ap to laiku izlasīju Mikolaja Ložiņska grāmatu «Reisefieber». Iztulkojot sanāk «Ceļojumu drudzis», bet neviens netulko. Tā kļuva par vienu no manām mīļākajām grāmatām, nospriedu, ka to būtu vērts dramatizēt. Tagad īsti neatceros sižetu, bet atceros sajūtu. Ieliku savu eksemplāru Amandas dāvanu maisiņā, lai viņa man atgādinātu. Kaut kad prasīšu atpakaļ.

Pirms pāris nedēļām, lai aizbēgtu no skolas beigām un tām nelaimīgajām prāta problēmām, dzīves neizbēgamībām un bezjēdzībām, sākām doties mazos ceļojumos, kurus uzdevām par lieliem notikumiem. Nolēmām drusku pabraukāties pa katru no Latvijas dzelzceļa līnijām, lai pēc tam atgrieztos Rīgā un censtos tajā saskatīt kaut ko jaunu un skaistu. Izbraukājām trīs no piecām, tad mums apnika vai arī mēs aizmirsām doties pārējos braucienos, jaunajā gadā aktuāls kļuva kaut kas cits. Aribellai no Matīsa ielas, Ziepniekkalna un Rožupes dzīvē aktuāli tagad ir meklēt laimes pērlītes, sākot ar lūpu balzamu, Kārlim no Briseles un Jaunmārupes ir aktuāli būt skumjam un vientuļam, Amanda no Čiekurkalna rezidences, Limbažiem un Ozolaines vēlas visu gadu būt iemīlējusies, viņai tas padodas lieliski, viņas jaunais lozungs ir «būt gatavai it visam», Daniels no Sporta ielas un Valmieras baidās iemīlēties, viņš meklēs laimi «Lielajā Molnā», kuru viņam nosūtīju uz svētkiem. Es savu aktualitāti vēl neesmu atradis. Varbūt šajā sakarā jāpiebīda gulta pie pretējās sienas?

Es un manas cirtas «Rīga izskatās labi» iemūžinājumā

Ir vēl dažas lietas, ko es daru, lai aizbēgtu un sajustos tā, it kā būtu ārpus vietas, kurā atrodos, jeb, pareizāk sakot, lai sajustos tā, it kā esmu jebkur. Vismaz pāris reizes dienā es nostājos spoguļa priekšā, klausoties ļoti skaļu mūziku, dejoju un iztēlojos lietas, kuras nekad nenotiks. Es kustos brīvi, ir grūti būt izmisušam, kad tu dejo, pat ja dziesmas kulminācijā no sienas nokrīt filmas «Izmisums» pastkarte. Pēc tam es nosviežu austiņas uz matrača, atveru logu, ieelpoju, apsēžos pie galda un uzrakstu pastkarti.

Pastkaršu aprakstīšana izraisa atkarību. Sākumā uzrakstīju vienu Aribellai, jo viņa bija skumja un tuvojās Ziemassvētki, tad pats sev un piespraudu pie sienas, tad Elzai Viktorijai, kura rakstīja referātu, Laurai, kura ir pievērsusies dzejai un ievākusies jaunā dzīvoklī, Lizai, lai viņa sajustos vērtīgāka, Danielam, kurš ļoti priecājās, Amandai, kura ierosināja pastkaršu ideju, Terēzei no teātra trupas, tantei Kristiānai, vecākiem, māsai, Elzai, pie kuras biju ciemos. Janvāra beigās nosūtīšu vienu Kārlim uz vārda dienu. Tas ir tāds mierinošs, attīrošs cikls. Dejot un tad rakstīt, rakstīt un tad dejot. Ieelpot, izelpot, ieliet glāzi ūdens, izdzert tasi kafijas, apgāzt puķupodu, salocīt drēbes, saklāt gultu, rakstīt, dejot, iziet pastaigā, nedomāt, saņemt zvanu, padomāt, tad atkal nedomāt, pasapņot, pagaidīt. Kaut viss dzīvē būtu sastopams veselīgos daudzumos, iepriecinātu un neraisītu atkarību. Taču tad vairs nebūtu jautri, vai ne? Gribas vaicāt «ko tālāk?» ar domu «nu, kas vēl trakāks maz var notikt», nevis neizpratnē, ko lai vispār iesāk, kur lai liekas, pie kā lai aiziet, ko lai ieraksta jaunajā plānotājā.

«On all this heartbreak telephoning» / Aliaksandra Tucha

Manas mājas būs visur, kur būs aizceļojušas manas pastkartes. Un vēl šur tur. Izsakoties Majas vārdiem, gribas aiziet kaut kur, pabūt tur un konstatēt, ka daļa no šī kaut kur ir kļuvusi par manu. Kamēr rakstīju, Aliaksandra atsūtīja fotogrāfijas ar mani, ko bija uzņēmusi Alksnājā. Tās ir skaistas. Arī Alksnājā ir manas mājas. Nopirku plānotāju. Esmu nolēmis nekaunēties par to, ka plānoju atpakaļgaitā. Jūtos tikai drusku mazāk pazudis un tikai drusku vairāk noilgojies kā puisis filmā «Kafija Berlīnē». Amanda aicināja noskatīties filmu «Kerola». Es noskatījos. Mēs meklējam risinājumus un izskaidrojumus tāpēc, ka esam jauni.

trešdiena, 2020. gada 16. decembris

Personīgie simboli simbolisma izstādē

Baltijas valstu simbolisma izstādes «Nepieradinātās dvēseles» plakāts ar tajā attēloto zemnieku meiteni no Valtera gleznas jau gadu kalpo par aizmugurējo sienu virtuves plauktiņam manas tantes dzīvoklī. Tas tur atceļojis no izstādes Orsē muzeja Parīzē, jo tieši francūži izvēlējušies visu triju Baltijas valstu mākslinieku simbolisma gleznas, kuras izvietot izstādē, kā arī bijuši pirmie izmitinātāji. Šī gada sākumā izstāde bija skatāma Igaunijā, vasarā – Lietuvā un tagad tā visbeidzot nokļuvusi Latvijā, noslēdzot četru izstāžu ciklu.

Zemnieku meitene

Izstāde strukturēta trijās daļās – «Mīts», «Dvēsele» un «Daba», kas ir sava veida pamatakmeņi jebkurai agrīnai sabiedrībai. Tomēr mākslas darbi, protams, nav no agrīnās sabiedrības laikiem, bet gan no 19. gadsimta 90. gadiem līdz 20. gadsimta 30. gadiem. Simbolisma mākslas virzienam ir raksturīga intuitīva, ne loģiska pieeja pasaulei – pārdomas rada sajūtas, nevis kaut kas, ko patiešām var ieraudzīt. Izstādes daļas savā veidā pārklājas, daži darbi šķietami būtu iederīgāki kādā citā daļā, tomēr katrs no atslēgvārdiem, gan mīts, gan dvēsele, gan daba, saskatāms teju visu darbu tematikā.

Ierodoties mākslas muzeja lielajā pagraba izstāžu zālē, pirmie skatam paveras divi iespaidīgi un savstarpēji kontrastējoši sadaļas «Mīts» mākslas darbi – Jaņa Rozentāla «Arkārdija», kas attēlo mūžīgu, saulainu vasaras dienu, mieru un prieku, sievietes un bērnus, radot sajūtu, ka visu laiku skan tāda kā pārpasaulīga dziesma, kas čukst ausī, ka viss būs labi, un Lietuvas mākslinieka (lai gan patiesībā viņš bijis polis) Ferdinanda Ruščica «Nec Mergitur». Šī glezna rada patiesi baisu iespaidu – tajā zem zvaigžņotām debesīm gāžas milzīgi viļņi un šūpojas senatnīgs kuģis. Skats kā no pasaku grāmatas vāka. Arī šis darbs ievelk sevī teju muzikāli, tikai šoreiz ar stīmpanka piesitienu. Kad aptver, ka pār muguru skrien skudriņas, uzreiz gribas patverties atpakaļ «Arkādijā», taču jādodas tālāk.

«Nepieradinātajās dvēselēs» bija vērojams vesels lērums triptihu, kas no jaunatklājumiem bija mani iecienītākie darbi. Sajūta, kas radās vērojot it kā dažādus, taču tematiski un stilistiski tik līdzīgus darbus, bija ļoti mierinoša. Patiesībā likumsakarības starp blakus izstādītajiem darbiem bija vērojamas teju nemitīgi. Pat ja gleznas nebija savstarpēji saistītas, tās tik un tā vienoja kāds kopīgs elements, krāsu palete vai tehnika.

Tematiski līdzīgi dažādu mākslinieku darbi

Pirmajā sadaļā «Mīts» ieraudzīju arī vienu no savām visu laiku mīļākajām gleznām, kas man bijusi sirdij tuva jau kopš bērnības un kuru esmu uztvēris par tādu kā simbolu savā dzīvē. Tie ir Jaņa Rozentāla 1901. gadā gleznotie «Gavilējošie bērni». Savā ziņā šie gavilējošie bērni, to nevērīgās dziesmas asociējas ar mītu par Ēdenes dārzu, taču tai pašā laikā aizdomājos par to, ka tie drīzāk iederētos «Dvēseles» sadaļā, jo no viņu bērnišķīgā prieka jaušas tīrs un patiess dvēseliskums. Atceros, kā bērnībā katru otro dienu mani bija jāved uz mākslas muzeju, lai varētu skatīties uz šo gleznu. Tā šķita bezgalīgi milzīga, bet tas tikai tāpēc, ka pats biju ļoti mazs – jo gleznas apmēri it nemaz nav lieli. Tāpat šie bērni likās neticami laimīgi, man tie asociējās ar maniem vecākiem, lai gan vizuāli tie nemaz nebija līdzīgi. Man patika iztēloties, ka tie ir viņi bērnībā.

Izstāde ievelk sevī, gluži kā laba mūzika. Tai varētu staigāt cauri atkal un atkal, ik reizi samanot ko jaunu. Piemēram, kad devos uz izstādi otro reizi, pēkšņi šķita, ka visas sadaļas «Dvēsele» mākslas darbos atainotās dvēseles ir nelaimīgas, kamēr pirmajā reizē – laimīgas. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no perspektīvas, ar kādu raugies. Darbi spēj savā veidā iemiesot arī tavas sajūtas un kļūt par taviem personīgajiem simboliem.

Purvīša lapotnes manu matu krāsā – personīgs simbols