Kāds cilvēks, ar kuru man ir tikai profesionālas attiecības (vai varbūt viņam ir profesionālas attiecības ar mani?) teica, ka ir veselīgi apstāties, lai atskatītos atpakaļ uz notikušo (vai varbūt to teicu es, un viņš tikai turpināja spriedelēt par to, cik bieži to vajadzētu darīt?), jo citādi ikdienas steigā var pazust («Ja reiz tu saki, ka laiks, kopš pēdējo reizi tikāmies, ir pagājis nemanot.»). Tāpēc es tagad veltīšu brīdi, lai atskatītos pagātnē, gremdētos nemaz ne tik senās atmiņās un tās pierakstītu; drīzāk tāpēc, lai nekristu kaunā, kad ceturtdien došos uz «Lasītāja anatomiju» (tāds ir tikšanās nosaukums), nevis tāpēc, ka man pēc pieciem, desmit vai vēl vairāk gadiem varētu sagribēties uzzināt, ko tad es 2019. gada janvārī lasīju (tam taču ir domāts krietni pārskatāmākais un minimālākais Goodreads).
Domājams, tad (pēc visiem tiem gadiem) man šis mēnesis (skrupulozi izsakoties – pusotrs) šķitīs vien sīka vienība (niecība), nekas uz mūžības fona. Tomēr, skatoties uz hronoloģisko laika līniju manā priekšā, taisni vai gribas visu izdzēst un ieritināties zem segas, lai, klusi šņukstot, lēnām nolemtu šo bloga ierakstu, tāpat kā manu klātbūtni (dalību) ceturtdienas diskusijā, aizmirstībai (iznīcībai, nāvei), jo AK JEL, cik daudz tas pagaidām šķiet. Un tas, ka pusotrs mēnesis var šķist gan sīka vienība, gan AK JEL, cik garš rakstāmais, pierāda, ka laiks ir relatīvs (pirmo reizi šai idejai pieskārāmies kopā ar L. kādā sevišķi karstā vasaras dienā, kad pa telefonu viens otram stāstījām, cik ļoti jauki būtu, ja laiks beigtos).
Kopš tā laika manā dzīvē sevišķi daudz kas nav mainījies. Ir pagājis pusgads, varbūt mazliet vairāk, es atrodos pavisam citā vietā, taču mans stāvoklis ir palicis tāds pats. Es joprojām gaidu, kad beigsies laiks. Vai varbūt es gaidu, kad man tā pietiks. Nē, domājams, es vienkārši gaidu, kad tas pret mani beidzot attieksies labāk. «Laiks pret mani maigs...» un tā tālāk. Un ja reiz sāku par maigo laiku, laikam pilnīgi jāapgāž manas laika līnijas jaukā, hronoloģiskā secība, lai runātu par to, kas tīri loģiski šeit iederas, nevis par to, kas patiktu manai kārtīgajai matemātikas skolotājai (sveiciens jums, lai gan dikti šaubos, ka šo lasāt, galu galā, joprojām uzrunājat mani par Klases Vecāko, nevaru gaidīt, ka zināsiet, kā mani sauc, nemaz nerunājot par visiem maniem alter ego) vai vēstures skolotājai (sveiciens arī jums!), jo tas taču būtu tikai (vienkārši) paredzami.
Līdz šim piedzīvotajā 2019. gada daļā lasīju vairāk, nekā no manis varētu sagaidīt, vai vismaz vairāk, nekā no sevis gaidīju es. Izlasīju piecas grāmatas. Jāsaka, tas priekš manis patiešām ir diezgan daudz, jo pagājušogad izlasīju vidēji 1⅙ grāmatas mēnesī. Bet, tā kā viens no maniem šī gada mērķiem ir lasīt vairāk, es patiešām nesūdzos.
Grāmatas, kuras lasīju, savstarpēji atšķīrās, taču tām visām bija kāds vienojošs elements vai, pareizāk sakot, tā trūkums, proti, neviena no grāmatām nebija tīņu romāns. Vai nu esmu pāri šai dzīves fāzei, vai arī man vienkārši sākusies remisija, tomēr nekas vēl nav beidzies. Gan vienā, gan otrā gadījumā nav par ko uztraukties, jāuztraucas ir vienīgi par to, lai lappuses zib vienā zibēšanā un vārdi ņirb gar acīm (un varbūt nav jāuztraucas arī par to).
Lai nu kā, grāmata, no kuras nāk jaukais citāts par maigo laiku (kurš sākotnēji mājoja kādā dziesmā, kuru neuzskatīju par vajadzīgu atrast un noklausīties), ir «Beigu izjūta». Tajā bija daudz jauku citātu, kurus esmu atzīmējis ar parasto zīmuli, maigais laiks nav vienīgais. Tomēr visādi citādi no brīža, kad varoņa dzīve sāka iet uz leju vai vismaz stagnēt (un, kā mēs labi zinām, stagnācija agri vai vēlu noved pie regresa), lejupslīdei nodevās arī vārdi un rakstības stils. Nevaru pat būt īsti drošs, ka tieši vārdi vai stils, vai tie abi, vai kas cits bija pie vainas, jo to ir patiešām grūti noteikt, taču es saprotu, ka kaut kas nebija tā, kā nākas. Mani vienmēr ir kaitinājis, kad autors neciešamus varoņus ir nolēmis paspilgtināt, rakstot kaitinoši, vai notikumus, kuros es-nu-noteikti-rīkotos-pilnīgi-citādāk, padarīt vēl neērtākus un nepatīkamākus, uzrakstot tos tā, lai lasītājs sajustos tieši tā, kā tikko aprakstīju. Var jau būt, ka es neko nesaprotu, un patiesībā man tā būtu jāuzskata par augstāko klasi, taču es kaut kā vienmēr gribu izbaudīt lasīšanas un iedziļināšanās procesu, par spīti kaitinošiem varoņiem vai notikumiem. Un Džuljēna Bārnsa kungs man galīgi nepalīdzēja sasniegt šo patīkamo piepildījuma sajūtu, par spīti jaukajiem citātiem, ar kuriem bija nācis klajā.
Tāpat par manu lielāko favorītu nekļuva arī Fransuā Lelora «Hektors sāk jaunu dzīvi». Grāmatai nebija nekādas vainas, un tas, ka tā saku, jau norāda uz to, ka kaut kas tomēr nav kārtībā. Šķita, ka romāns ir tik gaisīgs kā sviesta kruasāns, taču gaisīgumam, šķiet, nebija mēra, jo tas lika sižetam kļūt ļoti vieglam, atņemot visiem sarežģījumiem jebkādu jēgu (labi, tas varbūt ir par stipru teikts, drīzāk: liekot tiem kļūt krietni mazāk sarežģītiem) vai spēju ietekmēt lasītāja jūtas. Tā arī tas viss beidzās, un, kad galvenais varonis sava labākā drauga nāvi uztvēra teju tikpat ikdienišķi kā varētu uztvert sievas lūgumu aiziet uz bulanžēriju pēc minētā sviesta kruasāna, man gribējās viegli piebikstīt autoram (kurš, cita starpā, ir psihiatrs, gluži tāpat kā galvenais varonis) pie pleca, lai atgādinātu, ka tā tas dzīvē nenotiek. Tas pats attiecas arī uz jaunās dzīves sākšanu un citām grāmatā sastopamajām detaļām, par kurām varēsiet uzzināt, ja arī pēc šīs atsauksmes vēlēsities grāmatu izlasīt. Starp citu, kā vēlāk izrādījās: šī nebūt nav Lelora pirmā grāmata par psihiatru Hektoru, taču tas, brīnumainā kārtā, netraucēja to izbaudīt visā tās smalkumā un gaisīgumā.
Pārējās trīs grāmatas, kuras lasīju, ir tādas, ka par tām nevar stāstīt atsevišķi, katrā ziņā pirms tam noteikti ir jāpastāsta par tām visām kopā, – tas ir kā vienots veselums, kura atsevišķās daļas ir savstarpēji tik atšķirīgas. Kā Inga no grāmatu kluba toreiz teica: «Esam tik dažādi savā šarmā un tik šarmanti savā dažādībā.» Un tā ir arī ar grāmatām, kuras mēs lasām. Pat ar grāmatām, kuras lasa viens cilvēks, šajā gadījumā – es. Runāju par šīm trim: Mikolaja Ložinska «Grāmatu», Antontijas Mihaēlisas «Pasaku stāstnieku» un Paulas Hokinsas «Ūdenī». Visi trīs romāni ir traģiski un smagi, taču katrs savā veidā. Ikviena romāna sižetā kādā brīdī iespīd neliels un mazliet drūms, blāvs un gandrīz nemanāms cerību stariņš, un patīkamākais piedzīvojums (avantūra, kurā tu iesaisties, pirmo reizi atverot grāmatu) ir šos cerību stariņus saskatīt.
Romāns «Grāmata», par spīti amizantajam (laikam) nosaukumam, patiesībā nemaz nav sevišķi amizants, un fakts, ka tas ir autobiogrāfisks, nepadara situāciju sevišķi jaukāku. Beigas liek sajusties mazliet nolemti gan par sevi, gan grāmatas varoņiem un vien pēc nelielas izpētes veikšanas var atkal sajusties mierīgi vai vismaz saprast, ka nav jau viss vienmēr tik briesmīgi, kā mums sākumā šķiet. Tomēr šī beigu sajūta vismaz ir krietni konkrētāka (noteiktāka) un izprotamāka nekā tā, ko atstāja «Beigu izjūta». Un uz jautājumu, kurš mani nomocīja visu lasīšanas laiku, proti, kas tad īsti ir grāmata, atbilde laikam ir: grāmata ir priekšmets, gluži tāpat kā visi pārējie.
«Pasaku stāstnieku» ieguvu savā īpašumā jau pirms vairākiem gadiem un kopš tā laikā biju vairākas reizes centies to iesākt, taču nekad nebiju ticis tālāk par pirmo nodaļu. Šoreiz izdevās piebeigt visu grāmatu vien pāris dienās, kas ir visai pārsteidzošs ātrums, ņemot vērā, ka nācās to lasīt pašā diagnosticējošo darbu karstumā. Pēc tam, kad biju grāmatu pabeidzis un mazliet apdomājis, sapratu, ka patiesībā bija visai nejauki to tik lielā ātrumā izraut cauri. Patiešām, pēkšņi šķita – tas norāda vienīgi uz to, ka esmu pilnīgi bezsirdīgs, neviens normāls cilvēks taču nespēj uztvert tik smagus un neikdienišķus notikumus tik viegli, ne uz mirkli neapstājoties, lai ievilktu elpu vai apdomātos. Vai varbūt šīs grāmatas vilcējspēks (intriga) gluži vienkārši bija spēcīgāks par mani un manu cilvēcību (līdzjūtību).
Detektīvromānu autores Paulas Hokinsas otrās grāmatas «Ūdenī» iznākšanu gaidīju jau kopš tā brīža, kad tā parādījās izdevniecības mājaslapas sadaļā drīzumā. Man ļoti patika autores pirmā grāmata – «Meitene vilcienā», taču šī kaut kādā mērā šķita pat labāka. Īpaši pievilcīgi bija daudzie skatpunkti, no kuriem sižets tika izklāstīts; to bija aptuveni desmit, taču precīzu skaitu nepateikšu. Daudzi Lielie Rakstīšanas Skolotāji tik daudzu skatpunktu izmantošanu varētu uzskatīt par neprofesionalitātes pazīmi, taču man tas šķita ļoti interesanti, jo vairāku skatpunktu esamību tik bieži nemaz nenākas redzēt, varbūt tāpēc, ka rakstnieki no šiem gudrajiem meistariem baidās. Varētu teikt, ka arī «Grāmatā» skatpunktu mainīšanās bija vērojama, taču «Grāmata» bija ļoti specifisks darbs, tāpēc to te iekšā nejauksim. Lai nu kā, manuprāt, skatpunktu maiņa pat šķietami nereālistisku grāmatu var pamatīgi pietuvināt reālajai dzīvei, jo dzīvē taču arī ir tā: ir neskaitāmi daudz dažādu skatpunktu, viedokļu un mēs, lai kā arī censtos, ikdienas steigā nespējam tos visus iepazīt un līdz galam izprast. Tieši tādu sajūtu un apziņu raisīja šis romāns.
Ar šo arī beigšu savu pēdējā pusotra mēneša literāro piedzīvojumu izklāstu, jo saprotu, ka man pašam būs slinkums pārlasīt vēl garāku Teksta Gabalu, kur nu vēl lasītājam ar visai niecīgu ieinteresētības bagāžu. Neslēpšu, ka sākumā tiku plānojis ietvert šeit arī savus kulturālos izgājienus ārpus mājas (proti, uz muzejiem, teātri, kino), taču tagad doma par to, ka būtu jāraksta Vēl šķiet teju pašnāvnieciska. To tad labāk atstāšu citai reizei – lai ir iemesls atkal satikties.
Domājams, tad (pēc visiem tiem gadiem) man šis mēnesis (skrupulozi izsakoties – pusotrs) šķitīs vien sīka vienība (niecība), nekas uz mūžības fona. Tomēr, skatoties uz hronoloģisko laika līniju manā priekšā, taisni vai gribas visu izdzēst un ieritināties zem segas, lai, klusi šņukstot, lēnām nolemtu šo bloga ierakstu, tāpat kā manu klātbūtni (dalību) ceturtdienas diskusijā, aizmirstībai (iznīcībai, nāvei), jo AK JEL, cik daudz tas pagaidām šķiet. Un tas, ka pusotrs mēnesis var šķist gan sīka vienība, gan AK JEL, cik garš rakstāmais, pierāda, ka laiks ir relatīvs (pirmo reizi šai idejai pieskārāmies kopā ar L. kādā sevišķi karstā vasaras dienā, kad pa telefonu viens otram stāstījām, cik ļoti jauki būtu, ja laiks beigtos).
Kopš tā laika manā dzīvē sevišķi daudz kas nav mainījies. Ir pagājis pusgads, varbūt mazliet vairāk, es atrodos pavisam citā vietā, taču mans stāvoklis ir palicis tāds pats. Es joprojām gaidu, kad beigsies laiks. Vai varbūt es gaidu, kad man tā pietiks. Nē, domājams, es vienkārši gaidu, kad tas pret mani beidzot attieksies labāk. «Laiks pret mani maigs...» un tā tālāk. Un ja reiz sāku par maigo laiku, laikam pilnīgi jāapgāž manas laika līnijas jaukā, hronoloģiskā secība, lai runātu par to, kas tīri loģiski šeit iederas, nevis par to, kas patiktu manai kārtīgajai matemātikas skolotājai (sveiciens jums, lai gan dikti šaubos, ka šo lasāt, galu galā, joprojām uzrunājat mani par Klases Vecāko, nevaru gaidīt, ka zināsiet, kā mani sauc, nemaz nerunājot par visiem maniem alter ego) vai vēstures skolotājai (sveiciens arī jums!), jo tas taču būtu tikai (vienkārši) paredzami.
Līdz šim piedzīvotajā 2019. gada daļā lasīju vairāk, nekā no manis varētu sagaidīt, vai vismaz vairāk, nekā no sevis gaidīju es. Izlasīju piecas grāmatas. Jāsaka, tas priekš manis patiešām ir diezgan daudz, jo pagājušogad izlasīju vidēji 1⅙ grāmatas mēnesī. Bet, tā kā viens no maniem šī gada mērķiem ir lasīt vairāk, es patiešām nesūdzos.
Grāmatas, kuras lasīju, savstarpēji atšķīrās, taču tām visām bija kāds vienojošs elements vai, pareizāk sakot, tā trūkums, proti, neviena no grāmatām nebija tīņu romāns. Vai nu esmu pāri šai dzīves fāzei, vai arī man vienkārši sākusies remisija, tomēr nekas vēl nav beidzies. Gan vienā, gan otrā gadījumā nav par ko uztraukties, jāuztraucas ir vienīgi par to, lai lappuses zib vienā zibēšanā un vārdi ņirb gar acīm (un varbūt nav jāuztraucas arī par to).
Lai nu kā, grāmata, no kuras nāk jaukais citāts par maigo laiku (kurš sākotnēji mājoja kādā dziesmā, kuru neuzskatīju par vajadzīgu atrast un noklausīties), ir «Beigu izjūta». Tajā bija daudz jauku citātu, kurus esmu atzīmējis ar parasto zīmuli, maigais laiks nav vienīgais. Tomēr visādi citādi no brīža, kad varoņa dzīve sāka iet uz leju vai vismaz stagnēt (un, kā mēs labi zinām, stagnācija agri vai vēlu noved pie regresa), lejupslīdei nodevās arī vārdi un rakstības stils. Nevaru pat būt īsti drošs, ka tieši vārdi vai stils, vai tie abi, vai kas cits bija pie vainas, jo to ir patiešām grūti noteikt, taču es saprotu, ka kaut kas nebija tā, kā nākas. Mani vienmēr ir kaitinājis, kad autors neciešamus varoņus ir nolēmis paspilgtināt, rakstot kaitinoši, vai notikumus, kuros es-nu-noteikti-rīkotos-pilnīgi-citādāk, padarīt vēl neērtākus un nepatīkamākus, uzrakstot tos tā, lai lasītājs sajustos tieši tā, kā tikko aprakstīju. Var jau būt, ka es neko nesaprotu, un patiesībā man tā būtu jāuzskata par augstāko klasi, taču es kaut kā vienmēr gribu izbaudīt lasīšanas un iedziļināšanās procesu, par spīti kaitinošiem varoņiem vai notikumiem. Un Džuljēna Bārnsa kungs man galīgi nepalīdzēja sasniegt šo patīkamo piepildījuma sajūtu, par spīti jaukajiem citātiem, ar kuriem bija nācis klajā.
Tāpat par manu lielāko favorītu nekļuva arī Fransuā Lelora «Hektors sāk jaunu dzīvi». Grāmatai nebija nekādas vainas, un tas, ka tā saku, jau norāda uz to, ka kaut kas tomēr nav kārtībā. Šķita, ka romāns ir tik gaisīgs kā sviesta kruasāns, taču gaisīgumam, šķiet, nebija mēra, jo tas lika sižetam kļūt ļoti vieglam, atņemot visiem sarežģījumiem jebkādu jēgu (labi, tas varbūt ir par stipru teikts, drīzāk: liekot tiem kļūt krietni mazāk sarežģītiem) vai spēju ietekmēt lasītāja jūtas. Tā arī tas viss beidzās, un, kad galvenais varonis sava labākā drauga nāvi uztvēra teju tikpat ikdienišķi kā varētu uztvert sievas lūgumu aiziet uz bulanžēriju pēc minētā sviesta kruasāna, man gribējās viegli piebikstīt autoram (kurš, cita starpā, ir psihiatrs, gluži tāpat kā galvenais varonis) pie pleca, lai atgādinātu, ka tā tas dzīvē nenotiek. Tas pats attiecas arī uz jaunās dzīves sākšanu un citām grāmatā sastopamajām detaļām, par kurām varēsiet uzzināt, ja arī pēc šīs atsauksmes vēlēsities grāmatu izlasīt. Starp citu, kā vēlāk izrādījās: šī nebūt nav Lelora pirmā grāmata par psihiatru Hektoru, taču tas, brīnumainā kārtā, netraucēja to izbaudīt visā tās smalkumā un gaisīgumā.
Pārējās trīs grāmatas, kuras lasīju, ir tādas, ka par tām nevar stāstīt atsevišķi, katrā ziņā pirms tam noteikti ir jāpastāsta par tām visām kopā, – tas ir kā vienots veselums, kura atsevišķās daļas ir savstarpēji tik atšķirīgas. Kā Inga no grāmatu kluba toreiz teica: «Esam tik dažādi savā šarmā un tik šarmanti savā dažādībā.» Un tā ir arī ar grāmatām, kuras mēs lasām. Pat ar grāmatām, kuras lasa viens cilvēks, šajā gadījumā – es. Runāju par šīm trim: Mikolaja Ložinska «Grāmatu», Antontijas Mihaēlisas «Pasaku stāstnieku» un Paulas Hokinsas «Ūdenī». Visi trīs romāni ir traģiski un smagi, taču katrs savā veidā. Ikviena romāna sižetā kādā brīdī iespīd neliels un mazliet drūms, blāvs un gandrīz nemanāms cerību stariņš, un patīkamākais piedzīvojums (avantūra, kurā tu iesaisties, pirmo reizi atverot grāmatu) ir šos cerību stariņus saskatīt.
Romāns «Grāmata», par spīti amizantajam (laikam) nosaukumam, patiesībā nemaz nav sevišķi amizants, un fakts, ka tas ir autobiogrāfisks, nepadara situāciju sevišķi jaukāku. Beigas liek sajusties mazliet nolemti gan par sevi, gan grāmatas varoņiem un vien pēc nelielas izpētes veikšanas var atkal sajusties mierīgi vai vismaz saprast, ka nav jau viss vienmēr tik briesmīgi, kā mums sākumā šķiet. Tomēr šī beigu sajūta vismaz ir krietni konkrētāka (noteiktāka) un izprotamāka nekā tā, ko atstāja «Beigu izjūta». Un uz jautājumu, kurš mani nomocīja visu lasīšanas laiku, proti, kas tad īsti ir grāmata, atbilde laikam ir: grāmata ir priekšmets, gluži tāpat kā visi pārējie.
«Pasaku stāstnieku» ieguvu savā īpašumā jau pirms vairākiem gadiem un kopš tā laikā biju vairākas reizes centies to iesākt, taču nekad nebiju ticis tālāk par pirmo nodaļu. Šoreiz izdevās piebeigt visu grāmatu vien pāris dienās, kas ir visai pārsteidzošs ātrums, ņemot vērā, ka nācās to lasīt pašā diagnosticējošo darbu karstumā. Pēc tam, kad biju grāmatu pabeidzis un mazliet apdomājis, sapratu, ka patiesībā bija visai nejauki to tik lielā ātrumā izraut cauri. Patiešām, pēkšņi šķita – tas norāda vienīgi uz to, ka esmu pilnīgi bezsirdīgs, neviens normāls cilvēks taču nespēj uztvert tik smagus un neikdienišķus notikumus tik viegli, ne uz mirkli neapstājoties, lai ievilktu elpu vai apdomātos. Vai varbūt šīs grāmatas vilcējspēks (intriga) gluži vienkārši bija spēcīgāks par mani un manu cilvēcību (līdzjūtību).
Detektīvromānu autores Paulas Hokinsas otrās grāmatas «Ūdenī» iznākšanu gaidīju jau kopš tā brīža, kad tā parādījās izdevniecības mājaslapas sadaļā drīzumā. Man ļoti patika autores pirmā grāmata – «Meitene vilcienā», taču šī kaut kādā mērā šķita pat labāka. Īpaši pievilcīgi bija daudzie skatpunkti, no kuriem sižets tika izklāstīts; to bija aptuveni desmit, taču precīzu skaitu nepateikšu. Daudzi Lielie Rakstīšanas Skolotāji tik daudzu skatpunktu izmantošanu varētu uzskatīt par neprofesionalitātes pazīmi, taču man tas šķita ļoti interesanti, jo vairāku skatpunktu esamību tik bieži nemaz nenākas redzēt, varbūt tāpēc, ka rakstnieki no šiem gudrajiem meistariem baidās. Varētu teikt, ka arī «Grāmatā» skatpunktu mainīšanās bija vērojama, taču «Grāmata» bija ļoti specifisks darbs, tāpēc to te iekšā nejauksim. Lai nu kā, manuprāt, skatpunktu maiņa pat šķietami nereālistisku grāmatu var pamatīgi pietuvināt reālajai dzīvei, jo dzīvē taču arī ir tā: ir neskaitāmi daudz dažādu skatpunktu, viedokļu un mēs, lai kā arī censtos, ikdienas steigā nespējam tos visus iepazīt un līdz galam izprast. Tieši tādu sajūtu un apziņu raisīja šis romāns.
Ar šo arī beigšu savu pēdējā pusotra mēneša literāro piedzīvojumu izklāstu, jo saprotu, ka man pašam būs slinkums pārlasīt vēl garāku Teksta Gabalu, kur nu vēl lasītājam ar visai niecīgu ieinteresētības bagāžu. Neslēpšu, ka sākumā tiku plānojis ietvert šeit arī savus kulturālos izgājienus ārpus mājas (proti, uz muzejiem, teātri, kino), taču tagad doma par to, ka būtu jāraksta Vēl šķiet teju pašnāvnieciska. To tad labāk atstāšu citai reizei – lai ir iemesls atkal satikties.
