ceturtdiena, 2023. gada 18. maijs

Bērnības mizanscēna

Pilnīgi negaidīti vēl vēsas maija sestdienas pusdienlaikā attapos Zirgu ielas koncertzālē, kur apmeklēju Valsts akadēmiskā kora «Latvija» kameroperu bērniem «Ej nu ej». Iesākumā biju visnotaļ skeptiski noskaņots, jo kā bērnu auditorijai adresēti, tā muzikāli notikumi nav mana kultūras komforta zona, tāpēc līdztekus šī apmeklējuma ierosinātājas (viņas mamma šajā kameroperā piedalījās) apbruņojos arī ar brāļameitas klātbūtni. Tā kā, mums ierodoties, kora mēģinājumu zāles podesti, uz kuriem skatītāji bija sasēdināti, jau bija teju pilni, mana līdznācēja nosēdās aiz muguras un visu izrādi mēs pavadījām, nemitīgi grozoties sajūsmā ieplestām mutēm par veiksmīgo mizanscēnu karuseli.

Kora kameropera iepriekš man bija pilnīgi svešs žanrs, un es pat nespēju kori iztēloties citādi kā vien stāvam rindās un koncerttērpos statiski izdziedam sagatavotu programmu, tāpēc liels bija mans pārsteigums, ieraugot, uz kādām ēverģēlībām iestudējuma režisoram Reinim Suhanovam, kurš plašākās aprindās pazīstams kā teātra režisors un vēl plašākās – kā scenogrāfs, izdevies dziedoņus pamudināt. Jāņem vērā, ka lielākā daļa kora sastāva ir cilvēki pusmūžā bez aktiera izglītības, turklāt pieraduši izpildīt akadēmisko mūziku, taču šoreiz viņi uzstājās ar komponistes Lauras Jēkabsones aranžētajiem Marta Pujāta dzejoļiem.

«Ej nu ej» ir vienkārši konstruēts, taču piesātināts darbs, kura caurvijmotīvs ir maza puikas centieni izprast pasauli, vērojot apkārtējo vidi. Formas ziņā šis iestudējums ir visai nenoteikts, tomēr atjautīgs – par vienīgo scenogrāfisko elementu kalpo nelielas koka kastes, katram koristam pa vienai. Pārējo scenogrāfiju veido viņi paši, sinhroni kustoties Elīnas Gediņas veidotajā horeogrāfijā (turklāt jūtams, ka ar minimālu piepūli panākts maksimāls efekts, jo būtībā kustības nav sarežģītas), izkārtojoties rakstos un dažu sekunžu laikā nomainot Kristīnes Pasternakas veidotos kostīmus, piemēram, izgriežot tos uz otru pusi.

Izdziedot dažādās situācijas un parādības, ar kurām ikdienā saskaramies un kam īpašu vērību piešķir vien pavisam jauni cilvēki, piemēram, tramvaja pasažieriem, vilkvālēm vai baltiem sunīšiem, koris simbolizē pieaugšanu, dažādi mijiedarbojoties ar galveno varoni – puiku, kura lomu dala (starp izrādēm) trīs vienaudži, lavierējot cauri kora labirintam un dziedot solo. Tomēr dzejas valodai trūka sižetiskuma, radot fragmentāru iespaidu par spīti veiksmīgajai pārplūsmei no dziesmas dziesmā, turklāt, lai arī zināms, ka bērnu iztēle ir krietni spilgtāka nekā pieaugušo, iestudējumā «Ej nu ej» iezagās pārāk daudz aptuvenības, lai tas pusotru stundu no vietas varētu izklaidēt vismazākos skatītājus.

Kameroperas sirsnīgākā daļa nenoliedzami ir valsts kora mūziķu iesaistīšanās infantilās nodarbēs un viņu neviendabīgā atdeve aktiermeistarības ziņā, radot sajūtu, ka skaties kādas klases uzvedumu. Tomēr arī slavenais triks ar bērna uzlikšanu uz skatuves bez šaubām sniedz savu artavu kameroperas veiksmīgā iznākumā. Savukārt visveiksmīgākie risinājumi ir saistīti tieši ar dažādiem blakus tēliem, piemēram, balto suni, kurš lodā cauri pūlim, to iemiesojot baltai segai, kuru vada un ar kuru saspēlējas viss iestudējuma ansamblis. Šīs un citas epizodes savietojas viendabīgā bērnības mizanscēnā – drīzāk veltījumā un iespējā atgriezties šai laikā, nevis adresētā tiem, kam galvenā varoņa izjūtas varētu šķist autentiskas.