Smalkās ainas

Erika Ādamsona daiļrade un personība ir tik pašvērtīga un pašdefinējoša, ka veidot interpretāciju uz tās bāzes ir liela uzdrīkstēšanās. Maija beigās Rakstniecības un mūzikas muzeja pasākumu sērijā «Tintnīca sapņotājiem» organizēju literāro vakaru Ādamsona noskaņās ar nosaukumu «Un labi, tik labi ir man», un tajā līdztekus Ingus Barovska lekcijai par dendijiem literatūrā, Krišjāņa Brasliņa topošās tērpu kolekcijas «Smalkās kaites» skiču izstādei (cita starpā, viens no tērpiem tiks arī pašūdināts!), kā arī Ādamsona paša apģērbu skiču izstādei, akadēmiskās mūzikas studentes Agates Grīnhofas pēc Ādamsona dzejas tapušajām kompozīcijām un maniem un jaunās dzejnieces Amandas Kaufmanes prozas un dzejas lasījumiem izskanēs arī kāds ļoti nozīmīgs mūzikas pirmatskaņojums (un, iespējams, vienīgais atskaņojums). Proti, kontrabasists Ivars Ozols un pianists Edgars Tomševics izpildīs Leļļu teātra izrādei «Smalkās kaites» radītos komponista Jēkaba Nīmaņa skaņdarbus. Nolēmu, ka būtu mans svēts pienākums šo izrādi arī apmeklēt, un iegādājos biļetes, taču gadījās tā, ka man izdevās nokļūt iestudējuma ģenerālmēģinājumā, kas pati par sevi, protams, ir saviļņojoša pieredze, jo rodas sajūta, ka vēro kaut ko noslēpumainu un aizliegtu – līdzīgi kā lasot Ādamsona noveles, kurās gūstam ieskatu indivīda privātajā dzīvē un slēptākajās dziņās.

Režisora Edgara Kaufelda iestudējuma «Smalkās kaites» nolūkiem Diāna Kondraša dramatizējusi trīs Erika Ādamsona noveles – «Stāsts par nagu», «Sarkanās asaras» un «Jāšana uz lauvas». Lai arī jebkuru no šiem stāstiem būtu iespējams izvērst arī plašāk, iestudējums izvērties par saturiski lakonisku, viegli izklaidējošu stundu garu viencēlienu pieaugušajiem ar diezgan vienkārši nolasāmu vēstījumu: arī tā var būt, un varbūt pat labi, ka tā. Ar līdzīgos vārdos formulētu tēzi izrādi noslēdz poļu izcelsmes aktrise Malgožata Apse, kurai šī Latvijas Leļļu teātrī ir debija un kuras ārzemnieces izruna piešķir Ādamsona tekstiem vēl vienu savdabīguma un groteskas slāni, līdzīgi kā daudzie infantilie, pat triviālie centieni mūsdienīgot noveļu saturu, iepinot atsauces uz mūsdienu kultūrtelpu (Teodors Alpers ierauga brūtes istabā filmas «Mīlulis» plakātu) un cilvēku paradumiem (Ivaram Avotam tējas vietā pienes kombuču, bet ikru vietā viņš pret gleznu sviež kūciņu, kā arī visi tēli tērpti acīmredzami mūsdienīgās drēbēs). Tomēr kopumā šī prakse būtu uzskatāma par veiksmīgu, jo padara iestudējumu demokrātiskāku un saturiski pieejamāku plašākam skatītāju lokam un skaidri pauž izrādes veidotāju ironiski cinisko attieksmi pret Ādamsona varoņiem.

Izrādes darbība noris uz Rīgas Latviešu biedrības nama kamīnzāles nelielās skatuves. Kristaps Kramiņš to ietērpis koši zaļā audumā, kas atgādina zaļos ekrānus, ko mēdz izmantot televīzijā. Šāds risinājums norāda gan uz to, ka šis telpa kalpo par nekurieni un vienlaikus jebkurieni – jebkura vieta, ko vien prāts spēj iztēloties, gan to, ka skatītājs tiek aicināts iztēloties Kristīnes Jurjānes radītās hiperreālistiskās lelles bez triju aktieru – jau iepriekš minētās Malgožatas Apses, Riharda Zelezņeva un Artūra Putniņa – klātbūtnes. Šajā slēgtajā telpā iespējams iekļūt, atdarot sienas ar rāvējslēdzēju palīdzību. Neskaitot dažus rekvizītus, telpu caurmērā nosaka vēl tikai melns rāmis, kuru dažādi sagāžot ieraugām te muzeja vitrīnas stiklu vai botāniskā dārza stikla taureņu mājas stikla rūti, te Ivara Avota dzīvokļa grīdu, zem kuras vīd Balmaņu apartamenti, te logu no Idas Vīksnes pansijas istabiņas. Papildus tiem pavīd tādi vizuālie elementi kā taureņu attēli, Alpera portrets, plakāti u.c.

Elastīgās silikona lelles apzināti veidotas dažādos izmēros. Atbaidoši neomulīgas tās padara to nemainīgie vaibsti, kuros atkarībā no situācijas iespējams nolasīt pilnīgi jebkuru emociju, gluži kā citā Leļļu teātra izrādē «Es – Bendžamins Batons» viena vienīga milzu galva spēja izrādes gaitā iemiesot it visus vecumposmus. Puiciskais Doriana Greja līdzinieks Emīls Kalns atgādina mazu bērnu, tādu, kurš varētu paslēpties (un droši vien slēpjas arī) ikvienā no mums, un vienlaikus spītīgu pusaudzi. Šo tēlu paspilgtina nemitīgā acīs krītošo blondo cirtu neveiklā atmešana. Viņa kursabiedreni Vilmu Serdi iesākumā atveido Malgožata Apse, uz kuras fona nelielā izmēra lelle izskatās smieklīga un nobijusies, un šis stāvoklis kļūst tikai dramatiskāks, kad aktrisi aizstāj milzīgs krūšutēls un beigās divas gigantiskas rokas, šādi atveidojot Emīla Kalna riebumu pret draudzenes savādo pelēko taisnstūra formas nagu – viņa smalkā kaite ir nepatika pret dažādām ķermeniskām nepilnībām. Ivars Kalns ir ar sevi caur un cauri pārņemts, tāpēc visu ainas laiku atrodas viens pats uz platformas kā sava prāta būrī, savukārt Teodors Alpers veidots miniatūrs, it kā paša greizsirdība būtu viņu aprijusi un sarucinājusi. Sevišķi komisku šo interpretāciju padara viņa kalsnais ķermenītis, kurš atklājas, kad lelle tiek izģērbta un aktieri izģērbjas līdz ar to, un tā kontrasts ar milzīgā tēviņa monstrozajām ekstremitātēm un bārdaino ģīmi, kas izrādes finālā parādās kā norāde uz pilsētas svētkos satiktajiem mačo, taču sižetiski noveles atrisinājums izvērsts netiek, tāpēc kādam, kurš ar saturu pazīstams nebūtu, varētu rasties iespaids, ka nabaga mazītiņais Teodors Alpers savos greizsirdības drudža murgos ņēmis un noslīcis pavisam.

Ja atminas literatūras stundās apgūtās literatūras karnevalizācijas pazīmes, Ādamsona noveļu skatuves versijā visspilgtāk iezīmējas karnevāliskie smiekli, ar kuriem gan izrādes komanda, gan skatītāji kino cienīgā pietuvinājumā un noslēpumaini rotaļīgās Jēkaba Nīmaņa mūzikas pavadībā uzjautrinās par smalko kaišu sirdzējiem. «Smalkās kaites» rezultējušās trīs smalkās ainās, kas norāda uz interesanto un savdabīgo kursu, kurā Leļļu teātris dodas, izvēršot savu pieaugušajiem skatītājiem paredzēto repertuāru, taču, jāatzīst, pilnīgs priekšstats par šo darbu kā piesātinātu un pilnīgu, nevis izšķīdušu un atdzisušu nerodas, kas skaidrojams ar nelielās hronometrāžas radīto mazuma piegaršu. Teātra režisore Liena Šmukste man pēcāk skaidroja, ka tas visticamāk tāpēc, ka leļļu izgatavošana ir visai dārga, tomēr šādu apsvērumu es tiecos atspēkot ar viedokli, ka šāda veida iestudējumam piestāvētu viena lelle – arhetipiskais Ādamsona slimnieks, kurš, pielāgojoties novelei, pārtop no viena personāža citā.