Ja ikdienā pārsvarā esmu radis domāt par nākotni, plānot nākotni, iztēloties, kā būs nākotnē, tad brīžos, kad izlemju ķerties pie rakstīšanas, nereti aizplūstu runās par pagātni, jo tā ir krietni noteiktāka un saprotamāka mums visiem kā jau visas pa īstam eksistējošās lietas. Vienmēr, kad sāku stāstīt par kaut ko abstraktu vai neīstu, ir pagrūti ietērpt savu domu vārdos. Iznāk liela mudžināšanās, un beigās neko nevar saprast. Vairākas reizes jāpārraksta teksts, lai tas beidzot sāktu izskatīties pēc kaut kā, taču pēc tam bieži vien ir zudusi galvenā doma un tas, ko esmu vēlējies pateikt, ir zaudējis jēgu. Tas laikam ir arī galvenais iemesls, kāpēc jūtos vairāk vai mazāk ērti, rakstot par kultūru. Runājot par to, ko esmu apskatījis, izlasījis vai apmeklējis, ir krietni vieglāk nepazaudēt jēgu, jo tu apraksti savus iespaidus un viedokli, nevis pēkšņu, spontānu ideju, kas, iespējams, nemaz nespēj eksistēt ārpus tava prāta, kur neviens un nekas nepieprasa ne paskaidrojumus, ne skaidrus formulējumus. Taču, kad rakstu par kultūru, daudzi domā, ka es ne tikai jēgpilni pavadu laiku, bet arī jēdzīgi par to uzrakstu. Ar šo es gribēju pateikt, ka šajā rakstā īsumā pastāstīšu saviem kulturālajiem piedzīvojumiem (izgājieniem kultūrā).
Pirmais šī gada notikums, kuru varētu dēvēt par kultūras pasākumu, norisinājās 14. janvārī. Tā bija «Normunda Naumaņa nakts 2019». Uz šo pasākumu devos galvenokārt tāpēc, ka vēlējos zināt, kādi tad ir tie Lielie Kultūras Kritiķi – kā viņi izskatās un vai patiešām ir tik garlaicīgi, kā mēdz likties. Ikdienā vienmēr krietni pieejamāki ir dažādu blogeru paustie viedokļi, un man kā cilvēkam, kurš nemeklē galu bailēs no subjektivitātes, tie reizēm šķiet pat interesantāki, jo ir mazliet vairāk pietuvināti tai zemei, ko saucam par Vidējo Cilvēku. Tomēr šķita, ka, tā kā šī, par spīti krietnajai humora un nenopietnības devai, ir svarīgas balvas pasniegšanas ceremonija, redzēšu labākos no labākajiem, par kuriem negribēsies pavīpsnāt, tos, pie kuriem gribas pieiet tuvāk klāt, pietupties un paskatīties no lejas.
Man šis pasākums bija vairāk izklaidējošs nekā izglītojošs, visticamāk tāpēc, ka laikam jau biju viens no pāris cilvēkiem zālē, kurš nebija lasījis neviena nominanta recenzijas (otrs sēdēja man blakus, un ar to kopā mēs centāmies izspriest, kurš kandidāts mūs visvairāk kaitina). Kas gan ir interesanti, biju lasījis vairāku jauno kritiķu balvas kandidātu rakstītās atsauksmes. Iespējams, tas tikai norāda uz to, ka mēs vairāk uzticamies jauniem cilvēkiem ar svaigu un glorificētu skatu uz dzīvi, kā arī tiem, kas savas atsauksmes publicē internetā, nevis nopietnos un pirktos žurnālos.
Pēc nedēļas un vēl mazliet, 23. janvārī, devos uz Dailes teātra izrādi «Equus». Nemelotu, ja teiktu, ka tā izrāde bija riktīgi baisa, varētu pat teikt – psiholoģisko šausmu izrāde. Tomēr, ja to nodēvēju tā, tad varētu izlikties, ka paceļu Pīteru Šeferu tādos literāro debesu augstumos, kādos varētu atrasties vienīgi Stīvens Kings un citi tamlīdzīgi šausmu autori. Dienas beigās luga gan laikam tomēr paliek luga un grāmata – grāmata. Divas diezgan grūti, lai neteiktu pilnīgi, nesalīdzināmas lietas. Lai nu kā, iestudējums man patika. Protams, vienmēr ir interesantāk, kad dekorācijas mainās aktīvi, tomēr laikam jāsāk saprast, ka izrādēs, kuru galvenā mērķauditorija tomēr nav bērni un jaunieši, lielu uzsvaru uz scenogrāfiju sastapt reti. Mēbeļu krāvumi skatuves aizmugurē gan radīja pareizo iespaidu. Pirmās asociācijas man radās ar spēli «Mistakos», tāpēc cerēju, ka izrādes laikā no kaudzes tiks noceltas un savā vietā saliktas visas tur sakrautās mēbeles, gluži it kā otrādi apgrieztā «Mistakos». Tā nenotika, taču spēlēšanās ar šo dekorāciju tomēr bija visai aktīva, un man ar to pietika.
Uzskatu, ka aktierspēli un visu izrādi kopumā varu atzīt par spēcīgu, ja tā manī raisa spēcīgas emocijas. Tas, kādas ir šīs emocijas – prieks, bēdas, sajūsma, bailes –, ir otršķirīgi. Un, ejot prom, man tiešām bija mazliet baisi, un es galīgi neapskaudu savu kompanjonu, kuram jau pēc divām dienām bija jādodas uz jāšanas treniņu. Un, lai jūs iegūtu nelielu devu konteksta, mazliet pastāstīšu par sižetu, cenšoties nenomaitekļot (atsaucoties uz sarunā ar blogeriem piedāvāto vārda spoilers tulkojumu maitekļi) visu izrādi, ja nu beigās nolemsit to apmeklēt. Būtībā izrāde ir par galveno varoni un viņa dēmoniem – kā tie ietekmē viņu un citus. Alans ir zēns, kura māte ir pārliecināta kristiete, bet viņa tēvs – ateists, kamēr viņam pašam Dieva vietā ir Zirgs. Taču, atšķirībā no tiem, kuriem domas par augstāka spēka esamību palīdz virzīties uz priekšu dzīvē, Alanam tā dzīvi sagandē. Beigās (tas ir, izrādes sākumā) viņš ir izdarījis ko ļoti šausmīgu un, kamēr daudzi vēlas, lai viņš nonāktu cietumā, Alans nonāk psihiatriskajā slimnīcā, kur tad arī norisinās vairums turpmāko notikumu. Viss iestudējums būtībā ir tāda skatīšanās atpakaļ un analizēšana – kas, ko un kāpēc.
Piektdien, 1. februārī, pāris stundas paklīdis pa Rīgas centru, tā parkiem un grāmatnīcām, kā arī iegādājies dažas grāmatas, no kurām vairākas jau esmu izlasījis un aprakstījis (par tām var lasīt iepriekšējā ierakstā), devos uz kinoteātri «Splendid Palace», lai noskatītos filmu «Kondoru kalve». Došanās uz šo kinoteātri parasti nav vienkārši došanās uz kino. Tas ir vienīgais kinoteātris, kur līdz šim esmu sajuties tā, it kā patiešām būtu teātrī. Tāpēc es nedevos uz filmu, bet devos uz kultūras pasākumu. Un, tā kā tas ir kultūras pasākums, tas ir iekļauts šajā rakstā.
«Kondoru kalve» ir filma par mākslinieku Miķeli Fišeru vai, kā vēstīts filmas plakātā, sākotnēji bija paredzēta par viņu. Fišers ir viens no maniem mīļākajiem māksliniekiem, tāpēc pavisam noteikti gribēju filmu redzēt. Un skatoties es piedzīvoju šādas tādas pārdomas. Pirmkārt, es sapratu, ka šis mākslinieks tiešām ir traks, tomēr ne tik traks, kā varētu spriest, skatoties uz viņa mākslas darbiem, jo pēc seansa bija iespēja palūkoties uz Fišeru dzīvajā, un, vai ziniet, viņš izskatījās pilnīgi normāls. Filmā, kas vairāk vai mazāk bija dokumentāla ceļojumu filma, dažos fragmentos varēja vērot arī smieklīgas, taču baisas performances, šķiet, mākslinieka domu projicējumus, ja to tā vispār var nosaukt. Ja nebūtu to, «Kondoru kalve» man mazliet asociētos ar tādu māksliniecisku YouTube vlogu. Nezinu, vai man patika vai ne. Jutos gan visai izglītots, gan izklaidēts, un man ar to pietika, jo nedevos uz kino ar noteiktām gaidām par to, tātad tās nebija iespējams arī salauzt.
Kāda nodarbe, kuru gluži par kultūras pasākumu nenosaukt, ir grāmatu klubu apmeklēšana, un, par spīti visam, tā ir neatņemama Kalambūra imidža sastāvdaļa. No janvāra sākuma līdz marta beigām kopumā paspēju apmeklēt četras grāmatu kluba sanākšanas divos pilnīgi dažādos klubos. Trīs no tām bija «Spiikiizi» grāmatu klubā, bet viena – «Caelum» klubā. «Spiikiizi» klubs man patīk ar savu mājīgo atmosfēru un nesamākslotajiem, īstajiem cilvēkiem, kuri nāk parunāt par to, ko izlasījuši, lai arī kas tas būtu – romāns, lubene, dzejas grāmatiņa, psiholoģisks pētījums vai filozofisks apcerējums. Var mazliet ieskatīties un iedziļināties tajā literatūras daļā, kura ir mazāk tuva un pazīstama, kā arī vairāk uzzināt pašam par sevi, kā jau jebkurā komunikācijā ar citiem. Noteikti apmeklēšu šīs sanākšanas arī turpmāk, kaut vai tikai gardā kakao dēļ.
«Caelum» klubs sagādāja ne tik patīkamu pieredzi, lai gan, ja izsakāmies objektīvi, varam to saukt arī vienkārši par citādu pieredzi. Uz šī kluba satikšanos kopā ar vairākiem citiem blogeriem tiku uzaicināts kā īpašais viesis, un par to es parunāju jau iepriekšējā ierakstā. Aizgāju un parunāju, un iesaistījos diskusijā, un izbaudīju šo pasākumu tādu, kāds tas bija, tomēr pārliecinājos par to, ka ar dažiem pufiem vien, lai kā tu censtos, nav iespējams panākt omulības efektu milzīgā, baltā telpā ar lieliem logiem, projektoru un daudziem vienādiem krēsliem, it īpaši, ja pirms ieiešanas tajā tev ir jāieslēdz visas savas mantas skapītī. Arī nelielās (taču gardās) dāvaniņas, kuras es un citi viesi saņēma pasākuma beigās, lai cik mīļas un garšīgas (diemžēl – ne vegāniskas), tomēr ļoti atsita preses konferenci vai ko tamlīdzīgu. Taču nedomāju, ka tas ļoti traucēja pieredzes gūšanai, jo galvenais, šķiet, bija pati diskusija, no pārējā, ja tas traucēja, varēja viegli distancēties.
Kā jau iepriekš minēju, man ir ļoti svarīgi, lai teātra izrāde uz mani atstātu lielu iespaidu, un tad es to varu uzskatīt par izdevušos. Tomēr izrāde man patiks vēl labāk, ja varēšu tajā atrast sevi, kaut ko, ar ko asociēties vai identificēties. Par to es pārliecinājos pirmdien, 25. martā, kad kopā ar klasi devāmies uz Valmieras Drāmas teātra izrādi «Labie bērni», kas viesojās Rīgā, mūzikas namā «Daile». Joprojām nespēju noticēt, ka biļetes uz šo iestudējumu mums patiešām apmaksāja valsts, jo tā gan ir visai izglītojoša, tomēr šīm zināšanām virsū ir uzklāts tik biezs izklaides slānis, ka, ja dikti vēlas, tās var nemaz nepamanīt un visu izrādi vienkārši smieties un sačukstēties ar blakussēdētājiem, sakot «Ak dievs, tā kā es toreiz!» vai «Reāli, tā kā tu!»
Kas tāds, par ko es detalizētāk nepastāstīju, ir mana 15. marta saruna ar bloga «Zobrati» autoru Danielu Kevinu. Tā bija patiešām vērtīga – parunājām par dažādām svarīgām tēmām –, un tagad tā ir pieejama publiskai apskatei Zobratos. Ja izlasāt, droši padalieties ar savu viedokli. Ceru, ka atradīsiet mūsu sarunā kaut ko, ar ko identificēties un asociēt pašiem sevi, jo, kā šodien noskaidrojām, tas ir ļoti svarīgi – gan veiksmīgai izrādei, gan veiksmīgai dienai, jo, tieši spēlējot asociāciju spēles, mēs varam sasniegt visstiprāko māju sajūtu.
