Viss droši vien sākās ar Hariju Poteru. Reizēm man šķiet, ka viss manā dzīvē sācies ar Hariju Poteru, bet tas jau būtu nožēlojami, tāpēc labāk šādas mirklīgas domas atmest. Atminos, kā, pirmo reizi lasot pirmo grāmatu par šo jauno burvi, es vien ļoti aptuveni spēju iztēloties, kā izskatās tur aprakstītajā vilcienā – Cūkkārpas ekspresī. Tomēr tāpēc jau vārds iztēloties ir radniecīgs vārdam iztēle – es iztēlojos, ka vilciens ir gluži kā tramvajs, un vārda kupeja nozīmi uzzināju tikai vairākus gadus vēlāk, tieši laikā, lai, uzsākot kārtējo Potera grāmatu maratonu, varētu lasīt ar pilnīgi citādu skatījumu. Un, par spīti tam, ka mans iedomātais vilciens, kurš kādu laiku neeksistēja pilnīgi nekur ārpus Harija Potera pasaules, laika gaitā paspēja izmainīties vēl vairākas reizes, tas bija un joprojām ir viens no manas dzīves maģiskākajiem transporta līdzekļiem – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kaut kāda maģija piemita arī faktam, ka tas pavisam noteikti ir arī noslēpumainākais transportlīdzeklis manā dzīvē, galu galā man tikai pirms pāris nedēļām izdevās ar to tā pienācīgi iepazīties.
Nākamā pietura, tas ir, stacija, kurā piestāsim, runājot par vilcieniem, ir grāmata «Meitene vilcienā», par kuru, es, iespējams, nemaz neiedomātos pastāstīt, ja man skolā nebūtu bijis jāraksta recenzija par kādu detektīvromānu. Nevēlējos būt ļoti klišejisks kā vairums manu klasesbiedru un izvēlēties rakstīt par kādu Agatas Kristi romānu, jo es no tiesas šaubos, vai kādam tie varētu būt kas jauns, tomēr sapratu, ka par nesenāko izlasīto kriminālromānu – Stīvenas Hokinsas «Ūdenī» – pēdējā laikā esmu runājis un rakstījis vairāk, nekā gribētos, un vairāk, nekā būtu veselīgi un pareizi, attiecībā pret vienu grāmatu (iespējams, to var izskaidrot ar manu nelielo lasīšanas pārtraukumu kopš šīs grāmatas izlasīšanas, tas ir, no februāra vidus līdz pat šim brīdim, – nebiju izlasījis neko jaunu, tāpēc visu laiku malu uz apli par to pašu veco lasāmgabalu), tāpēc loģisks solis un kāpiens atpakaļ šķita iepriekšējā lasītā šīs pašas autores grāmata – «Meitene vilcienā».
Šī grāmata manā redzeslokā nonāca sestās klases beigās. Dažas nedēļas pirms manas divpadsmitās dzimšanas dienas oktobra beigās nolēmu kinoteātrī apmeklēt filmu «Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem», tomēr tai bija piešķirts vecuma ierobežojums, kas man attiecīgajā vecumā un ar attiecīgo dzimšanas datumu uz skolēna e-kartes liedza to apmeklēt. Tomēr tas neliedza kinoteātra darbiniekam piedāvāt man aizdoties uz tikko iznākušo filmu «Meitene vilcienā», kurai vecuma cenza vēl nebija (interesants fakts: īsi pēc seansa beigām kinoteātra mājaslapā pieejamā informācija tika atjaunināta un, kā izrādās, filma bija paredzēta tikai sešpadsmit gadu vecumu sasniegušai auditorijai – ups!), un es piekritu. Tā bija interesanta pieredze, un, par spīti vairākām visai pabaisām ainām visas filmas garumā, man tā ļoti patika. Bija ļoti atmosfērīgi, noslēpumaini un spriedzes pilni, vismaz cik daudz es tagad atminos.
Pēc tam, aptuveni pusgadu vēlāk, grāmatnīcā staigāju starp grāmatu plauktu un piekrautu galdu rindām, ar pirkstiem braucot to grāmatu vākus, kas ieinteresēja, iespējams, lai saprastu, vai grāmata raida ne tikai pareizos signālus, bet arī vibrācijas. Šādi pastaigājoties, nonācu pie grāmatas «Meitene vilcienā». Pacēlu to rokās un pagriezu otrādi, lai izlasītu, kas rakstīts putekļu vāciņa otrā pusē. Taču, pirms paspēju uztvert kaut vārdu, klāt bija izdevniecības vadītāja Vija Kilbloka un uzstājās ar televīzijas reklāmas cienīgu runu, kurā uzskaitīti visi iemesli, kāpēc man šī grāmata noteikti būtu jāiegādājas. Un tā nu es to izdarīju. Izlasīju pāris dienu laikā, nezin kāpēc man šķiet, ka tā pat bija nedēļas nogale. Taču varu kļūdīties. Un uz šīm pāris brīvdienām es jau atkal atgriezos tajā atmosfērā, ko radīja pirms pāris mēnešiem redzētā filma – šajā noslēpumu, baiļu un spriedzes pilnajā vilcienā, par kura maršrutu viss jau it kā zināms, taču tajā pašā laikā – sen aizmirsts un atklājams no jauna.
Varbūt vilcieni nav tikai transportlīdzekļi. Proti, tie noteikti nav. Jo nekas nav tikai kaut kas, jo it viss ir kas vairāk. Un, pats galvenais, jebkas var būt pilnīgi jebkas, ja vien mēs to tā vēlamies un iztēlojamies. Un manā dzīvē vilcieni, pat ja es to tā neesmu līdz galam apzinājies, ir metafora. Metafora nepārtrauktai un rimtai kustībai uz priekšu pa jau iebrauktiem un patīkamiem ceļiem bezgalīgi ilgi un nemanot pārmaiņas, jo tās šajā braucienā ir nenozīmīgas. Un es vienmēr sēžu pie loga, lai man vienmēr būtu izvēles iespēja – palikt iekšā vai doties klejojumos ārpus tā. Klejojumi novērš uzmanību un izpludina domas, tāpat kā ūdens izpludina akvareļkrāsas, man pārceļot aiz loga redzamos skatus uz papīra. Tāpat kā vārdi pludina idejas līdz pilnīgi nesaprotamai pakāpei, beigās savirknējoties teikumos, kas šīs idejas izskaidro.
Nākamā nozīmīgā stacija, jo tā ir, manam vilcienam ir veselus divus gadus vēlāk – viss, ko es saprotu, ir ka, man nemaz neesot gatavam, tūlīt, tūlīt būs mans pirmais brauciens ar vilcienu. Iekāpjam, es apsēžos pie loga braukšanas virzienā. Ceļabiedri man piedāvā auzu pārslu cepumus. Es neatsakos. Šī neilgā brauciena laikā es apēdu diezgan daudz cepumu. Kādas desmit minūtes mēs runājam par grāmatām, un es veros laukā pa logu, domādams par visām reizēm, kad līdz šim pelēkajam placītim esmu pavadījis savus draugus. Viņiem braukšana ar vilcienu šķiet ilga un apnicīga, tā jau ir kļuvusi par rutīnu, tāpat kā man braukšana tramvajā, kas kādreiz bija maģiska pieredze, bet tagad ir kļuvusi par ikdienas darbību, no kuras atsevišķās diennakts stundās pat cenšos izvairīties. Varbūt viņiem ir tieši otrādi, taču es laikam priecājos, ka man ir tieši tā, kā ir man.
Te pēkšņi atskan iztrūcinošs «Uzmanību! Durvis aizveras», un es automātiski palūkojos apkārt – ja neesmu iegrimis sevišķi interesantā lasāmvielā, tā vienmēr daru, kad esmu tramvajā. Vilciens sāk braukt, taču sajūtas mainās. Tas ir pilnīgi citādi nekā tramvajā, tramvajs uzņem ātrumu lēnām, tas drīzāk slīd, nevis brauc, savukārt vilciens ir ārkārtīgi straujš, un tas arī pēc būtības ir citāds. Taču visiem šiem atšķirīgajiem indivīdiem (nu, ja mēs pieņemam, ka arī autobusi, trolejbusi un visi pārējie skaitās) ir kaut kādas kopīgas īpašības, gluži kā mums, un tāpat katram no tiem ir kaut kāda sava maģija, kaut kas tāds, kas piemīt tikai viņiem, kaut kas īpašs un neatkārtojams. Bet, labi, neaizrausimies te ar transportlīdzekļu personificēšanu un salīdzināšanu, prātīgāk būtu runāt par lietām, ko mēs saprotam vai vismaz cenšamies saprast, tas ir, mūsu sajūtām.
Mēs lēnām braucam ārā no stacijas, daudzās paralēlās sliežu līnijas pamazām savienojas, pazūd un sarūk uz divām, mēs aizbraucam pa vienu no tām. Apkārt ir visas pazīstamās vietas, tikai tagad tās var redzēt kaut kā vairāk no malas – kā kartē. Vai tiešām Satiksmes ministrija vienmēr ir atradusies tik šķībi, attiecībā pret autoostu? Laikam no visa neilgā brauciena man vislabāk atmiņā palikusi braukšana pāri tiltam. Kamēr daži mani līdzbraucēji aizspiež acis un saviebj seju, es nevaru vien atraut acis no loga, aiz kura viļņojas Daugava un nerimtīgā kustībā uz priekšu dzenas citi tilti, citas sliedes un citi pārvietošanās līdzekļi. Braukt pāri tiltam ar vilcienu ir neizskaidrojamā veidā citādāk. Ir maķenīt dīvaini pēc šī elpu aizraujošā skata izbaudīšanas iebraukt nemīlīgos Rīgas rajonos pie pamestām mājām, daudzstāvenēm un pat militārajām zonām.
Skats pa vilciena logu
Atlikušais brauciens aizrit bez pārsteigumiem, kļūst pat mazliet garlaicīgi, un es uz brīdi atveru līdzpaņemto grāmatu (Svena Birkerta «Esejas»), taču diez ko ilgi palasīt nesanāk, jo jau pēc dažām minūtēm jākāpj ārā. Esam ieradušies Dubultos un nekur sevišķi tālu no stacijas aizklīst neplānojam, jo esam atbraukuši, lai aplūkotu Dubulu Mākslas stacijā izlikto izstādi un padarbotos radošajā darbnīcā, lai pārliecinātos, ka neesam aizmirsuši, kā to darīt.
Skats pa stacijas logu
Vienā laikā ar mums stacijā ieradās ekskursantu grupa no Siguldas, kas laikam arī bija ieradušies apskatīt izstādi. Grupas vadītāja nepārtraukti runā kaut ko par citām vietām, kur viņiem vēl jāpaspēj, un purina savu mazo, zilo karodziņu ar Siguldas ģerboni, lai pievērstu pārējo uzmanību, taču viņai tas ne pārāk labi izdodas, jo šie tūristi-paši-savā-valstī ir pārāk iegrimuši mākslā. Aizdomājos, cik grūti šai sievietei ir, jo viņa nevar vien beigt uztraukties un noteikti nemaz neizbauda pašas organizēto ekskursiju. Vai gan tas nav absurdi? Ar uzjautrinājumu nolūkojos sievietes veltīgajos pūliņos un, kad man apnīk, dodos meklēt labierīcības. Kad pēc dažām minūtēm no tām iznāku, man pretī metas ārkārtīgi satrauktā ekskursantu grupas vadītāja. «Vai jūs no Siguldas?» viņa man vaicā. – «Nē,» es atsaku, «vai man vajadzētu būt?» – «Mēs vienkārši braucam projām, mūs jau gaida...» Nepaspēju sadzirdēt, kur viņus gaida, jo viņa jau bija aizskrējusi tvarstīt pārējos siguldiešus. Lai jau. Dzirdu ekskursantu nopūtas un sarunas par izstādē redzēto, redzu, ka viņiem ir žēl doties projām. Sekoju viņiem līdz pat izejai un izdzirdu, kā kāda sieviete saka otrai, ka gribētu šādu vasaras mājā pie sienas, norādot uz milzīgu un ārkārtīgi atbaidošu mākslas darbu, ko veido vairāku metru augstumā izlīmēti visu varavīksnes krāsu neona gumijas cimdi, un man viņu kļūst mazliet mazāk žēl.
Darbs, kurš šķita īpašs, jo, tāpat kā braucieni vilcienā,
manuprāt, reprezentē kustību uz priekšu
Viens no retajiem tumšajiem darbiem (tomēr šis radījums
izstaro tik gaišu auru, ka es to par tādu nesauktu)
Izstāde radīja tādu ļoti gaišu sajūtu, gandrīz viss bija piezemētos toņos , dažkārt iedomājos, ka man trūkst krāsu. Bija mazliet žēl, ka lielākais krāsu sprādziens ir tieši pie durvīm, kur ir izvietota cimdu varavīksne, – gan tāpēc, ka šis viennozīmīgi nebija izstādes veiksmīgākais darbs, gan tāpēc, ka tas var radīt nepareizu iespaidu par vēl citām varavīksnēm, ko turpmāk redzēsim, bet tā arī nesastopam. Tāpat daudziem darbiem nebija atvēlēts tik daudz vietas, cik tiem pienāktos. Piemēram, vairākās vietās, darbi bija izvietoti cits virs cita līdz pat griestiem. To gan var uztvert arī pozitīvi, jo tas aicina cilvēkus paskatīties uz augšu, par ko mēs ikdienas skrējienā bieži aizmirstam un skatāmies tikai uz savu kurpju purngaliem.
Darbs, kuru esmu atzinis par iedvesmojošāko no redzētajiem
Ieraudzījis darbu, kura galvenais objekts ir līniju burtnīciņa, atceros, ka man taču tieši tāda pati ir līdzi somā, un apsēžos pie galda blakus cilvēkiem, kuri nolēmuši iesaistīties radošajā darbnīcā, lai pierakstītu savas pārdomas. Kad viņi pamana, ka sāku garlaikoties jeb uz brīdi paceļu degunu no savas klades, man uzklūp ar aicinājumiem kaut ko izgatavot. Sākumā spēju noturēties tiem pretī, bet beigās viņiem izdodas mani pielauzt, un tā nu es sēžu un veidoju visai amizantu rotaļlietu no dzijas un pogām. Nolēmu neņemt to līdzi uz mājām, lai neapkrāmētos ar nevajadzīgām lietām. Ārpus šīm telpām un šīs izstādes šis mazais ķinķēziņš, kurš tagad man atgādina mazos klēpja sunīšus, kas mani vienmēr tik ļoti kaitina (sākumā mani kaitināja veidot šo mantiņu, tā kā es šeit saredzu analoģiju), ir nekam nederīgs un visai nožēlojams, viņam labāk palikt te. Turklāt man ir kaut kā sev izdevies iestāstīt, ka manas atmiņas dzīvo manī, nevis priekšmetos man visapkārt.
Mans dzijas, pogu un diegu veidojums
Pārējais ir kā pa miglu (Londona grimst miglā). Atstājam visus savus ķinķēziņus un enerģiju (gan negatīvo, gan to, kas nepieciešama mājupceļam) stacijā un dodamies projām. Aizgājām uz jūru, aizgājām nopirkt kanēļa bulciņas un tad devāmies uz vilcienu. Vilcienā es aizmigu, pamodos tieši laikā, lai dzirdētu kontrolieres neveiklos «next – Riga» un paspētu sakopot domas izkāpšanai. Stacijā aizejam uz «Lido», tur es apēdu pankūkas, pildītas ar āboliem un banāniem.
Un tā noslēdzas mans šī raksta lidojums cauri pavasarim (nevis tāpēc, ka vēl nebūtu beidzies mans pavasaris, bet tāpēc, ka jau ir sākusies mana vasara), ko es rindkopu pa rindkopai esmu lipinājis kopā jau mēnešiem. Tāpēc var gadīties, ka tas, kas raksta sākumā bija dažas nedēļas, tagad ir jau vairāki mēneši, taču es to nemainīšu, jo tāda ir brauciena un kustības burvība – tu kusties attiecībā pret kaut ko stāvošu, bet tikpat labi tu vari būt tas stāvošais. Un, pats galvenais, tu neskaties atpakaļ, nekad, nekad neskaties atpakaļ. Ir trīs naktī, es cenšos uzrakstīt nobeigumu šim rakstam, bet patiesībā jau man ir vienalga. Jo ir vasara, un es daru visu, ko es gribu, kad es gribu, kā es gribu. Bet tas jau ir cits stāsts – rītdienai un skaidrākam prātam. L. tagad ir košļeņu krāsas mati, un tas ir viss, kas mums ir jāzina.
