Vasaras sajūta ir tā sajūta, kad tu saproti, ka nekas nav obligāts, nekas nav ievietojams noteikti-jādara kategorijā, ja vien tu pats nevēlies, lai tas tur būtu, ja vien tu pats to tur neievieto. Vasaras sākumā izsvītroju no šīs kategorijas visas lietas, kuras... visas lietas. Lai man visu laiku nebūtu sajūta, ka kaut ko neesmu padarījis, kaut ko esmu aizmirsis, kaut ko neesmu piedzīvojis. Varbūt kādam, attopoties ar tukšu vasarā izdarāmo darbu sarakstu, sāksies panika, bet man bija tieši otrādi – es tiku no tās vaļā. Nebija vairs nepārtraukti jādomā par to, kad beidzot kaut ko izlasīšu, kaut ko uzrakstīšu, kaut kur aiziešu, jo tas vairs nebija kaut kas tāds, kas piestāv vasarai, tas kļuva vienkārši par ko tādu, kas jādara, kad uznāk iedvesma.
Par laimi, man iedvesma uznāca pietiekami bieži, un, par spīti nevilšus uzsāktajai dīkdieņa dzīvei, tomēr pamanījos gan kaut ko palasīt, gan kādu satikt, gan izrakstīt ārā spontanitātē uzkrātās sajūtas un enerģiju, gan doties pēkšņos izgājienos uz kādu pasākumu. Bet tagad es mazliet pastāstīšu jums par gūtajiem iespaidiem, jo, lai cik ļoti es gribētu lepoties ar māku savus piedzīvojumus paturēt pie sevis kā ko ļoti intīmu, noslēpumainu un personīgu, manuprāt, pēdējā laikā pieaugusī prokrastinācijas proporcija manā ikdienā ir jāsamazina, un pirmā vasaras mēneša dienasgrāmata varētu būt lielisks veids, kā. Protams, negaidu, ka šis raksts jebkad ieraudzīs dienasgaismu vai vismaz ieraudzīs to tuvākajā laikā, tomēr arī ilūzija par produktivitāti ir labāka nekā nekas,
Pikets pie leļļu teātra
26. jūnijā pamostos deviņos, jo desmitos man Merķeļa ielas «Caffeine» ir sarunāta tikšanās ar L. Viņa bija vienīgais cilvēks no mana Facebook draugu loka, kurš, spriežot pēc vietnē redzamā, bija ieinteresēts Krišjāņa Barona ielas podu glābšanā, tāpēc, saprotams, man bija ar viņu jāsazinās, lai vēlreiz pārliecinātos, ka mēs tiešām liekam spēkus kopā un dodamies uz piketu, kas vienpadsmitos paredzēts pie leļļu teātra. Satikušies kafijas bārā, kurš, starp citu, jaukāks bija pirms renovācijas, mēs pārrunājam aktualitātes, kuras saradušās kopš ziemas brīvlaika, kad pēdējo reizi tikāmies, pie dzērieniem ar vairāk piena nekā kafijas (es dzēru mandeļu piena lati, bet L. dzēra karameļu makijato). Es pasūtīto izdzeru straujāk, lai gan ierados vēlāk, tāpēc vaicāju L., kāpēc viņai tas prasa tik ilgu laiku. Viņa atsaka, ka, ja samaksā par kafiju divi septiņdesmit pieci, tad arī izbauda to – uz visiem divi septiņdesmit pieci.
Turpceļā pa tramvaja logu esmu guvis divas neiepriecinošas ziņas, kuras tad nu pavēstu L. Pirmkārt, gandrīz visi podi jau ir aizvākti, otrkārt, pie leļļu teātra vēl nav nevienas pašas dzīvas dvēseles. Tomēr, par spīti šaubām, mēs, piebeiguši iegādātos kafijas dzērienus, dodamies uz teātra pusi. Tur mēs varam atviegloti uzelpot, jo nebūt neesam vienīgie, kas ieradušies, tomēr jebkurā gadījumā esam vieni no nedaudzajiem, tāpēc atmosfēra ir mazliet neveikla. Uznāk neliela bezcerības izjūta. Viss pikets tā arī paiet – neveiklās un mazāk neveiklās aktivitātēs –, taču, atgādinot sev par galveno iemeslu, kāpēc esam šeit ieradušies, kļūst vieglāk pārvarēt iekšējo pretestību. Kādā brīdī uzrodas smaidīgu jauniešu bariņš ar milzīgiem puķupodiem, kuros sastādīti uzblīduši un ļoti gāzelīgi palmveidīgi augi, kam to mājvieta izskatās krietni par mazu. Uzņēmuši šos jauniešus pulciņā, vairāki vecāka gadagājuma piketētāji sāk izkliegt saukļus, kas izsaka viņu (un laikam jau arī mūsu) neslēptās vēlmes pēc podiem, augiem, zaļuma un tamlīdzīgi. Kamēr mēs pievienojamies viņu klaigām, V., kura dzīvo tieši pretī teātrim, gatavo ēst un brīnās, kas tad atkal aiz viņas loga bļaustās. Tikai vēlāk, apmeklējusi Instagram, viņa manos stāstos ierauga, kas liedza viņai klusas un mierīgas brokastis.
Kamēr, televīzijas kameru ielenkti, kā nozombēti sekojam dažādu iniciatoru norādēm par to, kas mums jādara, saņemu īsziņu no E., kurā man tiek uzdots jautājums: kāpēc šo darām un ko vēlamies panākt. Uz brīdi arī par to aizdomājos, taču, nenonācis pie vērtīgiem secinājumiem, aicinu L. doties projām no šīs vietas. Galu galā – nezinu pat, kāpēc esmu atnācis. Paejam pāris metrus nostāk un mēģinām izspriest, ko iesākt ar nelielo puķupodu, ko L. atnesusi sev līdzi. Beigās viņa izvelk no somas marķieri (baltu vai zelta), ar kuru uzraksta uz poda vēstījumu (neatceros kādu, bet varbūt to atcerēsies L., un tad viņa man to pateiks un es varēšu to iekļaut). Tikmēr es esmu izlēmis, ka ar šo mani šīsdienas kulturālie proaktīvā jaunieša piedzīvojumi nedrīkst beigties un izdomāju, ka došos uz, kā savā galvā esmu to nodēvējis, feministu izstādi jeb izstādi «Euro Femmes» izstāžu zālē «Arsenāls», un piedāvāju L. doties sev līdzi. Viņa piekrīt.
Izstāde «Euro Femmes» izstāžu zālē «Arsenāls»
Kas man ļoti patika, mēs, nemaz nepārrunājuši citus iespējamos variantus, dodamies uz Vecrīgu ar kājām, nevis meklējam tuvāko tramvaja pieturu, kā tas varbūt būtu citā kompānijā. Pēc aptuveni desmit minūtēm esam galā, nopērkam biļetes un dodamies augšā pa garajām šauro pakāpienu koka kāpnēm, kas droši vien ir ceļojušas šai ēkai līdzi cauri gadsimtiem. Pabeiguši kāpienu un izrunājuši, cik nepieejama šī izstāde būtu cilvēkiem ar kustību traucējumiem, mēs aizelsušies dodamies iekšā izstādes telpā, kas ir mazāka, nekā bijām gaidījuši. Šī fakta konstatējums izsauc mūsos pārsteigumu un nedrošību par to, vai esam atnākuši pareizi, lielā publicitāte un mūsu lielās ekspektācijas teju vai solīja lielu telpu. Vēlāk gan sapratām, ka lielāka telpa nemaz nebūtu nepieciešama.
Kopumā izstādē bija seši mākslas darbi, no kuriem trīs bija latviešu, bet pārējie trīs – ārzemju mākslinieču veidoti. Arī mākslinieku sastāvs, to visu sastādot sievietēm, reprezentē to, ka tieši tās stereotipiski ir vislielākās (vai vismaz – skaļākās) popfeminisma atbalstītājas mūsdienās. Ceru kaut kad sagaidīt arī līdzīgu izstādi no vīriešu skatpunkta – nevis tāpēc, ka šajā izstādē to pietrūktu, drīzāk tādēļ, ka tīri feministiskos un laba koncepta turpināšanas nolūkos tas būtu tikai loģiski.
Pirmais izstādē redzamais darbs bija mākslinieces Kamila Gonzalesa Korea veidotais apmēram divas minūtes garais video rullītis ar nosaukumu «IRL». Tajā glezna – kailas sievietes torss ar datorprogrammatūras palīdzību tika pārveidots no emocijikonam veidotā kolāžā, atgādinot mums par pirms neilga laika notikušo akciju, kur liels skaits sieviešu kailas nogūlās uz ielas, aizsedzot krūtis un dzimumorgānus ar palielinātiem vīriešu krūšu galu attēliem. Šīs akcijas mērķis bija vērst sabiedrības uzmanību uz dzimumu nevienlīdzību sociālās vietnes Instagram noteikumos. Kamēr pat Latvijas likumdošana pieļauj sieviešu krūšu atkailināšanu publiskās vietās, Instagram attēlos to liegts darīt. Manuprāt, izveidotais mākslas darbs bija veiksmīgs un arī apskatītā problēma bija pietiekami interesanta un aktuāla, lai gan man pazīstamās Instagram lietotājas nekad nav izrādījušas sevišķu interesi pēc krūšu publiskošanas savos profilos.
Lai gan arvien biežāk uz ielas redzam dažādu dzimumu cilvēkus ar dažādām frizūrām, tajā skaitā vīriešus ar gariem un sievietes ar īsiem matiem, joprojām pastāv sociāla stigma pret sievietēm ar skūtu galvu, ir izplatīti stereotipi, ka viņas ir vai nu vēža slimnieces vai lesbietes jeb, kā vēstīts darba aprakstā, Grāfs Drakula Rīgā un Matriksa Morfejs Londonā, un citādi nemaz nemēdz būt. Mētra Saberova savā nelielajā animācijas filmā «I hope you’re not in this» apskata šo problēmu, par lūzuma punktu padarot histērisku kliedzienu, kurš liek pār muguru noskriet skudriņām un ķermenim cauri izšauties milzīgai enerģijai.
Viviannas Marias Staņislavskas darbs «Porno / intimitāte» bija vizuāli ļoti pievilcīgs, jo mākslinieces ilustrācijas bija patiešām prasmīgas un arī pieeja bija interesanta – ar neapbruņotu aci bija redzams tas, kā cilvēki, galvenokārt sievietes, tiek atspoguļotas pornogrāfiskos materiālos, savukārt, pieliekot pie acīm sirds formas brilles, kas glabājas zem uzraksta «Ieraugi intimitāti», var ieraudzīt to, ko sekss nozīmē īstiem cilvēkiem, nevis industrijas radītiem personāžiem. Tomēr nedomāju, ka šāda rakstura izglītojošs mākslas darbs var noderēt par ko vairāk kā atgādinājumu, jo jaunu pasauli spētu atklāt vien mazam zēnam vai meitenei, kas internetā gluži nejauši uzgājis šāda rakstura materiālus. Bet varbūt, ja tā padomā, šajā mūsdienu pasaulē, kur mūsu plašā iztēle un sapņi tik viegli sajaucami ar realitāti, tas ir ir tieši laikā?
Uzzinot, ka Elīna Brasliņa savu ārkārtīgi kvalitatīvo darbu – animācijas filmu «Kam no gendera bail?» – izveidoja vien nepilnu divu mēnešu laikā, es sāku respektēt to vēl vairāk, jo tā izstrāde ietvēra gan animācijas izveidi, gan arī pašrocīgu auduma lellīšu izgatavošanu un pēc tam atdzīvināšanu ar stop motion metodes palīdzību. Manuprāt, māksliniecei lieliski izdevās šajā nelielajā multiplikācijas filmiņā attēlot ideālo pasauli, kurā Stambulas konvekcija tiek ratificēta. Tomēr, kā tas redzams arī mākslas darbā, tas prasītu daudz diskusiju – gan starp dzimumiem, gan starp sabiedrības slāņiem, gan starp paaudzēm.
Nākamajam darbam – Kirstinas Barnsas video «CumCookWithMe#2.2» piešķīrām interesantākās idejas titulu, jo, kamēr par citu darbu tēmām bijām jau paspējuši atklausīties, ritinot cauri popfeminisma fanu Instagram un Facebook laika joslām, šis bija kaut kas gluži jauns. Nelielajā filmiņā bija attēlots seksuālas spriedzes piesātināts kulinārijas šovs, šefpavārei esot pašai māksliniecei, kurā no dažādiem pārtikas produktiem tiek izgatavoti cilvēku reproduktīvās sistēmas izdalījumi un vienlaicīgi arī periodiski uzpeldoši klipiņi ar šo galaproduktu izmantojumu, šķiet, reprezentējot dažkārt joprojām aktuālos atsevišķu sabiedrības daļu uzskatus, ka, ja sieviete būs laba, gan virtuvē, gan gultā, tad laulība būs izdevusies. Tomēr, kā izrādās, video mērķis nav ne tuvu tik vienkāršs kā parasta paironizēšana par daža laba antīkajiem uzskatiem. Nē, kā vēstīts darba aprakstā, patiesībā runa ir par ierobežojumiem, kas Apvienotajā Karalistē pastāv attiecībā uz sieviešu ejakulāciju pornogrāfijā.
Pēdējo izstādes darbu, kura nosaukumu un autoru nekur nepierakstīju un diemžēl arī nevaru atrast, nesapratām. Noskatījāmies video vairākas reizes, taču, tā arī nenolasījuši slēpto, feministisko vēstījumu, kāds tam noteikti bija, devāmies projām. Pavadījām pusstundu grāmatnīcā, kritizējot grāmatu vāku dizainus, it kā būtu šādām izdarībām pietiekami kompetenti, un tad devāmies uz kafejnīcu, kur pasēdējām vairākas stundas, līdz man bija jādodas tālākās gaitās – satikties ar V.
Etīžu teātra «Nerten» izrāde K.K. fon Stricka villā
Jau minēju savus tālākos tās dienas plānus ar V., par kuriem gan, sēžot augšminētajā kafejnīcā starp daudzajiem vasaras pabērniem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ arī nolēmuši pulcēties vai vienatnē piemesties šajos bēniņos, kuros ar ārtelpu kontrastējoši vēsā gaisa temperatūra disonē ar šai jau tā karstajā vasaras dienā gluži neiederīgi silto apgaismojumu, kura spilgtie avoti bija hipsterīgās spuldzes, kas, dažādi savītas ap modernām koka konstrukcijām vai vientuļi iekārtas, bija piestiprinātas pie mērķtiecīgi nolaistajām sienām un zemajiem griestiem. Mums ar L. zvilnot izsēdētajos dīvānos un garlaikoti, ar sevišķu nopietnību un zināmu pašironiju salīdzinot savu visnotaļ māksliniecisko auduma maisiņu saturu, man pienāk ziņa no V., kurā tieku izvaicāts par saviem šī vakara plāniem. Jau tajā brīdī man ir skaidrs, ka tiek meklēta mana kompānija, pat nojaušu – kādā pasākumā.
Protams, piekrītu, pat ja man ir mazliet žēl tālu atkūlušos L. atstāt vienu nīkstam šajā kafūzī. Viņa uzstāj, ka šādas vientulīgas pasēdēšanas ar savu telefonu viņai ir ierasta lieta, turklāt viņa tik un tā nebija gaidījusi, ka sastādīšu viņai kompāniju visas dienas garumā, tāpēc dodos cauri uzkarsušajam Rīgas centram uz mājām, kur mazliet atvēsinos, uzkuļot sev saldētu ogu smūtiju un pieķeroties šim rakstam, kuru, kā redzams, rakstīju trīs mēnešus. Neilgi pirms sešiem man ir jādodas uz tramvaja pieturu, lai pagriezienos čīkstošajā braucamajā pievienotos V. – braucam uz pasākumu K.K. fon Stricka villā. Esmu atzīmējis, ka esmu ieinteresēts šajā pasākumā, droši vien tas arī tapis par galveno iemeslu šim uzaicinājumam, tomēr ieinteresēts es parasti esmu gandrīz visos Stricka villā notiekošajos pasākumos, tāpēc tas nav rādītājs, ka esmu iepazinies ar pasākuma programmu vai, pat ja esmu, – esmu paturējis to atmiņā. Šai neziņai par godu ļauju V. to kliedēt, un mēs, braucot gar Dailes teātri runājam ne tikai par etīžu teātri «Nerten», par kuru, cita starpā, todien dzirdu pirmoreiz, bet arī par Svena Kuzmina literāro daiļradi un viņa grāmatu, kuru vēlos izlasīt laikmetīgā vāka un ieintriģējošā nosaukuma dēļ.
Ieradušies Stricka villā, mēs kādu laiciņu mazliet apmulsuši stāvam ļaužu pilnajā terasē, kurā samanām kopīgu paziņu – vēl apmulsušāko M., kas šurp ieradusies viena. Brīnumainā kārtā kopīgi atrodam brīvu galdiņu, pie kura piesēžam. Nospriežam, ka sajūta šeit, proti, pie šī apaļā plastmasas galdiņa ar kādas alus darītavas logo uz tā, ir gluži kā citā pasaulē. Kā jau visos Stricka villas pasākumos, viss sākas vismaz stundu pēc oficiālā pasākuma sākuma, padarot pulksteņa laiku seši par laiku, kurā ierasties, lai, iespējams, dabūtu sēdvietu. Tomēr mums nav iebildumu gaidīt, jo sākam runāt par kopīgām rakstīšanas pieredzēm pagātnē, tāpat kā potenciālām – nākotnē –, tā ļaujot minūtēm ritēt straujāk, nekā šķistu citkārt. Kad ir jau bez dažām minūtēm septiņi, saņemam aicinājumu doties iekšā, lai noskatītos izrādi. Izrāde ir arī mūsu galvenais šāvakara mērķis, tāpēc pametam savu mazo pasauli un dodamies iekšā citā – bohēmiskās villas pasaulē.
Sēžam un klausāmies, kā arī citi ieņem savas vietas, lēnām pieelpojot telpu ar savu kultūras dvašu. Gaidām, kad sāksies izrāde. Aizdomājos par to, kāds bijis katras šīs personas ierašanās motīvs, cenšos saprast, vai arī citu cilvēku identitātei šis pasākums nozīmē tikpat daudz, cik jauneklīgajiem mums, kad pa nelielo tukšo telpu starp krēslu blāķiem basām pēdām izsoļo «Nerten» autori – Toms Treibergs un Svens Kuzmins. Domas pievēršas sākuma gaidām, šķiet, kopš pēdējā teātra apmeklējuma pagājusi vesela mūžība, pietrūcis šīs nokaitētās izjūtas, gaidot lūzuma punktu – izrādes sākumu. Iespējams, šeit man tādu nesagaidīt, «Nerten» esot vēl demokrātiskākam par tiem, kurus apmeklēju visbiežāk, tomēr, liekas, jaunu sajūtu es alkstu vēl vairāk.
Treibergs un Kuzmins iesoļo priekšā esošā telpā, ko labi varu iztēloties esam par ziemas dārzu vai ko tamlīdzīgu, un nozūd no skata, jau pēc pāris sekundēm atgriežoties skatuves zonā. Var redzēt, ka viņi ir pilnībā pārvērtušies, iejutušies tēlos, kurus tūlīt iepazīsim, par spīti tam, ka nekādas fiziskas pārvērtības ar viņiem nav notikušas. Viņi ievelk elpu, pirms sākt, un arī mēs ievelkam elpu, gaidīdami kaut ko īpašu. Šķiet, sagaidām arī. Seko apmēram stunda, kurā ietilpinātas vairākas uzjautrinošas etīdes. Pēc katras no tām mākslinieki no jauna ieslīd telpā, ko esmu pasludinājis par ziemas dārzu, un no tās iznāk pilnīgi jaunā tēlā – laikam tas mani fascinēja visvairāk, jo, kamēr lugas iestudējumā aktieriem dažkārt pat vairāku stundu garumā jāiejūtas kāda tēla ādā, «Nerten» darboņiem nācās šīs ādas nomainīt vien pāris sekunžu laikā un tas šķita patiešām iespaidīgi.
Visvairāk man atmiņā palikusi komiskā etīde par vīru, kurš santehniķim par viņa pakalpojumiem vēlējās samaksāt ar četrdesmit paldies, kā arī viena par iereibušo Māru Zālīti pēc kāda Rakstnieku savienības saviesīgā pasākuma, tomēr pēc šīs te, manuprāt, etīdes kļuva mazliet pliekanas, nogarlaikot spējīgas. Pat konstatēju, ka pamanījos izvilkt no bikšu kabatas telefonu, lai pārbaudītu saņemtās ziņas. Etīde, ko «Nerten» demonstrēja pēc kāda izsauktā «vēl vienu», vispār šķita gluži lieka, tomēr palikām arī uz to un beigās cītīgi aplaudējām, uzreiz nebrāžoties projām, kā to darīja dažs labs. Šāds pieklājības gājiens gan mums maksāja lielu drūzmēšanos un M. nozaudēšanu pēcāk, tomēr beigu galā mēs tikām laukā no telpas svaigā gaisā. Izlēmām nepalikt uz koncertu, bet ļaut, mūs izklaidēt Krišjāņa Valdemāra ielas simfonijām un sarunām par aizvadītajām saulgriežu svinībām.
