Zemnieku meitene
Izstāde strukturēta trijās daļās – «Mīts», «Dvēsele» un «Daba», kas ir sava veida pamatakmeņi jebkurai agrīnai sabiedrībai. Tomēr mākslas darbi, protams, nav no agrīnās sabiedrības laikiem, bet gan no 19. gadsimta 90. gadiem līdz 20. gadsimta 30. gadiem. Simbolisma mākslas virzienam ir raksturīga intuitīva, ne loģiska pieeja pasaulei – pārdomas rada sajūtas, nevis kaut kas, ko patiešām var ieraudzīt. Izstādes daļas savā veidā pārklājas, daži darbi šķietami būtu iederīgāki kādā citā daļā, tomēr katrs no atslēgvārdiem, gan mīts, gan dvēsele, gan daba, saskatāms teju visu darbu tematikā.
Ierodoties mākslas muzeja lielajā pagraba izstāžu zālē, pirmie skatam paveras divi iespaidīgi un savstarpēji kontrastējoši sadaļas «Mīts» mākslas darbi – Jaņa Rozentāla «Arkārdija», kas attēlo mūžīgu, saulainu vasaras dienu, mieru un prieku, sievietes un bērnus, radot sajūtu, ka visu laiku skan tāda kā pārpasaulīga dziesma, kas čukst ausī, ka viss būs labi, un Lietuvas mākslinieka (lai gan patiesībā viņš bijis polis) Ferdinanda Ruščica «Nec Mergitur». Šī glezna rada patiesi baisu iespaidu – tajā zem zvaigžņotām debesīm gāžas milzīgi viļņi un šūpojas senatnīgs kuģis. Skats kā no pasaku grāmatas vāka. Arī šis darbs ievelk sevī teju muzikāli, tikai šoreiz ar stīmpanka piesitienu. Kad aptver, ka pār muguru skrien skudriņas, uzreiz gribas patverties atpakaļ «Arkādijā», taču jādodas tālāk.
«Nepieradinātajās dvēselēs» bija vērojams vesels lērums triptihu, kas no jaunatklājumiem bija mani iecienītākie darbi. Sajūta, kas radās vērojot it kā dažādus, taču tematiski un stilistiski tik līdzīgus darbus, bija ļoti mierinoša. Patiesībā likumsakarības starp blakus izstādītajiem darbiem bija vērojamas teju nemitīgi. Pat ja gleznas nebija savstarpēji saistītas, tās tik un tā vienoja kāds kopīgs elements, krāsu palete vai tehnika.
Tematiski līdzīgi dažādu mākslinieku darbi
Pirmajā sadaļā «Mīts» ieraudzīju arī vienu no savām visu laiku mīļākajām gleznām, kas man bijusi sirdij tuva jau kopš bērnības un kuru esmu uztvēris par tādu kā simbolu savā dzīvē. Tie ir Jaņa Rozentāla 1901. gadā gleznotie «Gavilējošie bērni». Savā ziņā šie gavilējošie bērni, to nevērīgās dziesmas asociējas ar mītu par Ēdenes dārzu, taču tai pašā laikā aizdomājos par to, ka tie drīzāk iederētos «Dvēseles» sadaļā, jo no viņu bērnišķīgā prieka jaušas tīrs un patiess dvēseliskums. Atceros, kā bērnībā katru otro dienu mani bija jāved uz mākslas muzeju, lai varētu skatīties uz šo gleznu. Tā šķita bezgalīgi milzīga, bet tas tikai tāpēc, ka pats biju ļoti mazs – jo gleznas apmēri it nemaz nav lieli. Tāpat šie bērni likās neticami laimīgi, man tie asociējās ar maniem vecākiem, lai gan vizuāli tie nemaz nebija līdzīgi. Man patika iztēloties, ka tie ir viņi bērnībā.
Izstāde ievelk sevī, gluži kā laba mūzika. Tai varētu staigāt cauri atkal un atkal, ik reizi samanot ko jaunu. Piemēram, kad devos uz izstādi otro reizi, pēkšņi šķita, ka visas sadaļas «Dvēsele» mākslas darbos atainotās dvēseles ir nelaimīgas, kamēr pirmajā reizē – laimīgas. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no perspektīvas, ar kādu raugies. Darbi spēj savā veidā iemiesot arī tavas sajūtas un kļūt par taviem personīgajiem simboliem.
Purvīša lapotnes manu matu krāsā – personīgs simbols
