Radinu sevi pie domas, ka nekur neesmu piesiets, jo neesmu jau arī, vai ne? Izmantojot oktobrī iegūto Covid imunitāti, dažas dienas palieku pie savas tantes, kur ēdu ķirbju zupu, pa vakariem dodoties ciemos pie Amandas, kur ēdu pastu ar pesto un rīvētu cieto sieru; sevišķi garlaicīgās mācību dienās jau no paša agra rīta ielaužos Aribellas dzīvoklī, kur ēdu «Liepkalnu» sezama radziņu par četrdesmit pieciem centiem; šad tad mani aizved uz laukiem pie vecmammas, kur stundām ilgi sēžu pie galda, apsmērējot tosterētu sēklu maizi ar sviestu un berot tai virsū dedzinoši daudz citronpiparu. Un tad šis cikls šādā vai citādā secībā sākas no gala.
Visvairāk gan joprojām apgrozos pie saviem vecākiem, kur ēdu grieķu salātus. Man tur ir sava istaba, kura ir tikai mana un kurā neviens cits nemēdz gulēt, kur pie sienām karājas manas pastkartes. Esmu radis uztvert šo istabu kā vietu, kur ieskriet, lai pārnakšņotu, lai atkristu, izkristu, padejotu, paraudātu, pārēstos un pasēdētu uz palodzes, taču šajos laikos sanāk te atrasties arī neapskaužami ilgas stundas, nožēlojami garas dienas, apmesties uz nomācoši ilgu nekārtību. Jaukākais nekārtībā ir tas, ka to var savest kārtībā, tā nav neatgriezeniska. Samest papīrgrozā atkritumus, salikt netīrās salātu bļodas un kafijas krūzes kaudzēs, sakarināt nosviestās drēbes skapī starp lavandas maisiņiem. Attapties, pārstumdot plauktus un ar smaidu sejā pārskatot pastkaršu kolekciju.
Mācos pārvākties, pārvācoties pats savā istabā. Vismaz reizi trīs mēnešos mainu mēbeļu izkārtojumu tajā. Parasti tas iezīmē kādu jaunu sākumu, pat ja to nemaz nenojaušu. Kad ievēroju šo korelāciju, pārmaiņas mani sāka biedēt, jo zināju, ka drīz notiks kaut kas sevišķs. Bet tad sapratu, ka mazās sevišķības ir viss, kam tagad ir vērts dzīvot, tāpēc pārstāju baidīties. Kad istaba ir pārkārtota un galds stāv pie loga, bet gulta pie durvīm, atverot logu, ir iespējams izvēdināt ne tikai miegaino gaisu, bet arī aiz grāmatplaukta un drēbju skapja paslēpušās domas. Tās tur nosēžas ik reizi, kad kāds nepaceļ telefona klausuli un neuzklausa, kad murgoju vai lasu, vai skatos jau piekto seriālu šajā nedēļā.
Mans rakstāmgalds pēc pēdējās pārvākšanās
Varbūt, gluži kā Ingas dzejolī, es vēlos pārvākties uz laimīgu sevi. Paiet pāris dienas, atrast māju sajūtu pārkārtotā istabā ir daudz vienkāršāk nekā jaunā dzīvoklī. Pieradums iestājas krietni ātrāk, un jau atkal gribas doties projām. Maja no Rumānijas savā īsfilmā ar nosaukumu «Leave» teica, ka, kopš viņa sevi atceras, viņa vienmēr ir vēlējusies aiziet. Tā ir arī ar mani. Sākot ar laiku, kad, dodoties uz kaimiņu māju pie māsīcām, jau no pirmā brīža vēlējos doties atpakaļ. Beidzot ar šo brīdi. Īsteni laimīga ir tikai došanās sajūta. Galā nonākšana rada bezcerību. Apstāšanās rada bezcerību. Kamēr tu kusties un austiņās dārd mūzika, dažreiz kāda konkrēta, dažreiz jebkāda, ir vienalga, kas tevi nomāc. Bet neesot iespējams aiziet no savām problēmām, ja tās ir tavā prātā. Nav iespējams aiziet no sava prāta.
Nu jau septembris ir gana sen, lai to, gluži kā jebkuru aizgājušo laiku, varētu sākt romantizēt. Bija kāda nedēļa, kad mēs ar Amandu vakaros gājām uz kino, naksnīgā Tērbatas ielā es, neskatoties zem kājām, rakstīju mīļas īsziņas, sajūta bija tāda, it kā izlecošas animācijas parādītos man virs galvas un viegli trīcētu. Ap to laiku izlasīju Mikolaja Ložiņska grāmatu «Reisefieber». Iztulkojot sanāk «Ceļojumu drudzis», bet neviens netulko. Tā kļuva par vienu no manām mīļākajām grāmatām, nospriedu, ka to būtu vērts dramatizēt. Tagad īsti neatceros sižetu, bet atceros sajūtu. Ieliku savu eksemplāru Amandas dāvanu maisiņā, lai viņa man atgādinātu. Kaut kad prasīšu atpakaļ.
Pirms pāris nedēļām, lai aizbēgtu no skolas beigām un tām nelaimīgajām prāta problēmām, dzīves neizbēgamībām un bezjēdzībām, sākām doties mazos ceļojumos, kurus uzdevām par lieliem notikumiem. Nolēmām drusku pabraukāties pa katru no Latvijas dzelzceļa līnijām, lai pēc tam atgrieztos Rīgā un censtos tajā saskatīt kaut ko jaunu un skaistu. Izbraukājām trīs no piecām, tad mums apnika vai arī mēs aizmirsām doties pārējos braucienos, jaunajā gadā aktuāls kļuva kaut kas cits. Aribellai no Matīsa ielas, Ziepniekkalna un Rožupes dzīvē aktuāli tagad ir meklēt laimes pērlītes, sākot ar lūpu balzamu, Kārlim no Briseles un Jaunmārupes ir aktuāli būt skumjam un vientuļam, Amanda no Čiekurkalna rezidences, Limbažiem un Ozolaines vēlas visu gadu būt iemīlējusies, viņai tas padodas lieliski, viņas jaunais lozungs ir «būt gatavai it visam», Daniels no Sporta ielas un Valmieras baidās iemīlēties, viņš meklēs laimi «Lielajā Molnā», kuru viņam nosūtīju uz svētkiem. Es savu aktualitāti vēl neesmu atradis. Varbūt šajā sakarā jāpiebīda gulta pie pretējās sienas?
Es un manas cirtas «Rīga izskatās labi» iemūžinājumā
Ir vēl dažas lietas, ko es daru, lai aizbēgtu un sajustos tā, it kā būtu ārpus vietas, kurā atrodos, jeb, pareizāk sakot, lai sajustos tā, it kā esmu jebkur. Vismaz pāris reizes dienā es nostājos spoguļa priekšā, klausoties ļoti skaļu mūziku, dejoju un iztēlojos lietas, kuras nekad nenotiks. Es kustos brīvi, ir grūti būt izmisušam, kad tu dejo, pat ja dziesmas kulminācijā no sienas nokrīt filmas «Izmisums» pastkarte. Pēc tam es nosviežu austiņas uz matrača, atveru logu, ieelpoju, apsēžos pie galda un uzrakstu pastkarti.
Pastkaršu aprakstīšana izraisa atkarību. Sākumā uzrakstīju vienu Aribellai, jo viņa bija skumja un tuvojās Ziemassvētki, tad pats sev un piespraudu pie sienas, tad Elzai Viktorijai, kura rakstīja referātu, Laurai, kura ir pievērsusies dzejai un ievākusies jaunā dzīvoklī, Lizai, lai viņa sajustos vērtīgāka, Danielam, kurš ļoti priecājās, Amandai, kura ierosināja pastkaršu ideju, Terēzei no teātra trupas, tantei Kristiānai, vecākiem, māsai, Elzai, pie kuras biju ciemos. Janvāra beigās nosūtīšu vienu Kārlim uz vārda dienu. Tas ir tāds mierinošs, attīrošs cikls. Dejot un tad rakstīt, rakstīt un tad dejot. Ieelpot, izelpot, ieliet glāzi ūdens, izdzert tasi kafijas, apgāzt puķupodu, salocīt drēbes, saklāt gultu, rakstīt, dejot, iziet pastaigā, nedomāt, saņemt zvanu, padomāt, tad atkal nedomāt, pasapņot, pagaidīt. Kaut viss dzīvē būtu sastopams veselīgos daudzumos, iepriecinātu un neraisītu atkarību. Taču tad vairs nebūtu jautri, vai ne? Gribas vaicāt «ko tālāk?» ar domu «nu, kas vēl trakāks maz var notikt», nevis neizpratnē, ko lai vispār iesāk, kur lai liekas, pie kā lai aiziet, ko lai ieraksta jaunajā plānotājā.
Manas mājas būs visur, kur būs aizceļojušas manas pastkartes. Un vēl šur tur. Izsakoties Majas vārdiem, gribas aiziet kaut kur, pabūt tur un konstatēt, ka daļa no šī kaut kur ir kļuvusi par manu. Kamēr rakstīju, Aliaksandra atsūtīja fotogrāfijas ar mani, ko bija uzņēmusi Alksnājā. Tās ir skaistas. Arī Alksnājā ir manas mājas. Nopirku plānotāju. Esmu nolēmis nekaunēties par to, ka plānoju atpakaļgaitā. Jūtos tikai drusku mazāk pazudis un tikai drusku vairāk noilgojies kā puisis filmā «Kafija Berlīnē». Amanda aicināja noskatīties filmu «Kerola». Es noskatījos. Mēs meklējam risinājumus un izskaidrojumus tāpēc, ka esam jauni.
