Jau vairākus mēnešus uz manas palodzes krīt mirušas, sakaltušas bizbizmārītes. Nezinu, no kurienes tās krīt un kāpēc tās krīt, nezinu arī to, kāpēc katru reizi, kad tās izkratu ārā pa logu, tās atdzīvojas. Sāk rāpot prom, bet nekur tālu neaizrāpo, jo tiek ieputinātas. Šodien, dzerot pirmo no rīta kafijām, sēdēju uz palodzes blakām kurpju kastei, kurā glabājas saņemtās vēstules, pase, jauka noslēpumu lādīte, ko tante Kristiāna pirms pāris gadiem atveda man no Krakovas karaļa pils, Amandas saulesbrilles un trīs kastaņi. Vēroju vienu no mārītēm. Šoreiz tā rāpoja, kamēr pārkrita pār malu, es domāju par to, kā viņai nekad neapnīk krist. Pašreiz fonā skan saruna ar Ingu Pizāni podkāstā «Pieturzīmes», viņa skaita dzejoli «Skumji nebūs vienmēr», un, kamēr rakstu frāzi «viņai nekad neapnīk krist», atskan dzejoļa rinda «lapas turpinās krist». Nokrīt uz palodzes, izkrīt pa logu, nolec no ceturtā stāva, padarot sev nelāgu galu. Jau atkal.
Tikko – tikai šis tikko seko gandrīz mēnesi vēlāk un sniegs jau ir nokusis pavisam – pabeidzu skatīties Elmāra Seņkova izrādi «Ezeriņš» (vēl pāris dienas skatāma «Teātrī.zip») pēc Jāņa Ezeriņa noveļu motīviem. Tā atstāja aiz sevis tādu savādu kņudoņu, kuru par patīkamu gluži nevarētu saukt (katrā ziņā tā nav pielīdzināma pēdu kutināšanai, par kuru savā nepublicētajā dziesmā dzied «Grupa Jānis»), tāpēc izdzēru savu espresso šotu un devos pie palodzes pārbaudīt, vai uz tās nav uzkritusi kāda bizbizmārīte. Man šķita, ka būtu tikai likumsakarīgi, ja tā notiktu.
Joprojām neesmu savā galvā radis kādu izskaidrojumu, savilcis kādas paralēles, novērojis korelācijas, kas man palīdzētu saprast, kāpēc šīs bizbizmārītes krīt. Iepriekšējā bloga ierakstā stāstīju par «Izmisuma» pastkarti, kas mēdza krist nost no sienas. Tagad tā vairs nekrīt, iespējams, tāpēc, ka izliekos neesam izmisis, bet drīzāk tāpēc, ka pieķepināju tās aizmugurei vēl dažas lipekļa bumbiņas. Tagad pie sienas spītīgi neturas festivāla «Komēta» pastkarte. Iespējams, tas nozīmē, ka beidzot jāķeras pie Tūves Jansones grāmatas «Komēta nāk» dramatizēšanas. Man liekas, ka bizbizmārītes ir mans izmisums, bet varbūt tā ir kāda cita emocija vai sajūta. Ar Danielu esam nolēmuši veidot zīnu ar nosaukumu «Bijis/nebijis». Katru mēnesi virsrakstā šai izvēlei sekos viens vārds. Izmisums, mīlestība, mulsums, draudzība, pirmizrāde... Kas nu mums tobrīd būs uz sirds. Un, ja tā ir bijusī nebijusī bizbizmārīte, tad joprojām nezinu, kas viņai kaiš.
«Ezeriņā» par bizbizmārīšu paradoksu man atgādināja novele par blusu, kas uzskata cilvēku par savu pavadoni un ceļo kopā ar viņu, sūkdama asinis un spriezdama par cilvēku mīlestību, un sapņodama par blusu mīlestību. «Blusa», šķiet, bija trešā uz skatuves izspēlētā novele, un tieši tajā man aptuveni kļuva skaidri izrādes noteikumi. Līdz tam mīņājos uz dīvāna nelielā neizpratnē par to, kā veidojas sižets, vai tēli ir savstarpēji saistīti un kāpēc notikumi risinās tik abstrakti un uz tik minimālistiski iekārtotas skatuves, jo mēs ar tanti (Krakovas karaļa kastītes Kristiānu) tā steidzāmies skatīties, ka aizmirsu izlasīt anotāciju. Īsumā – deviņas Jāņa Ezeriņa noveles izspēlē septiņi Nacionālā teātra aktieri, ģērbti melnos uzsvārčos un baltos apakštērpos, balti nomālētām sejām ar melniem lokiem un tamlīdzīgi, liekot viņiem izskatīties kā miroņiem. Tādus kā rēgus atgādina arī skatuves aizmugurē sakārtie tērpi, bet vienīgais aktīvi izmantotais scenogrāfijas elements – liels drēbju skapis, kāds droši vien atrodams katrā latviešu lauku mājā un uz kura augšā uzstutēta vienas tādas miniatūra versija, – liek vampīriskajām būtnēm izskatīties tā, it kā viņas celtos un atkal gultos šķirstā.
Izrādes laikā tēli slīd pa traģikomiskuma spektru – no nožēlojami skumja līdz absurdi komiskam, ne uz brīdi neapstājoties pa vidu un uzkavējoties tikai galējībās. Groteski pārvietodamies pa skatuvi, viņi nedabīgās kustībās, dīvainās skaņās un uzspēlēti straujos vai, gluži pretēji, gausos tekstos ar greizām izteiksmēm bālajos ģīmjos stāsta par savu dzīvi, nāvi un mīlestību. Pirmīt lasīju «Satori» «Mīlestības grāmatu». Žuljens Nuhums Kulibali savā esejā «Kāpēc runāt par mīlestību nav stulbi?» raksta, ka «mīlestība nav nekāds brīnumains arguments, kas spēj automātiski radīt sapratni diametrāli pretēju cilvēku vidū, taču tā līdztekus piedzimšanai un nāvei ir vienīgais universālais saskares punkts, caur kuru varam sākt runāt par lietām, kas mums svarīgas (..).» Elmārs Seņkovs, kustinot līķīšus kā marionetes, caur Ezeriņa simtgadīgajām novelēm runā par to, kas ir svarīgs mums visiem – arī mūsdienās. Iespējams, šī izrāde top vēl aktuālāka tieši tagad, kad aiz loga pavasari vēstoša saule mijas ar apokaliptiskām sajūtām.
Ainu maiņu izrādē signalizē aktieru nesankcionētā izmisīgā pārvietošanās pa skatuvi helovīniskas mūzikas pavadījumā, it kā viņi būtu nomaldījušās dvēseles, kas, tikai izstāstīdamas savu stāstu, gūst mieru. Mani favorīti bija stāsts par blusu (Dita Lūriņa), kas mīl izsūcoši, un greizsirdīgo metroseksuālo kungu (Uldis Norenbergs), kurš ir apsēsts ar savu sievu (viņam esot laba gaume, jo visas sievietes, kas viņam patīk, diezgan droši kādam patikšot vēl vairāk). Abos šajos stāstos figurē kukaiņi – otrajā tā ir muša, sievas pirmā mīlestība. Klausos situācijai pagalam neatbilstošo (bet visādi citādi visnotaļ piemēroto) dziesmu «Boys Will Be Bugs» un domāju par to, cik neprognozējami mēdz vīties, vīties un savīties cilvēku likteņi ne tikai izrādē – jo arī uz manas palodzes taču krīt mirušas mārītes, jo vārdi, ko rakstu, skan radio, jo var atbildēt uz nesaņemtā vēstulē uzdotiem jautājumiem, jo no sienas krīt īstās pastkartes. Arī cilvēki ir mazi kukainīši, kas pa likteņa jūru peld.
Tāds kā mūsdienu Ezeriņš, tomēr drusku no citas operas ir rakstnieks Svens Kuzmins, kurš darbojas maģiskā reālisma žanrā. Pirms gada izlasīju viņa romānu «Hohma», bet janvārī – stāstu krājumu «Pilsētas šamaņi». Gluži kā «Ezeriņā», arī šajā krājumā visi notikumi ir tādi, kas teorētiski varētu notikt, kuros pašos par sevi nav nekā pārdabiska, kuri pārliecinoši iekļaujas izveidotajā absurda pasaulē, tomēr kuros jaušas kaut kas neomulīgi maģisks, neticams un neizprotams. Tā, it kā veļu laiks būtu pienācis pāragri. Visspilgtākais piemērs droši vien ir stāsts par sarkano pogu, kas nez no kurienes uzradusies rūpīgi projektētas mājas virtuvē pie sienas un, neko nedarīdama, gandē dzīvi mājas saimniekam, kurš beigu beigās neizturēdams pogu nospiež. Nekas nenotiek.
Citējot interviju ar Ievu Melgalvi kādā senā «Konteksta» izdevumā (šīs intervijas fragmenti tagad ir salīmēti uz manas izmisuma kurpju kastes), «cilvēks spēj ļoti daudz darīt vai nedarīt, un dīvainā kārtā tāpēc vien pasaule neapstājas.» Reizēm to der atcerēties. Šobrīd to laikam visvairāk derētu atcerēties Amandai. Viņa atkal meklē kaut kādu abstraktu patiesību vai varbūt nemaz vairs nemeklē. Gluži kā «Hohmas» noslēdzošajā nodaļā, kur dzīvoklī ierodas mērītāji un sāk mērīt. Ko viņi mēra? Laikam grib izmērīt visu pasauli. Es pēdējā laikā ar šķērēm griežu izjukušo Ojāra Vācieša dzejas krājumu «Si minors» un pārvēršu to kolāžās. Šķiet, tā varētu sagraizīt visu pasauli. Un, ja vajadzēs, es tā arī darīšu. Bet jūs – jūs noklausieties skaņdarbu «Lifeboat (Lovers Rock)». Varbūt veļu laiks vēl gabalā, bet bija Valentīndiena un tā...
