piektdiena, 2021. gada 5. marts

Kultūras dienasgrāmata nr. 3 / Bruģis sakritis kurpēs tā, ka nevar izkratīt laukā

Šodien «Kāpņu» mājaslapā tika publicēta seriāla «Bruģis manās kurpēs» ceturtā sērija. Pienācis Bruģa nedēļas vidus, un ir laiks mazliet pieskarties šim akmenscietajam un vienlaikus vārīgajam tematam. Tāpat ir pagājis gads, kopš mēs ar Amandu pirmo reizi sazvanījāmies, lai nospriestu, ka viņas dzīve ir tieši tik spraiga un piesātināta pat pandēmijas laikos, lai par to varētu uztaisīt seriālu. Tomēr mēs mēdzām – un joprojām mēdzam – sapņot par daudzām lietām, tāpēc arī šī ideja nebija nekāds pārsteigums. Tāpat mēs nebūtu bijuši pārsteigti, ja tā nekad netiktu īstenota. Taču kaut kas notika un es sāku rakstīt garprozas sacerējumu «Vasaras romāns» – ne pārāk oriģināls nosaukums, jo viens no daudzajiem manas bērnības pavadmotīviem bija Tūves Jansones «Vasaras grāmata» laukos lielajā, melnajā plauktā pie gultas, taču ar viegli nojaušamu vārdu spēli. Beigu beigās uzrakstīju tikai vienu nodaļu, kas beigās pārtapa īsstāstā ar nosaukumu «Tenisiste» un ieguva pirmo vietu «Aicinājuma» konkursā. Nē, nu, pirmo vietu ieguvu es. Bet ar šo stāstu. Atceros, kā bija novietots galds manā vecajā istabā, kad to rakstīju. Tieši tāpat, kā tagad jaunajā.

Jūnija sākumā es uz pankūku ballīti uzaicināju Lauru un Lizu. Tikko biju iemācījies cept vegāniskas pankūkas, kas sevišķi labi garšo, ja tās pārber ar mellenēm, un nosēdināju viņas virtuvē pie galda, lai paziņotu, ka mēs veidosim seriālu. Ka Laura rakstīs scenāriju, izvēršot manu stāstu, ka arī Liza varēs piedalīties, ja vēlēsies. Tas, kas bija iesācies kā joks, nu bija pārtapis vērienīgā projektā – tieši tādā, kādu mums visiem vajadzēja, lai piešķirtu vasarai jēgu, it kā nepietiktu ar Bodžangla pirmizrādes termiņiem. Kamēr Laura pārveidoja manus un Amandas draugus par pankiem un Vecrīgas ballētājiem, es rakstīju un pārrakstīju projekta tāmi, bet Aribella pamanījās ierunāt šajā avantūrā arī Elzu Viktoriju. Kādam, kurš ir redzējis seriālu, varētu likties uzjautrinoši, ka sākotnēji šai kalsnajai, trauslajai topošajai māksliniecei bija paredzēta vulgārās bārmenes Ulrikas loma. Beigās nospriedām, ka mēs ar viņu būsim režisori, bet Aribella un Laura – producentes.

Mums bija izdevies pārliecināt par šāda pasākuma potenciālo izdošanos Baltijas Reģionālo fondu, kas mums atmeta trīssimt eiro, par kuriem mēs iegādājāmies uzkodas intensīvākajās filmēšanas dienās, un pat pašiem sevi, tāpēc 6. augustā «Alksnājā» noturējām sešas stundas ilgu komandas atlasi. Iepriekšējā dienā biju glīti iekārtojis lielo zāli, bet Aribella tikmēr apzvanīja visas sešdesmit četras personas, kas bija pieteikušās uz atlasi. Protams, puse bija to jau aizmirsušas un neieradās. Atminos, kāda bija atlases diena. Bija ļoti saulains, un uz vecās grīdas varēja vērot fotogēniskas gaismas strēles, bet mūsu datoru ekrāni sadarbībā ar nosūbējušajām sienām meta saules zaķīšus. No rīta es gāju pa Tērbatas ielas vidu, jo tomēnes tā bija gājēju iela, un dzēru ūdeni no pusotra litra pudeles, klausīdamies «Oto the Bear».

Kā nopietni biznesmeņi mēs sēdējām pie apkrautiem galdiem, viesiem atvēlot vietas klubkrēslos. Vairāki pajokojās, ka mēs vēloties viņiem likt justies psiholoģiski zemākiem. Varbūt tā arī bija. Mēs nebijām īsti sagatavojušies, tāpēc viss notika ļoti improvizēti. Mūsu Excel fails bija pilns ķiķināšanas, un tajā bija maz jēdzīgu komentāru, tāpēc dienas beigās daļu ļaužu pat neatminējāmies, taču galu galā devāmies mājup ar nepārliecinošu un strīdīgu, taču vismaz gatavu lomu sarakstu.

Mūsu mīļākie ieguvumi bija Emīls, režisoru asistents, un Lorenss, montāžas režisors, jo viņi, liekas, saprata, kā lietas darāmas. Protams, tieši tāpēc, ka viņi saprata, abi bija ārkārtīgi skeptiski noskaņoti pret šo trādirīdi, jo uzfilmēt desmit seriāla sērijas desmit dienās ar aktieriem, kas tikai tikko dabūjuši iepriekšējā dienā uzskribelētos scenārijus, un komandu teju bez jebkādas kino pieredzes, turklāt bez vērā ņemama finansējuma reālistiski (vai vismaz cenšanās vērti) šķita tikai... nevienam. Beigās cits citu pārliecinājām un uzaicinājām parunāties pāris producentus, lai viņi mums pateiktu, kā to dabūt gatavu (lieki teikt, ka zelta recepti neviens neiedeva, jo zelta recepte pēc noklusējuma neietver šādus laika rāmjus). Pa starpu tikām pie vēl diviem zelta gabaliņiem – Kristiana un Matīsa, operatoriem. Pēdējie radošās komandas kolekcijai pievienojās Edgars, skaņu džeks, kurš mums sagādāja boom mikrofonu, un Liza, kura jau kopš pankūku ballītes bija kategoriski atteikusies iesaistīties – tā neesot viņas tējas tasīte. Beigu beigās viņa tomēr kaut kā attapās filmēšanas laukumā ar klapīti rokās un sniedza tādu artavu, ka izpelnījās otrā režisoru asistenta titulu seriāla titros.

Emīls ir nosolījies līdz maijam izveidot filmu par mūsu aizkadra piedzīvojumiem jeb kā tapa eksperimentālākais 2020. gada jauniešu seriāls (ārkārtīgi pretenciozi, ne tā?), tāpēc neizplūdīšu garos aizkulišu stāstos, tomēr nelielai intrigai izstāstīšu kādu Bruģa filmēšanai ārkārtīgi raksturīgu situāciju. Ir trīs naktī, atrodamies Kristas dzīvoklī Jeruzalemes ielā, un viesistabā uz grīdas guļ vesels lērums masu skatu dalībnieku, kas disko gaismiņās garlaikojas un pat necenšas noslēpt savu vilšanos par to, ka šis ir tikai ballītes inscenējums, nevis īsts tusiņš, ka Emīls aizliedz viņiem dzert līdzpaņemtos aliņus un ka jāālējas ir bez skaņas metronoma sistā ritmā. Galvenajai aktrisei Mārai ir iestājies lūzuma punkts, un viņa tualetē raud pēc gandrīz divdesmit četru stundu filmēšanas, Līva viļas, jo tekilas pudelē, izrādās, ir ūdens, un aiziet atpakaļ gulēt, Elza Viktorija saka, ka mēs nevaram turpināt, jo aktieri mirst, bet es kliedzot uzstāju, ka mums ir jāpabeidz, Laura man lasa mātišķu lekciju, bet Aribella māca Evelīnai tīt cigaretes, savukārt Kristians neko nav pamanījis, jo pustumsā veido kadrējumu skūpsta ainai. Liza gan jau stūrītī šo visu apraud.

Decembrī fragments no seriāla pamatā esošā stāsta nokļuva laikraksta «Konteksts» lapās – šoreiz zem nosaukuma «Bruģis manās kurpēs», šķietami manifestējot seriāla iznākšanu – vairs ne drīz, bet vispār. Ziemas sākums bija netīkams laiks ne tikai man personīgi, bet arī visai Bruģa komandai un ne tikai visādu darbu, bet arī mūsu mazā vasaras piedzīvojuma dēļ. Bija samontēti visu sēriju melnraksti un kļuvis skaidrs, ka laikam jau tur nekas labs neiznāks. Stāsta publikācija par mums it kā smējās. Beigu beigās nav tā, ka nekas labs neiznāca, jo, kā mūs mierināja Elza Viktorija dienu pirms pirmās sērijas iznākšanas, «Bruģī esot arī labi uzrakstīti dialogi, ciešama aktierspēle, ģeniāli kadri, un gan Latvijā, gan pasaulē esot radīti krietni sliktāki darbi, tikai spīdīgākā iesaiņojumā».

Nu ir pagājuši jau seši mēneši, kopš noslēdzās seriāla filmēšana, dažas sērijas ir apvienotas, desmit pārvēršoties par septiņām, un ir palikusi vairs tikai sajūta par to, kā tas bija – uzņemt seriālu desmit dienās. Komandas grupā esam kolektīvi atmetuši novēlotās diskusijas par to, kurš ir vainīgs pie viduvējā iznākuma, atzīstot tās par absolūti neauglīgām. Ja vaicājat, kā šķiet man, vainīgs ir laiks, jo desmit dienas ir nepieklājīgi maz, bet tik abstraktu lielumu vainot ir grūti. Laiks var arī dziedēt, un es gribētu cerēt, ka tas dziedē arī seriālus. Un, pat ja nedziedē, tad laika gaitā liek tiem šķist nostalģiskākiem. Nostalģija ir arī galvenais iemesls, kāpēc šī ieraksta lasītājiem ieteiktu seriālu noskatīties, kaut nupat esmu to nodēvējis par viduvēju. Jā, varbūt mums, biedriem bruģiem jeb bruģētājiem, patīkamo asociāciju buķeti bagātina tas, ka paši esam bijuši daļa no šī neprāta, taču, neskatoties uz amatieriskumu, seriālā ir skaidri jaušams jauneklīgums, satikšanās brīvība un, protams, vasara – domājams, šīs trijotnes pandēmijas laikos pietrūkst ikkatram.


Bruģa galvenā varone ir Undīne – meitene no Limbažiem, kas ierodas Rīgā, lai strādātu un krātu naudu biļetēm uz Luksemburgu (viņa grasās pārvākties dzīvot pie sava drauga), bet vispār jau lai meklētu laimi. Pirms ierašanās viņa galvaspilsētu jau ir paspējusi izsapņot no visām pusēm – kā viņa te dzīvos, kur ies, ko darīs, kādi viņai būs draugi un tā bez gala. Šis naivais sapņojums, protams, turpinās, arī ierodoties Rīgā. Undīne ievācas pie savas brīvdomātājas tantes un piedzīvo atkalsatikšanos ar savu bērnības draugu Kikī, kurš Limbažus pametis jau krietni pirms viņas. Darbā viņa iepazīst divas gaisīgi vieglprātīgas ballētājas – Ulriku un Viktoriju –, kuras Undīni ievelk Rīgas tusiņu vidē un pateicoties kurām viņa iepazīst savu jauno apsēstību – narkotiku dīleri Klāru. Šo bīstamo haosu ar laiku līdzsvaro mūziķis Ivo; viņš ir pirmais, kuram Undīne patiešām notic, kad viņš tai apgalvo, ka «Rīga nav viens vienīgs rožu lauks». Seriāla lielākais trumpis noteikti ir kolorītie reālos cilvēkos balstītie personāži (nu, un, protams, burvīgā mūzika), kas mētā spriest-maz-spējīgo Undīni apkārt kā tādu karstu kartupeli, liekot viņai sākumā saprast jo mazāk, bet pēcāk apjaust arī daudz svarīgu lietu.

Vakar ar komandu vienojāmies, ka preses relīzes nerakstīsim (tā vietā, iespējams, šovasar filmēsim otro sezonu, lai pierādītu sev, ka varam (vēl) labāk, – tas gan ir tikai tāds joks, bet mēs visi zinām, kā mēdz iznākt ar jokiem), taču es jau biju noskaņojies vienu tādu uzrakstīt, tāpēc arī tapa šis raksts (un vēl tāpēc, ka šodien skolā jāiesniedz kultūras dienasgrāmatas, bet man trūka divu ierakstu). Un, ja tā iespaidā kaut viens no maniem uz roku un kāju pirkstiem saskaitāmajiem lasītājiem nospriedīs, ka būtu interesanti noskatīties, kāds tad Bruģis ir izdevies, ir garantēts, ka izdevusies būs vismaz diena (mana). Lai vasarīgi!