Man vienmēr teātris ir asociējies ar grimu kausējošiem, smagiem, spožiem lukturiem, priekškaru, šeit un tagad dzimstošiem notikumiem un saplūstošām mākslām lielā zālē, putekļainā un piesmēķētā tumsā, un nevarētu teikt, ka arī tagad man teātris ar to neasociējas, tomēr pēc pāris šā rudens neatkarīgo teātru apmeklējumiem šis koncepts ir paplašinājies ar vēl kādu sajūtu – sajūtu, ka vari aiziet uz teātri džinsos un paskatīties spogulī ne tikai uz savu, bet arī uz pasaules atspulgu.
NASING SPEŠAL / Ģertrūdes ielas teātris / rež. Andrejs Jarovojs
Izrāde "Nasing spešal" savā ziņā ir gara dziesma, jo tā ir galvenokārt audiāli baudāma. Tā sakomponēta, izmantojot deputātu runāto vienā no garākajām Saeimas sēdēm atjaunotās Latvijas laikā. 2008. gada decembrī notikusī sēde kopumā ilga vairāk nekā 28 stundas. Tajā uz ekonomiskās krīzes fona tika apspriests nākamā gada valsts budžets, kā arī administratīvi teritoriālā reforma. Šī izrāde ne tikai ataino parlamentā pastāvošo birokrātiju, deputātu diametrāli pretējos, bet vienlīdz absurdos viedokļus un ieceres, bet arī no jauna aktualizē cilvēkiem tik raksturīgo nespēju klausīties citam citā.
Deputātu un valdības pārstāvju teksti ir pārvērsti ritmiski melodiskā traģikomiskā spēlē, kurā iejutušies pieci aktieri, nemitīgi mainot intonācijas un tembrus. Skatītājam uzreiz kļūst skaidrs, ka uz skatuves redzamie cilvēki dzīvo absurdā pasaulē, kur valda nebeidzama birokrātija, apjukums, strīdi un netaisnība, bet pussekundi vēlāk tas var apjaust, ka, ak vai, arī pats dzīvo tajā pašā pasaulē. Runājot cits citam pāri, repojot, izdziedot, izkliedzot vai citādi izceļot 2008. gada Saeimas sēdes dokumentālos tekstus, aktieri liek smieties līdz asarām, bet pēc tam par to justies slikti, jo nekā smieklīga jau šajā klaunu vāģī, kas, vadot valsti, nakts vidū dzied "Liku bēdu zem akmeņa", nav.
CIEŠAMĀ KĀRTA / Kvadrifrons / rež. Klāvs Mellis
Teātra trupas "Kvadrifrons" izrāde "Ciešamā kārta" ir savā ziņā tematiski līdzīga "Nasing spešal", jo arī šīs izrādes aktieri, pārplūzdami no bērnudārza audzēkņu vecākiem skolotājos, no skolotājiem – skolēnos un no skolēniem – augstskolas pasniedzējos, ataino kādu grotesku un traģikomisku, birokrātijas, neizpratnes, neieklausīšanās un neprāta pilnu pasauli, kurā ielūkojamies nevis kā portālā, bet diemžēl kā spogulī. Visas izrādes ainiņas centrētas ap skolu sistēmu, tās vājajiem un iesūnojušajiem vai, gluži pretēji, pārlieku strauji progresējošajiem zobratiņiem, kas traucē tās darbību. Nemitīgi uzmācas deja vu sajūta, un nevar īsti saprast, vai tas ir paša dzīves vai šīs izrādes ietvaros. Ne velti, ainu maiņas no sapulces uz sapulci tiek parādītas, kādam no tēliem iekrītot deja vu izraisītā transā.
Galvenais izrādes caurvijmotīvs ir kāda sieviete, vārdā Gunita, kura vienā gadījumā ir bērnudārza auklīte, citā – medmāsa, vēl citā skolotāja un pat augstskolas rektore, bet visām šīm Gunitām kopīgs ir tas, ka no tām vēlas tikt vaļā, jo tās vairs neiederas šajā sistēmā. Gunitas vārds gan nav vienīgais, kas atkārtoti izskan starp ainām – līdzīgi ir arī ar filozofisko jautājumu, kas tiek uzdots izrādes beigās, bet apspriests arī vairākkārt pirms tam: vai šodiena ir šodiena, rītdiena vai vakardiena? Tiek vairākkārt atgādināts, ka šis jautājums ir pavisam vienkāršs, bet pašam prātā nerodas nekāda atbilde, vienīgā atbilde ir sīkas tirpiņas uz rokām. Pēc izrādes ar kompanjonu spriedām, ka līdz šim ar vakardienas metodēm rītdienas cilvēki tika mācīti šodienai, bet pašreiz, ieviešot jauno kompetenču izglītību, vakardienas cilvēki māca šodienas cilvēkus ar rītdienas metodēm.
