Šoruden pirmoreiz apmeklēju festivālu, kurš manu draugu un paziņu lokā ir bijis plaši pārspriests jau vairākus gadus – Rīgas Starptautisko kino festivālu jeb «Riga IFF». Biju grasījies tajā pieteikties kā brīvprātīgais, taču, nemitīgi atliekot anketas aizpildīšanu uz vēlāku laiku, laimīgi nokavēju termiņu, un, iespējams, tieši tāpēc sanāca pagūt nobaudīt tik daudz ko no plašās kinokartes. Lai arī kopā noskatījos desmit filmas (piecas klātienē, tostarp novembra papildseansā, un piecas tiešsaistē, tostarp uzvarētājfilmas papildseansā), pastāstīšu par četrām neklātienes kino redzētajām, kuras manī raisīja visspēcīgāko pārdzīvojumu.
Allaž, kad dzirdu kādu sakām «Riga IFF», abreviatūra IFF man rada asociācijas ar angļu valodas saikli if («ja»). Reiz domāju, kā tad varētu iztulkot tādu Riga if, un ne pie kā labāka kā «Ja nu Rīga» nevarēju nonākt, taču tieši šī nosaukuma interpretācija, šķiet, diezgan labi sasaucas ar šīgada festivāla trauslo balansēšanu uz notikšanas un nenotikšanas robežas (īsi pirms festivāla sākuma tā organizatori publicējuši «atklātu vēstuli par ārkārtējās situācijas ietekmi uz Rīgas Starptautisko kino festivālu un plašākām kultūras norisēm»). Un tad jau iznāk, ka klātienes «Ja nu Rīgas» pretstats ir tiešsaistes «Ne nu Rīga», taču šo «ne» priekšā lieku nelabprāt, jo neklātienes programmas pieredze man izvērtās pat savā veidā labāka nekā tā, ko piedzīvoju kinoteātra telpās.
Kaut kas ļoti ievelkošs ir seriālos un filmās par mazpilsētām kaut kur tālu laukos, kur vienmēr līst lietus un pat tad, kad debesis ir skaidras, tajās nekad nespīd saule. Šādos darbos galvenie varoņi teju vienmēr ir ar sociopātiskām iezīmēm, īsti nemāk sarunāties un visumā rada tikpat baisu iespaidu kā pati vieta, kurā visi ir tieši tik kokaini un nopietni (neviens nekad nesmaida, bet, ja smaida, tad nedabīgi), ka esi gatavs viņus turēt aizdomās par noziegumu, kurš vēl nav noticis...
Nezinu, cik spēcīgi man ir izdevies noķert šo kino tipāžu, bet «Mākoņainie mākoņi» noteikti bija starp tādiem, izveidojot tūlītējas asociācijas ar seriālu «Dark» (arī vācu ražojums, tikai seriālā trillerim, drāmai un mistērijai klāt nāk arī zinātniskā fantastika) – tāds pats, šķietami parasts, taču nenoliedzami savāds, galvenais varonis, tādas pašas nejaušas ainiņas ar nepieradinātiem dabas skatiem, ko papildina drusku neomulīga mūzika. Atceros, ka, pirmo reizi skatoties «Dark», pamatīgi vīlos šajā seriālā, kolīdz parādījās laikā ceļošanas elements. Ar laiku gan pieradu, taču pieturos pie viedokļa, ka pārdabiskie elementi distancē skatītāju no tēlu piedzīvotās dzīves īstenības. «Mākoņainajos mākoņos» šādas distances nebija, un, lai arī sižets bija pat samērā komplicēts, sākot savu, iespējams, bezkaunīgo salīdzinājumu ar «Dark», konstatēju, ka šeit ir mazāk jādomā un vairāk – jāuztver. Arī ritms bija patīkamāks. Ā, un bija identiskas jauniešu teātra mēģinājuma ainas.
«Mākoņainie mākoņi» ir ļoti neviennozīmīga un neskaidra filma – tik tiešām, it kā patiesības debesis klātu bieza noslēpumu, interpretāciju, sakritību un nejaušību mākoņu kārta. Tas ir arī vienīgais izskaidrojums filmas nosaukumam, līdz kuram esmu spējis aizdomāties. Vaļīgā bizītē ir satinušās vairākas galvenā varoņa Paula attiecību līnijas – ar Dālu, ar Maksu, ar Bulvera kungu, ar vecākiem, ar Dāvidu. Neviešas skaidrība, kuras ir galvenās un vai, piemēram, Makss ir instruments, kā atainot Paula attiecības ar Dālu, vai, teiksim, mirušā puiša Dāvida līnijai ir centrāla nozīme, kas lielāka par Bulvera līnijas izgaismošanu. Tāda sajūta, ka nekas netiek izspēlēts līdz galam un ka nekur netiek iebraukts pietiekami dziļi, taču tas noved pie tās patīkamās neizpratnes sajūtas un maķenīt šķebinošām pārdomām, kad filma ir beigusies, tā arī nesniedzot savu verdiktu – katrā ziņā ne tādu, kam līdz galam notici.
Šodien, rakstot kādu vēstuli, stāstīju, ka man ļoti svarīgas ir beigas: pastaigā – maršruts, izrādē – starpbrīdis, filmā – titri, kafijā – biezumi utt. u. t. jpr. Tāpat man patīk grāmatas ar īsām nodaļām – šķiet, šo analoģiju esmu lietojis jau tik daudzas reizes, ka tā nu kļuvusi nodrāzta, bet lai nu būtu... tad ir tāda sajūta, ka kniebju no grāmatas nodaļu kā Vīnes šokolādes kūciņas gabaliņu, taču nepārēdos. Tas arī ļauj ieturēt pauzes pareizajās un nepareizajās vietās un gūt reālu priekšstatu par progresu. Iespējams, varētu teikt, ka tad mākslas patēriņš kļūst pašmērķīgs, taču tā nebūt nav atkarība tikai no beigām, tā ir atkarība arī no procesa, lai arī paradoksāla un pretrunīga. Kaut gan šo filmu skatījos tiešsaistes seansā, kura progresu jebkurā brīdī varēju vērot uz lēni slīdošās laika ass, tas nebija nepieciešams, jo filma sastāvēja no prologa, divpadsmit nodaļām un epiloga. Šīs nodaļas savā ziņā novienkāršoja Jūlijas stāstu, piezemējot viņas ēterisko plūdumu, tādējādi distancējot un vienlaikus pietuvinot skatītāju šim tēlam.
«Pasaulē sliktākajā cilvēkā» (kurā gan, jāatzīst, manuprāt, tika runāts ne tik daudz par cilvēku mazvērtības kompleksiem vai nespēju izšķirties starp vienu, otru vai trešo, bet drīzāk par to, ka tiem nekad nav labi neatkarīgi no tā, kuram par labu izvēle ir izdarīta) valda lakonisms gan dramaturģiski, gan kadros, gan tēlu raksturos. Neviens no šiem aspektiem nav samežģīts vai ļoti daudzslāņains, taču tas nepadara šo vienu slāni mazāk dziļu. Rodas sajūta, ka veidotājiem ir bijusi pilnīga skaidrība, kādas emocijas vai pārdomas viņi vēlas skatītājos izsaukt un kā paraut pareizos diedziņus.
Filmas pēdējā ainā kādā fona lomā redzam aktrisi ar mazvērtības kompleksiem, kuru fotografē galvenā varone Jūlija (viņu atveidot Renāte Reinsve), un viņas centieni apraudāties kameras priekšā tik uzjautrinoši kontrastē ar, ja nemaldos, otro nodaļu, kurā Jūlija raud, iedama gar šosejas malu, ka, šķiet, viņi jau pareģojuši Reinsves galvenās aktrises balvu Kannās, un par spīti savā ziņā diezgan skumjajam, lai neteiktu traģiskajam, noslēgumam paliek nevis drūma, bet viegli saldsērīga pēcgarša. «Pasaulē sliktākais cilvēks» nav nemaz tik slikts, jo pret savu skatītāju apietas ar pietāti un mīlestību, viņu ievainojot, taču tikai pavisam mazliet, aicinot just līdzi, taču notikumus, kam just līdzi, padarot tik vieglus, ka stāvokli, kurā varoņi atrodas, kad strīdas, krāpj, šķiras, mīl un mirst, tik tiešām nevar nosaukt nekā citādi kā vien par bezsvara stāvokli.
Pandēmijas apstākļos laiks sarūk un izplešas kā sabojājies akordeons, liekot aizmirst par dienu, nedēļu un pat mēnešu ritējumu. Lai arī tagad uz filmas «Asinssūcēji – marksistiska vampīrkomēdija» skatīšanos, graužot krēmsiera maizītes, veros ar vesela novembra distanci, ir tāda sajūta, ka šo mājas seansu būtu piedzīvojis vakar. Līdzīgi konstruēta ir arī šī Juliāna Radlmaiera filma – par vakardienu tā, ka tas tiklab varētu būt arī šodien. Jeb par pagājušā gadsimta divdesmitajiem ar kokakolas bundžiņām un telefoniem rokās un modernām automašīnām uz ielām, tai pašā laikā industriālistu meitu atveidojot kā princesi ar nopakaļus tekalējošu kalpu, pardon, asistentu, tātad šajos 1928. gada notikumos lēkājot savus simt gadus uz priekšu un arī atpakaļ.
Abstraktais laika ritējums un jancīgie tērpi gan nebūt nav vienīgā dīvainība, kas vērojama filmā par Oktāviju un caurkritušo aktieri Ļovušku, bet patiesībā jau par marksismu un kapitālismu. Vai varbūt par vampīriem? Nekļūst skaidrs, kas un cik simboliskā nozīmē ir vampīrs šajā filmā, iespējams, šī ideja ir pazudusi pārsātinātajā maģiskā reālisma elementu jūklī, bet, iespējams, šī pazušana ir daļa no jūkļa. Sākot skatīties, personāžu monotonā, līķainā atveides maniere un pretrunas gan laikā, gan telpā, gan uzskatos šķiet eksotiskas, un skatītājs var labpatikā pieņemt šos spēles noteikumus, taču šādas intensitātes spēle ir par garu vairāk nekā divu stundu ekrāna laikam, iesākumā uzbudinot, tad nogurdinot un beidzumis – pat garlaikojot.
Reizēm ir tā, ka kādu laiku pēc filmas vai izrādes noskatīšanās vai grāmatas izlasīšanas paliek tikai tāda sajūta par šo pieredzi, tāda vārga atblāzma, kurā tad var rakņāties un meklēt konkrētas atziņas. Šī pēcsajūta man līdzīga ir izveidojusies Dominka Grāfa filmai «Fabians jeb gājiens pie suņiem» un Džordža Orvela romānam «Lai plīvo aspidistra». Lai arī uzsvari pēc Ērika Kestnera autobiogrāfiskā romāna tapušajā filmā ir citi un darbībā notiek nevis Londonā, bet Berlīnē, abos darbos ir daudz vienojošu elementu – jauns, nabadzīgs censonis, kura nodarbošanās neparedz iespēju piepildīt savu potenciālu (Kestnera Jākobs Fabians ir ģermānistikas doktors, taču strādā tabakas fabrikā par reklāmistu, savukārt Orvela Gordons Komstoks ir dzejnieks, kurš pamet darbu reklāmas aģentūrā, lai kļūtu par grāmatnieku), trūkuma romantizēšana un aptuveni viens laikmets (20. gs. 20./30. gadi).
Filma par Fabianu ir ārkārtīgi vizuāli baudāma – tā ir krāsota krāšņos toņos, uzņemta mūsdienu kino neierastā kadra attiecībā un veidota ļoti dinamiski. Tieši ritms, šķiet, ir visieraujošākais. To, ka esmu nokļuvis šī ritma varā, sapratu kabarē ainā filmas sākumā, taču pie tā var vainot arī joprojām aktuālo strādāšanu pie izrādes «Ardievas Berlīnei» pēc mūzikla «Kabarē» motīviem. Ainā viss grieztin griezās un mirgoja, un bija redzami vairāki kadri vienlaikus, radot asociācijas ar mūsdienu koncertiem, ko apmeklētāji bieži bauda caur telefonu kamerām, iemūžinot izpildītājus no visām pusēm, taču arī pēcāk nebija garlaicīgi, un, lai arī filma bija teju trīs stundas gara, uzmanība ne uz brīdi neatslāba.
«Fabiana» garums gan man tapa arī par sava veida lāstu, jo sāku to skatīties, kad četru stundu garais tiešsaistes seanss (laiks, kurā filma pieejama) jau bija pārtapis divās ar pusi, tādēļ pēdējā pusstunda man aizgāja secen, taču vismaz filmas pieredze aprāvās līdz ar pašnāvības vēstules beigām, tāpēc gluži bez beigu izjūtas nepaliku. Arī «Lai plīvo aspidistra», ko iesāku pirms pāris ziemām, tā arī neesmu piebeidzis, bet varbūt šai decembrī to beidzot izdarīšu. Un gan reiz tikšu arī pie atlikušajām trīsdesmit minūtēm «Fabiana» un arī pie Kestnera grāmatas ar tādu pašu nosaukumu. Un tas, ka savu pēdējo «Riga IFF» seansu tomēr aizvadīju klātienē (filma «Parīze, 13. rajons») festivāla pagarinājumā, liek atcerēties Rīgu ar «ja nu», nevis «ne nu».
