Kad es atceros iespaidus, ko guvu, lasot Delfīnes de Vigānas romānu «No un es»* (no franču valodas tulkojusi Inta Šmite), es domāju par pavasari. Arī pavasarī, kad iesāku lasīt, un rudenī, kad pabeidzu, es domāju par pavasari. Dita Lūriņa kādā no savām lomām runāja par pavasari kā par drausmīgu gadalaiku, jo tad esot tāda sajūta, ka dvēsele jāmazgā un jākarina vējā žāvēties. Līdzīga sajūta mani pārņēma, lasot par trīspadsmit gadus veco Lū un viņas No – tikai dažus gadus vecāko bezpajumtnieci, ko meitene iepazīst, veidojot referātu.
«No un es» ir stāsts par būšanu kopā un par centieniem izprast citam citu, pat ja tas nav iespējams, par cilvēkiem, kas ir pieraduši pie kādas konkrētas dzīves un nav gatavi no tās atteikties. Par vēlēšanos palīdzēt un apziņu, ka patiesībā tā palīdzi tikai un vienīgi sev. Lū cenšas pieradināt No, un šis process ir atainots ļoti trausli un meistarīgi, pakāpeniski un piesardzīgi, tikai uz maziem brīžiem ļaujot lasītājam atslābt, bet pārējo laiku turot viņu nenovēršamības gaidās – jau no sākta gala ir skaidrs, ka No daba ir caur un cauri neiegrožojama un ka viņas ar Lū nāk no divām dažādām pasaulēm, kuras kopā gluži vienkārši nesapas, lai kā Lū censtos viņai un pati sev iegalvot pretējo. Šī nav grāmata, ko lasa, lai noskaidrotu, kas notiek beigās, bet gan tāda, kuru lasa, lai piedzīvotu visu to pasaules spēcību un bezspēcību, kas ir tai pa vidu.
«No un es» manī kaut ko mazliet saplēsa, kas ir viena no mērauklām, pēc kurām vispār mēdzu vērtēt darbus. Vai tie liek kaut ko sevī pārvērtēt? Vai tie ievaino, rezonē tieši tiktāl, lai aizskartu, varbūt pat liktu kam sašķīst? Tāpat man radās grūti pārvarama vēlme šo romānu pārvērst dramatizējumā (man ir tendence sižetus savā priekšā iztēloties teātra izrādes, ne filmas formātā), un es šai vēlmei arī sevišķi nepretojos, ar dažām ainām arī paniekojoties.
Lielā mērā tas, kas mani atgrūda, bija galvenās varones kaitnieciskums. De Vigāna nebūt neizliekas, ka saprot šo trīspadsmitgadīgo meiteni – tekstā ir bagātīgi daudz spēcīgu atziņu par dzīvi un tā, kuras nerada iespaidu, ka tās rastos trīspadsmitgadnieces prātā, tai pašā laikā tās ir tieši tik patiesas un cilvēcīgas, ka to ir grūti izvērtēt. Taču tieši no iespējamās realitātes atrautā interpretācija paradoksālā kārtā liek jo vairāk satuvināties ar šo tēlu, vienlaikus liekot apjaust, ka par spīti iekšējam līdzpārdzīvojumam šis nav tāds līdzpārdzīvojums, kura alksti, jo Lū gluži vienkārši nav sevišķi patīkama vai arī tāda, ar kuru lasītājs būtu spējīgs viegli identificēties.
Laimīgā kārtā atgrūdiens gan nebija pietiekami stiprs, un pēcgarša palika tieši tik saldsērīga un cerīgi rūgtena, kā šķietami iecerēts. Šo sajūtu izbaudīju tieši tik ļoti, ka pirms dažām nedēļām iegādājos arī Delfīnes de Vigānas pirmo latviski izdoto grāmatu – «Lojalitātes» – un joprojām neatkāpjos no domas par to, ka «No un es» varētu pārtapt arī dramatizējumā un tā.
* Grāmata apmaiņā pret atsauksmi saņemta no apgāda «Jānis Roze».
[..] «un tā» apzīmē visu, ko varētu piebilst, bet ko noklusē slinkuma vai laika trūkuma dēļ, vai tāpēc, ka nevar izteikt.
Ja paveicas, var piedzīvot īstu šķiršanos, tas ir, var just, ka šķiršanās būs ilga vai arī šķitīs ilga (kas ir viens un tas pats), un tādās reizēs emocijas ir ļoti blīvas, it kā sabiezētu gaiss, it kā viņi būtu vieni paši, bez neviena cita tuvumā.
Mūsu klusēšana ir piemilzusi ar visu pasaules bezspēcību. Tā ir kā atgriešanās pie lietu sākotnes, pie to patiesās būtības.
