ceturtdiena, 2022. gada 10. marts

Un

Viena no, manuprāt, visskaistākajām mākslas kā dzīva organisma īpatnībām ir apbrīnojamā un neizskaidrojamā spēja savstarpēji saplūst un pārplūst. Pat ja viena darba ietvaros kāda tēma tiek aizsākta, bet netiek līdz galam iztirzāta un noslēgta, tā nevilšus turpināsies citos darbos, tā pati forma attīstīsies jaunā līmenī, tā pati doma dosies citā lidojumā un tā bez sava gala. Iespējams, tieši šajā nebeidzamajā bez-noslēguma turpinātībā, kura ikvienam ir pilnīgi individuāla un ir līdzvērtīgi individuāli atkarīga no katra personīgās kultūras ēdienkartes, slēpjas maģija, kā arī man tik mīļā vienlaikus mierinošā un satraucošā apziņa, ka svarīgs nav laiks, svarīgs ir cilvēks (un tas jo spilgti iegaismojas tagad, kad vēsture redzami atkārtojas ar neredzēti biedinošu precizitāti).

Manā pieredzē kultūra, īpaši teātris, dzīvo tieši salīdzinājumos – galvenokārt neapšaubāmi pašam ar savu dzīvi, savu laiku utt., bet arī salīdzinājumos starp vienu un otru mākslas darbu, jo nereti attopos izrādēs domājam par kādu citu iepriekš redzētu. Protams, tā ir tāda neizbēgama patēriņa blakusparādība, tomēr šo patērētāja aksiomu var itin labi likt lietā, runājot par teātri, jo, gluži kā cilvēki dzīvo caur citiem, arī izrādes turpinās, reizēm apvēršoties, cita citā.


ZIEDONIS UN VISUMS / Jaunais Rīgas teātris / rež. Alvis Hermanis

Izrāde par latviešu literatūras dižgaru Imantu Ziedoni repertuāra saulītē ir gozējusies jau vairāk nekā dekādi. Pa šo laiku arī pats dzejnieks ir devies viņsaulē, tāpat skatuves Ziedoņa (Kaspars Znotiņš) partneris ēzelītis ir tapis aizstāts šāda paša skumja iemesla dēļ. Hermaņa izrādēm Jaunajā Rīgas teātrī (īpaši senāk) ir bijis ļoti raksturīgi meklēt latvisko, ikdienišķo un ikvienam saprotamo gan tajā, kas tāds jau ir pēc būtības, gan identitātēs, kas jāvienkāršo. Iespējams, tieši tāpēc, ka viss ģeniālais ir vienkāršs, bet viss vienkāršais ir pazīstams, izrādes mūždien bijušas izpārdotas.

Vienkāršota ir arī Imanta Ziedoņa identitāte – skatuves mute dzejniekam ir piešķīrusi mērogu, bet atšķirībā no godalgotā "Smiļģa", kurš nesen tapis Dailes teātrī Viestura Kairiša režijā, tas darīts ar lakoniskiem paņēmieniem, nevis neparedzamu vērienu. Jāatzīst gan, ka "Smiļģis" ar savu dinamiku, pretrunīgo, daudzšķautņaino raksturu, spilgto uzziedu un traģisko norietu mani aizskāra un satraumēja pamatīgāk, taču arī izrādes mērķis bija pilnīgi cits.

Abiem iestudējumiem raksturīgi ģēnija meklējumi, nepretendējot uz patiesā un biogrāfiskā personāža precīzu interpretāciju, taču parādot, ka šie centieni ir nenoliedzami nepieciešami. Kamēr Smiļģis tiek glorificēts, mistificēts, idealizēts (un netieši nopelts) bez sava gala, radot fiktīva tēla, nevis biogrāfiskas personas iespaidu, "Ziedonī un visumā" Imants Ziedonis tiek pielīdzināts vienkāršajam latviešu cilvēkam, tādējādi viņu no šī arhetipa arī atsvešinot, jo, ielīmējot viņu sadzīviskās ainiņās, iegaismojas viss tas, kas Ziedoni no tā atšķir. Ainiņas ir ļoti precīzi strukturētas, katrā atainojot vienu Ziedoņa rakstura vai uzskatu šķautni, un katras sākumā tēma tiek ļoti tieši pieteikta: "Ziedonis un šis", "Ziedonis un tas".

Stāsts ir par Ziedoni un visumu, Ziedoņa visumu, visumu Ziedonī, Ziedoni mūsos un mums – viņā, ar mums domājot ikvienu skatītāju. Un, lai arī stāsts nudien bija par to, tas mani līdz galam nesasniedza, jo par spīti Znotiņa brīnišķīgajai spēlei man viņa Ziedonis radīja nevajadzīgi snobisku un no dzīves atrautu iespaidu un arī autora daiļrade mani nekad nebija uzrunājusi tik ļoti, lai es vēlētos domāt par viņu sevī un otrādi.


PELMEŅI UN CIGARETES / Dirty Deal Teatro / Laila Burāne, Laura Upeniece

Izrāde, kura man izveidoja tūlītējas asociācijas ar iepriekš apspriesto, ir pirms pāris stundām redzētie "Pelmeņi un cigaretes". Būtībā iestudējums vēsta par dzīves pabērniem, tāpēc, iekams vēl neesmu aizplūdis prom no dzejas tēmas, vēlos padalīties ar Agneses Krivandes dzejoli "ō"*, kurš man mājupceļā skanēja galvā. Ap to pirms gadiem manā iepriekšējā skola un arī ārpus tās sienām sacēlās milzu ažiotāžu, un uz pēdējo nedēļu notikumu fona tas iegūst vēl spēcīgāku skanējumu.

"Pelmeņu un cigarešu" centrālais personāžs ir Marija, divpadsmit gadus veca meitene, kura dzīvo bērnu namā, un ar viņas stāsta palīdzību tiek cilāta sen pa vīlēm izārdītā sistēmas bērnu problēma, liekot skumji noplātīt rokas nenovēršamības priekšā. Piecdesmit minūtēs tiek distancētā, viegli humoriskā, taču beigu beigās traģiskā un diezgan nepabeigtā (tomēr tas ir nepieciešams, jo aprautība ir šo pieredžu būtība) veidā pastāstīts (neuzdrīkstēšos teikt, ka izstāstīts) viņas stāsts no dažādiem aspektiem, piesakot tos tāpat kā "Ziedonī un visumā", proti, piemēram, "Marija un māte", "Marija un Amerika", "Marija un vīrieši".

Kļūst skaidrs, ka Marija, kurai garšo viskijs tīrajā, kura negrib braukt uz Ameriku ciemos pie audžuģimenes, kura nereti basto skolu, lai brauktu uz centrālo staciju, kura daudz lamājas, kura beigu beigās tomēr grib braukt uz Ameriku, kura apzog apģērbu veikalus, izvirtuša pusmūža vīrieša kūdīta, ir viens no cerīgākajiem gadījumiem lielajā institūcijā, taču tikpat skaidrs ir arī tas, ka tas būtu milzu brīnums, ja viņai izdotos sasniegt kaut nelielu daļu no, teiksim, Ziedoņa sasniegtā, jo visticamāk viņa attapsies krīzes centrā, sociālajā namā vai cietumā. Un pati nelāgākā ir skaudrā patiesība, ka tā nav neviena vaina. Ne Marijas, ne arī bērnu nama direktores (tiek atainots arī viņas skatpunkts), vienkārši salūzušas sistēmas un salūzušu cilvēku vaina.

Aptuveni divas minūtes Mariju atveidojošā aktrise Elizabete Skrastiņa lēja sev virsū eļļu, paredzētu pelmeņu cepšanai (pelmeņu recepte līdztekus brīvības un citām receptēm ieskanējās starp "un" ainām), un, taisnību sakot, man netapa gluži skaidrs, ko ar šo izteiksmes līdzekli tika mēģināts pateikt – katrā ziņā tas bija ļoti daudznozīmīgs žests. Bet tobrīd es domāju par savu kādreizējo klasesbiedru R. Vasarās viņš brauca uz Ameriku pie audžuģimenes. Trešajā klasē, uzzinājis, ka viņš dzīvo bērnu namā, es to izkladzināju visai klasei. Pēc nedēļas viņš aizgāja prom no mūsu skolas. Mana vecmamma citā skolā viņam pēcāk mācīja vizuālo mākslu. R. ļoti labi gleznoja. Tad viņš aizbrauca uz Ameriku pavisam. Vispār man ļoti patika R.

svētīgi, svētīgi sasvīdušie
svētīgi uz mirkli izgājušie
svētīgi rupji graudainā struktūrā
svētīgi nesmukie un garie augumā
bļaģ 

svētīgi sabrauktie, atpizģītie un nošautie
visi mana rajona krievi un Mego pārdevējas svētīgas
videonomu darbinieki un apsargi, sākumklašu skolotāji un tukšie nesēji, nabadzībā
un bagātībā un iešu par jums uz barikādēm cīnīties, sa-sodītie un ka tevi deviņi
pērkoni saspertie, baltiem diegiem šūtie
un krustām šķērsām jūs visi pārējie visā pasaulē arī
bļaģ
svētīgi