Ikreiz, kad Daniels Reiss lido ar lidmašīnu, viņš piedzīvo fenomenu, ko Mikolajs Ložiņskis iekapsulējis sava kinematogrāfiskā un stilistiski lakoniskā romāna «Reisefieber» (fragmentus iespējams lasīt šeit) nosaukumā. Tiešā latviskā tulkojumā no vācu valodas tas nozīmētu «ceļojumu drudzis», taču, izsakoties Daniela mātes Astrīdas Reisas vārdiem, «tā nav gluži taisnība», jo latviešu valodā šim vārdu savienojumam ir citas – pacilātas – konotācijas, kas liecina par dziņu pēc ceļojumiem. Reisefieber ir kas gluži citāds, grūti izskaidrojams, taču spilgti sajūtams, lasot grāmatu, kurai šis koncepts kalpo par starprindu caurvijmotīvu, un visticamāk tieši tāpēc poļu autors Ložiņskis izraudzījies šādu terminu svešvalodā, bet tulkotāja Ingmāra Balode nav ņēmusies to mainīt.
«Reisefieber» ir stāsts par Ņujorkā mītošu rakstnieku, kas cenšas iepazīties ar kādu, kura vairs nav, proti, savu mūžībā aizgājušo māti, ar kuru labu laiku nav runājis pēc liela strīda. Viņš dodas fiziskā ceļojumā uz dzimto Parīzi, lai mestos negaidītā garīgā ceļojumā pa savām un svešām atmiņām, kuras liek kopā kā puzles gabaliņus, cenšoties aizrakties līdz Astrīdas esības fundamentam. Daniels pamazām noslīkst neskaitāmajās interpretācijās par mātes raksturu, nevarēdams tajās atrast vienu īsto un autentisko un nespēdams pieņemt, ka brīdī, kad laiku pagriezt atpakaļ nav iespējams, svarīga ir tikai tā Astrīda, ko viņš atceras. Stūrgalvīgi klimzdams pa viņas dzīvē nozīmīgām vietām un tikdamies te ar viņas dzīvokļa īrnieku, te ārstu, te psihoterapeiti, te mīļākā sievu un tā bez sava gala, viņš nepērk biļeti lidojumam atpakaļ pie savas partneres Annas un nožēlo. Bet ko?
Savā struktūrā romāns ir daudzslāņains, jo tajā pamīšus ris Daniela dzīve, Astrīdas pēdējie mūža mēneši un arī ainas no tā, ko piedzīvo Daniela ceļvede Astrīdas pusmāsa Luīze, savukārt «Reisefieber» izteiksme ir ārkārtīgi vienkārša, neslēpjot dzīves reālijas un šķietami nevajadzīgus personāžu prātojumus, tā ļaujot izprast viņu vienlaikus neviennozīmīgo un tai pašā laikā cilvēcīgo dabu un nojaucot sienu starp lasītāju un vēstījumu. Darbam piešķirts kinofilmām raksturīgais ainu princips – realitāte saplūst ar sapņiem, gluži kā dzīve saplūst ar nāvi, un dialogi tiek nežēlīgi aprauti, kā piepeši un bez brīdinājuma beidzas cilvēku mūži. Līdztekus rakstnieka egocentriskajām mokām nāve, sēras un nožēla ir galvenās «Reisefieber» tēmas, kas atklātas bez moralizēšanas (galvenokārt tāpēc, ka neviens no galvenajiem varoņiem nav tāds, kādu būtu pieņemts uzskatīt par labu) vai pompozitātes, drīzāk aprakstoši, izklājot lasītāja priekšā visas no problēmu delikātuma izrietošās pretrunas.
«Vai visi šie cilvēki, tie, kas tur laukā ar lietussargiem un bez lietussargiem, un mašīnās, un autobusos, un mums apkārt tepat kafejnīcā pie bāra vai pie galdiņiem, tie ar cigaretēm un tie bez cigaretēm, vai viņi zina, ka reiz nomirs?» Daniels bērnībā ir vaicājis Astrīdai, un es, pēc romāna motīviem iestudējot izrādi «Reiss. Mūsdienu stāsts», uzdodu šo pašu jautājumu, pievienojot klāt arī punktu «tie skatītāju rindās un tie uz skatuves» un piešķirot tiešajam bez-aplinku romānam teātrim piemītošo dramatiskumu, spilgtumu un noslēpumainību. Vai mēs gana apzināmies savu mirstīgumu? Un tuvinieku mirstīgumu? Vai vajag? Ko darīt tad, ja nožēlo kaut ko pagājušu? Varbūt nožēlot ir labi.
Lai arī «Reisefieber» tapis un tulkots pirms vairāk nekā desmit gadiem, tas pie manis nonāca daudz vēlāk (vēl pēc Ložiņska nesenāk tulkotās «Grāmatas» izlasīšanas) un šķita šermuļus uzdzenoši šodienīgs ar visām mūsdienu cilvēkam raksturīgajām peripetijām un jautājumiem, ko katram kādreiz var nākties uzdot. Tieši tāpēc Daniela un Astrīdas uzvārdu ceļojuma noskaņās esmu papildinājis arī ar tā romāna nosaukumu, ko raksta Daniels, cenšoties iepazīt sevi un saprast, vai viņš dzīvo tādu dzīvi, par kuru vērts rakstīt. Kāds ir īsts mūsdienu stāsts? Laikam jau tieši tāds.
Daniels un Astrīda Reisi
(lomās: Daniels Kevins Berkans un Gerda Roze Medne)
