Saka, ka elle esot citi cilvēki, un tieši tāpēc visveiksmīgākie konflikti top, saliekot vienā telpā kopā saujiņu dažādu cilvēku. Interesantāk ir tad, ja šī salasīšanās notiek pret viņu gribu, bet brīvprātīga kopābūšana ļauj autoram paspīdēt ar veiksmīgiem dramaturģiskiem risinājumiem, novedot stāstu līdz kulminācijai. Tieši šāds gadījums ir Tomasa Vinterberga «Komūna», kurā atainota kāda 70. gadu dāņu hipiju kopdzīve savrupnamā Kopenhāgenā.
Pusmūža pāris Ēriks un Anna vēlas sapulcēt ap sevi brīvdomīgus ļaudis, ar kuriem dalīt mājvietu, vakariņu galdu, brīvo gribu, sadzīvi un varbūt pat gultu. Šī noslēgtā konstrukcija paver ceļu nenovēršamām nesaskaņām un met izaicinājumus viņu uzskatiem un savstarpējai saticībai, īpaši kad Ēriks padodas pusmūža krīzes raisītām attiecībām ar jaunāku sievieti.
«Komūnu» pirmo reizi piedzīvoju datora ekrānā kino formātā. Šis stāsts mani aizrāva ar savu rimto ritējumu, vienkāršajiem, sirds siltumu meklējošajiem tēliem un pakāpenisko, pamatīgo mazās pasaulītes sabrukumu, kas par spīti strīdiem, kliedzieniem un raudām bija milzīgs, sāpīgs un ļoti īsts. Šķirties vienmēr ir smagi, bet vēl smagāks šis process ir tad, ja jāturpina ar kādreizējo partneri (un viņa jauno mīlestību) dzīvot zem viena jumta, izliekoties, ka viss ir kārtībā. Komūnā, kur ikkatrs upurē daļiņu savas individualitātes kopienas vārdā, arī romantiskas attiecības paliek otrajā plānā, taču nobriedušas problēmas lauž uz pusēm ne tikai katru atsevišķi, bet rada šķelšanos arī grupā, kura ieradusi visus lēmumus pieņemt ar vairākuma balsojumu.
Filmā jautās kas ārkārtīgi dzīvs, komūna tajā bija elpojošs organisms ar daudziem smeldzošiem orgāniem, kas cenšas kompensēt cits cita trūkumus. Šie orgāni bija personības ar cilvēciskām vājībām (depresiju, uzmanības trūkumu, alkoholismu, valodas barjeru u.tml.), bet vēlmi katru vakaru kopīgi apsēsties ēdamistabā un radīt kopsajūtu, ka viss ir kārtībā. Ikreiz, kad (visbiežāk seriālos) sastopos ar šo pašsaglabāšanās formu, tas mani fascinē ar savu patiesumu, pat ja šis patiesums tāds šķiet tikai mākslā, jo, piemēram, nekur citur bērna nāve nevarētu tikt uztverta ar tādu mīlestību un neārišķīgu izmisumu.
.png)
Teātris balstās abpusējā, gan skatītāju, gan aktieru, ticībā uz skatuves notiekošajam, un no tā izriet dzīva spēle, kuru ir iespējams būvēt par ko vairāk. Nevarētu teikt, ka Valtera Sīļa iestudētajā «Komūnas» skatuves pārnesē šī elementa trūktu, drīzāk tas, kas no tā tika izvērsts, šķita fragmentārs un zālē sēdošajam nepieejams. Sīlis pats kādā intervijā izteicies, ka «stāsts ir par cilvēkiem, kuri meklē siltumu, gluži kā mēs visi šajā laikā», tomēr šie meklējumi nelikās gana krāšņi atspoguļoti – tēli bija strīdīgi, iekarsuši, patstāvīgi savā esībā un unikāli pēc dabas, taču neelpoja vienā ritmā.
Visspilgtāk iezīmētā šķita Ērika un Annas (ne)mīlas līnija, un arī Annas iekšējā saplīšana bija veiksmīga, taču uz tās fona pazuda citi elementi – teiksim, Dites un Stefana bērna slimība vai Ērika un Annas meitas Freijas attiecības, kas, protams, ir saprotami un attaisnojami, jo pilnā mērogā darbs būtu pārāk apjomīgs jau tā trīs stundas garajai izrādei, taču arī izdzīvojušie sižeta punkti bija saraustīti un šķietami sākušies no nekurienes. Kino fragmentārā valoda šādam materiālam izrādījās krietni pateicīgāka, un «Komūna», iespējams, ir pierādījums tam, ka alternatīvas variācijas visiem darbiem nav nepieciešamas. Tomēr atsevišķi elementi, īpaši scenogrāfiskie, bija veiksmīgi – ievākšanās un līdzbiedru atlase tika atainota ar nepieciešamo straujumu un veiklību, tēlu pazušana katram savās durvīs un gaismu spēles uz perspektīvā pazūdošās telpas sienām atjautīgi atainoja laika ritējumu.
Beigu beigās, neskatoties uz spēcīgo līdzpārdzīvojumu un estētisko baudījumu, ko Sīļa izrāde sniedza, palika nepabeigtības sajūta vai, iespējams, pat sajūta, ka nekas īsti nav sācies. Atsevišķie stāsta atzari, kas tika risināti vienas ainas ietvaros, pazuda, un «Komūna» kļuva sadrumstalota. Vienmuļumu atšķaidīja Ditas Lūriņas Monas žagu smiekli, kailu figūru parādīšanās uz skatuves vai neķītri jociņi, taču nepameta skumja apziņa, ka man kā skatītājam bija vēl krietni lielāks neatraisīts potenciāls kļūt par daļu no komūnas, kurš apsīka kaut kur distancē starp orķestra bedri un partera pēdējām rindām.
Aina no izrādes
