Trīs cēlienu garās četras stundas ilgās izrādes, šķiet, ir mans mīļākais teātra apjoms vienam vakaram, jo tādā doma var paspēt ne tikai ieskrieties un aizjozt tālumā, bet pa vidu arī uzmest kādu kūleni. Tieši tas arī notika, lai gan man pašam nekur daudz nesanāca izkustēties – no sākuma pāris stundas mašīnā vai autobusā un pēc tam vēl tikpat daudz, esot pienaglotam pie teātra krēsla.
Ja Dailes teātris aizgājušajā sezonā pārsteidza ar sava jaunā mākslinieciskā vadītāja vērienu, kas jūtams gan rituālajā «Smiļģī», gan ārzemju režisoru iestudētajos «Degunradžos» un «Rotkho», Nacionālais – ar vairākiem darbiem, kuros vērojamas laikmetīgas piešprices, kā «Svešinieki vilcienā», «Sapnis vasaras naktī» un «Ferdinands un Luīze», bet Jaunais Rīgas teātris – tikai ar galvenā režisora snobismu, tad Valmieras Drāmas teātrī guvu atgādinājumu, cik daudz gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi iespējams paveikt mazā telpā ar minimāliem līdzekļiem, un tas patīkami atšķaidīja pompu, ar kādu auditorijai tuvojas Rīgā.
Andris Kalnozols / KALENDĀRS MANI SAUC / rež. Mārtiņš Eihe
Runājot par Mārtiņa Eihes iestudējumu «Kalendārs mani sauc», nevar un droši vien arī nedrīkst nepieminēt kulta romānu, pēc kura motīviem tas ir tapis – šāda paša nosaukuma Andra Kalnozola grāmatu, par kuru viņš ieguvis spilgtākās debijas balvu 2021. gada Latvijas Literatūras gada balvas konkursā. Ja man, esot to lasījušam neilgi pēc tā iznākšanas tagad jāatsauc atmiņā, kas šo darbu padara tik īpašu, tad tā droši vien ir demokrātiskā sirsnība, kopības izjūta un cilvēcīgais neveiklums, ko tas izstaroja, un, šķiet, tieši šādi raksturlielumi kļūst par vitāli nepieciešamiem ikvienam – gan pandēmijas laikā, kad iznāca romāns, gan kara laikā, kad uz skatuves uzplauka izrāde. Un tas, manuprāt, ir gana labs iemesls un attaisnojums veidot dramatizējumu (tā autore ir Rasa Bugavičute-Pēce) un skatuves pārnesi – lai cilvēki varētu šo stāstu izdzīvot vēlreiz.
Veidot adaptāciju šādam dižpārdoklim vienlaikus ir arī risks – jāattaisno sabiedrības gaidas un cerības, vienlaikus papildinot vēstījumu ar savu ieguldījumu. Ar saviem kompanjoniem starpbrīžos apspriedu ainas, kuras uz skatuves palika neizspēlētas. Protams, ir loģiski, ka visu romānu izrādes rāmī iespiest nav iespējams, bet veseluma sajūta, liekas, rodas vien tad, ja romāns iepriekš ir lasīts. Stāsts par garīgi slimo Oskaru, kurš iemācījies no galvas kalendāru aiz mīlestības pret kādu svešu meiteni, un viņa draugiem (galvenokārt jancīgiem pensionāriem), veidots kā dienasgrāmata (to viņam licis rakstīt mācītājs, kas Oskaram pilda psihoterapeita funkciju), kurā katrai nedēļai ir veltīts cits vārds. Šī struktūra paturēta arī iestudējumā, atvieglojot uztveri, bet vienlaikus saskaldot vēstījumu, kurš vairs nešķiet tik plūstošs un viendabīgs kā grāmatā.
Tāpat kā abi pārējie uzvedumi, par ko runāšu šajā ierakstā, arī šis ir tapis VDT Apaļajā zālē – vienīgajā spēles laukumā, kas iestrēgušās rekonstrukcijas laikā turpina pilnvērtīgi pildīt savu funkciju –, taču ne reizi vien ir ceļojis uz Dailes teātra Mazo zāli, kur to noskatīties iespēja bijusi plašākai galvaspilsētas publikai.
Iekams izrāde sākusies un spīdīgā scenogrāfija vēl nežilbina acis ar indīgi zilo mirdzumu, iespējams samanīt divus elementus, kas savu funkciju parādīs tikai krietni vēlāk: nelielas, pie griestiem piekārtas šūpoles, un milzīgu, valim līdzīgu piepūšamo atrakciju. Infantilā scenogrāfija melnajā skatuves telpā, gluži kā Oskars pats, liek domāt par bērnu pieaugušā ķermenī. Divi statiskie atribūti gan izrādē izmantoti maz – pamatā aktieri krāšņās situācijas izspēlē ar ķermeņa plastikas un dažu zilu kubu palīdzību, lielāko daļu laika tie rimti gaida savu uznācienu. Pūšļa gaidīšana attaisnojas ne tikai noslēgumā, kur tas saplok, pārtopot ūdenstilpē, pa kuru gumijas laivā Oskara māte peldēs mūžības ceļā, bet arī iepriekš, taču šūpoles parādās tikai vienā ainā – Oskara izrādes ietvaros iestudētajā izrādē «Skumju tehnika», kas, lai arī izvēlēta par gredzenveida kompozīcijas ietvarelementu, tomēr nešķiet pietiekami svarīga, lai to izstieptu cēliena garumā.
Viss ir luminiscējoši zils – arī grīdas segums riņķa formā. Tā kā visi aktieri gandrīz bez mitas atrodas uz skatuves, savu un tēla realitāti viņi nodala, iekāpjot un izkāpjot no šī apgabala. Tas atgādināja kādu teoriju par aktiera esību: tas ir kā būt pasažierim tramvajā – gaidot pieturā, tu esi cilvēks, bet, kad iekāp tramvajā, tu kļūsti par tā pasažieri, vienlaikus paliekot arī cilvēks, savukārt, izkāpis laukā, tu atkal esi vienkārši cilvēks.
Kopumā «Kalendārs mani sauc» savu uzdevumu – paildzināt romāna mūžu – paveic godam, sagādājot ne mazumu aizkustinošu un uzjautrinošu mirkļu, ko pareģo absurda komēdijas žanrs un izrādei piedēvētais apakšžanrs maiguma drāma. Maigums nudien ieņem centrālu lomu šajā iestudējumā, iegaismojoties gan cerīgi skumjajās fināla ainās, gan arī groteskas piesātinātajā veco ļaužu kūleņošanā pa piepūšamo slidkalniņu, un aiznes līdz skatītājiem jau pazīstamo stāstu par draudzību, mīlestību, dzīves skolu un skumjām. Iespējams, tieši tāpēc šūpoles gandrīz visu izrādi ir tukšas – tajās kā tronī zviln maigums.
Edvards Olbijs / KAM BAIL NO VIRDŽĪNIJAS VULFAS? / rež. Inese Mičule
Tā kā Ineses Mičules iestudējumu «Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?» apmeklēju pēdējā no trim augusta viesizrādēm Dailes teātrī, jau biju sabaidīts ar to, ka ne tikai uz skatuves esot karsti, bet arī skatītāji ģībstot no neizmērojamas sutoņas, taču, apbruņojies ar gatavību mākslinieciski ciest, es devos noskaidrot, kam īsti ir bail no Virdžīnijas Vulfas, un pieredzēju garu vakaru, kurā uz skatuves patiešām bija karsti, jo notikumu epicentrā bija visās šī vārda nozīmēs un jēdziena izpausmēs amerikāniska attiecību drāma.
Uzveduma pamatā ir Edvarda Olbija luga, kas Latvijā interpretēta jau iepriekš ar nosaukumu «Kam no Vilka kundzes bail?», iznesot priekšplānā tā saikni ar dziesmiņu es no vilka nebaidos, nebaidos, un tā vēsta par kādu univeristātes profesoru Džordžu un viņa sievu Martu, priekšnieka meitu, viņu attiecībām, kurās mīlestību aizēno cinisma piesātinātas rotaļas un patiesība brauc melu ratos. Šis pusmūža pāris ir iesprostots trijās sienās, ko veido viņu dzīvokļa fiziskais ietvars, atlikušās nakts stundas pēc ballītes kā laika rāmis un kaitnieciskā kompānija Džordža kolēģa un viņa delīriski histēriskās un vienlaikus skumji pastulbās sievas izskatā.
Savus viesus intelektuālais augstskolas pasniedzējs un viņa emancipētā partnere izmanto kā ekrānu, uz kura projicēt savu attiecību zemūdens akmeņus, nē, pareizāk sakot, klintis. Jo vairāk glāžu tiek iztukšots, jo kaislīgākas un draudīgākas kļūst manipulatīvās rotaļas ar patiesību, meliem un noslēpumiem. Iespējams, tieši patiesības gaismu simbolizē sienas krāsu dalījums koši dzeltenā un melnā krāsā.
Olbija lugā, pēc kuras motīviem uzņemta arī filma, katram cēlienam dots savs nosaukums: pirmajam – «Jautrība un spēles», otrajam – «Valpurģu nakts», trešajam – «Eksorcisms». Tie nefigurē kā acīmredzami elementi, taču ir nojaušams, kā ar katru cēlienu kļūst arvien grūtāk smieties, kad viss šķietami turpina ritēt ierasto gaitu. Par šī ārprāta uzturēšanu jāpateicas četriem aktieriem, no kuriem gandrīz visi nominēti šī gada Spēlmaņu nakts balvai.
Aiz Elīnas Vānes Martas, kura, nemitīgi izaicinādama savu vīru un viesus, izteikdama nicīgas piezīmes un vicinādamās ar neaizdegtām cigaretēm, vulgāri virpuļo cauri naktij, slēpjas trausla radība. Mārtiņš Liepa kā Džordžs sākotnēji rada iespaidu par racionālu cilvēku, kuru varētu uzskatīt par vienīgo normālo šajā četrotnē, taču arī viņa maska noslīd, un alkohols šajā situācijā tikai ver vaļā, nevis ciet. Jaunās aktrises Ievas Esteres Barkānes «Zaķis» ir tieši tik pastulbs, ka tas ir uzjautrinoši; vienlaikus klātesoša ir tēla vēlme būt mīlētam un saprastam. Ironiskā kārtā tieši šim personāžam ir arī visvieglāk just līdzi, un viņas žagām līdzīgie smiekli ar skatītājos raisīto reakciju iezīmē, cik tālu spēle ir aizvirzījusies. Visgaistošāko nospiedumu atstājis Barkānes kursabiedrs Krišjānis Strods, kura Niks šķietami vēlas gan pašnoteikties, gan izpatikt, ar savu jauneklīgumu iebiedējot Džordžu un kārdinot Martu.
Virdžīnija Vulfa, šķiet, ir normāla dzīve – bez meliem un izlikšanās. Tieši no atklātības Džordžam un Martai ir ļoti, ļoti bail, tāpēc viņi nemitīgi melo – ironiskā kārtā, lai tikai varētu šai normālajai dzīvei kaut garāmejot pieskarties.
Justīne Kļava / NELABIE. PĒC DOSTOJEVSKA / rež. Elmārs Seņkovs
Nelabie, protams, nevis tie, kas ellē, bet tie kas zemes virsū. Nevis Dostojevska «Velni» vai tie, ko 1993. gadā iestudējis Pēteris Krilovs Daugavpils teātrī, bet Justīnes Kļavas dramatizējumā iekodētie proaktīvo jauniešu arhetipi. Tādi ir bijuši un būs vienmēr – taisnības cīnītāji, kuri savu mērķu sasniegšanai izmantos netaisnīgus līdzekļus. Bet ko maz var dēvēt par netaisnīgu? Tas ir viens no iestudējumā «Nelabie. Pēc Dostojevska» uzdotajiem jautājumiem – par mērķi, kurš attaisno vai tomēr neattaisno līdzekļus.
Izrādes pieteikums ir visai vilinošs. Tas sola bariņu divdesmitgadnieku, kuri, sūkdami vīnu, vasaras naktī diskutē par politiku. Tas atgādina mani un manus cīņubiedrus, kad augusta naktī runājām par pilsonisko aktivitāti «Sestdienas» rakstam, beigu beigās kliegdami cits uz citu, jo bijām piepeši uzskrējuši virsū tiem sarunu tematiem, par kuriem arī mūsu liberālie prāti nespēja vienoties un par kuriem pie galda pilnīgi noteikti nerunā.
Pirmais cēliens tieši tāds arī ir – garšīgi cinisku, atsperīgu sadursmju un viegluma pilns. Skatuvi, kuru apgaismo spodra, blāva gaisma, apdzīvo laiski, satīna vakartērpos tērpti, uzbudināti un vienlaikus aizkaitināti jaunieši saulesbrillēs, kas viņus sargā no citu viedokļiem un spiedošās gaismas. Malā novietots arī sekreters, kurš, kā vēlāk izrādās, apzīmē Sanda Runges atveidotā Pētera Verhovenska tēvu – vecu, gudru, bet vienmēr promesošu. Daži aktieri iefiltrējušies starp skatītājiem un, šķirstīdami interjera žurnālus, apātiski gaida savu uznācienu.
Nelabo diskusijas šķiet pašmērķīgas, un viņu raksturi šķiet tik egocentriski un mīkstčaulīgi, ka tie nešķiet spējīgi uz briesmu darbiem, kādi atklājas otrajā un trešajā cēlienā. Pētera tēls atstāj pārlieku ambicioza memmesdēliņa iespaidu, Ievas Esteres Barkānes Darja Šatova ir kareivīga un pašpietiekami trausla, Aksela Aizkalna Aleksejs Kirilovs mētā tenisa bumbiņu un sākotnēji notiekošajam lielu vērību nepiegriež, Klintas Elizabetes Elizabete Tušiņa apzinās savu pārākumu un pārņem publikas uzmanību ikreiz, kad ierunājas, Krišjāņa Stroda Nikolajs Stavrogins rada visbiedinošāko iespaidu par spīti saviem nemitīgajiem centieniem palikt neitrālam, savukārt Kārļa Dzintara Zahovska Ivans Šatovs apzīmē svētā figūru, cenšoties sēt saprātu neirastēniskajos vienaudžos. Meinards Liepiņš, kurš atveido Oskaru «Kalendārā», šajā izrādē spēlē līdzīgu tipāžu – trulu, neaptēstu jaunieti, kurš paklausīgi dara visu, ko tam liek, nespējot pieņemt savus lēmumus. Līdzīgu iespaidu viņš rada arī Indras Rogas režisētajā diplomdarbizrādē «Meklētāji», kas liek domāt, ka jau pašā karjeras atspēriena punktā viņam tiek piešķirtas visai vienveidīgas lomas.
Ja pirmo cēlienu veido viena gara, gausa aina, tad otrais un trešais cēliens ir saskaldītāks. Otrā cēliena sākumu ierodas divi jauni tēli – Elīnas Vānes Varvara Stavrogina un Annas Neles Āboliņas Marija Ļebjadkina (šīs aktrises ir vienīgās, kuras nav no VDT jauno aktieru kursa vidus). Varvaras valdonīgums Vānes izpildījumā nepārsteidz pēc redzētā snieguma «Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?», taču šo tēlu viņa nospēlē ar sevišķu konkrētību. Nebijušas emocijas, pamatīgam uzjautrinājumam sajaucoties ar neērtības sajūtu, rada Āboliņas sniegums, jo kroplās Marijas personāžu viņa uzbūvējusi, notvērusi un iznesusi no papēžiem līdz matu galiņiem, turklāt ne mirkli neļaujot nojaust par milzīgo koncentrēšanos, kādu specifiskās kustības, runas veids un raustīšanās pieprasa. Tieši viņas un Meinarda Liepiņa Fedjas ierašanās samaisa elitārās radošās nometnes vidi, izraisot tālejošas sekas.
Trešajā cēlienā, atskaitot ilustratīvu balles ainu ar visiem izrādes tēliem (tostarp sekreteru), kurā Marija uzstājas ar performatīvu priekšnesumu, bet Varvara pārvietojas apkārt, uzbāžoties ar savu labdarību un vīna glāzēm, mēs lielākoties esam liecinieki tēlu savstarpējām attiecībām pāros. Tieši šajās ainās, kur spilgtas gaismas strēlē kā boksa ringā, vislabāk varam iepazīt viņu cīņas ar ārējiem pretiniekiem un saviem iekšējiem dēmoniem. Apgaismojumu tikpat labi varētu dēvēt par gaismu šovu, un par to atbildīgs ir mākslinieks Oskars Prauliņš.
Tāpat neiztrūkstošs vizuāls elements ir mākslīgās asinis, kuras pielietotas ļoti daudz, lai neteiktu par daudz. Slepkavības atainotas ārkārtīgi grafiski un, ja sākumā tās šokēja ar savu reālistisko traģismu, tad pēcāk izraisīja vien nervozu smieklu šalti, sak, cik var. Tomēr nerimstošs slaktiņš un slīkšana asinīs, šķiet, ir Elmāra Seņkova režisora rokraksta sastāvdaļa, jo šis paņēmiens sastopams arī «Grimmos» un «Šekspīrā» Liepājas teātrī.
«Nelabie. Pēc Dostojevska» ir pakāpušies vairākus soļus prom no Dostojevska, pietuvojoties mūsdienām un šodienas skatītājam. Tādi tirāni kā Pēteris Verhovenskis ir bijuši vienmēr, un pavisam netālu pastāv arī mūsdienās, bet pats ļaunākais ir tas, ka tie mīt arī mūsos pašos. Viena no manā atmiņā visspilgtāk iedēstītajām ainām ir Pētera neprātīgā, agoniskā un vienlaikus uzvarošā deja pie apdullinošas elektroniskās mūzikas. Par spīti tās komiskajam izpildījumam tieši tobrīd kļuva skaidrs, ka, lai arī līdz šim puisi sevišķi nopietni neesam uztvēruši, tagad viņš parādīs, uz ko ir spējīgs pats un cilvēce kopumā.
