Derils Piknijs / DORIANS / Kauņas Nacionālais drāmas teātris / rež. Roberts Vilsons
Arī amerikāņu dramaturga, prozaiķa un esejista Derila Piknija luga «Dorians», ko Kauņas Nacionālajā drāmas teātrī iestudējis plaši pazīstamais amerikāņu režisors Roberts Vilsons, ir netipisks kāda autora daiļrades izvilkums, lai gan pat šāds apzīmējums, šķiet, nespēj raksturot to, ko ar šīs izrādes palīdzību mēģināts panākt. Iesākumā droši vien jābilst, ka, pirms iestudējuma veidošanas Kauņā, kur to bija iespēja noskatīties man, Roberts Vilsons radījis līdzīgu izrādi arī Diseldorfā teātrī D'haus, kur pirmizrāde piedzīvota 9. jūnijā.
Kauņas pārnesē vai, pareizāk sakot, pārinterpretācijā, piedalās divi lietuviešu aktieri – Daiņus Svobons un Mants Zemleckis –, kuri pamīšus izspēlē dažādas ainas no britu Viktorijas laikmeta rakstnieka Oskara Vailda, viņa slavenākā literārā tēla Doriana Greja un 20. gs. gleznotāja Frensisa Bēkona dzīvesstāsta. Šīs ainas radītas izteikti nosacītos apstākļos, turklāt bez skaidra vēstījuma, abiem aktieriem uzsverot cilvēka dabas duālismu. Tieši skatītāja daba un dziļākā esība ir tas, ko šis iestudējums aizskar visdziļāk, raisot spēcīgas vibrācijas un neticamu mijiedarbību. Tas mazāk skar domāšanu vai jūtas, drīzāk dzīvi kā tādu.
Šāds efekts panākts ne tikai ar aktiera meistarību, bet arī ar iespaidīgiem scenogrāfiskiem elementiem, gaismu spēlēm un mūzikas izvēli. Scenogrāfija pārsteidza ar interesantu paradoksu: izsmalcināto tīrību un izšķērdīgo askēzi – pat pirmajā izrādes ainā, kas ris piekrāmētā stilizētā mākslinieka darbnīcā, ar gaismu palīdzību bija radīta sterila atmosfēra, turklāt šī telpa, papīrus aizsviežot, tika izgaisināta ar tādu vieglumu, it kā tādas nemaz nebūtu bijis. Vieglums un pilnīgas skatuves pārvērtības ik ainas vajadzībām nudien bija izrādes atslēga – nolaižoties vai paceļoties ekrānam, raisījās skaidras asociācijas ar to, kas gaidāms. Bija jūtama Eiropas elpa – ja Latvijas teātros nereti visa izrāde tiek aizvadīta vienā izkārtojumā, tad šeit pārmaiņas bija nemitīgas, turklāt teju izšķērdīgas, piemēram, uz nepilnu minūti atklājoties spoguļu konstrukcijai ar daudzām spuldzēm. Visticamāk nekas tamlīdzīgs arī Kauņā nebūtu iespējams bez Eiropas kultūras galvaspilsētas līdzfinansējuma, kurš sedza aptuveni trešdaļu no pusmiljonu lielā projekta budžeta.
Iestudējuma muzikālā un skaņu partitūra nedzīvoja savu atsevišķu dzīvi, bet pilnībā saplūda ar pārējo koptēlu, atskaitot mulsinošu pirmās ainas brīdi, kurā piecas minūtes skanēja trauksmes sirēnas un zālē bija jūtams nemiers. Nodomāju – ja tas ir ārā, kāpēc mēs joprojām te vēl sēžam, bet, ja tā ir daļa no izrādes, tad ko tieši tā pavēsta? Līdzīgu mulsumu raisīja arī, piemēram, piepešās suņu rejas kaut kur aiz muguras. Mana latvieša auss acīmredzot bija pieradusi pie skandām skatuves sānos, nevis visās skatītāju zāles malās. Tomēr jebkādas muzikālās vilšanās anulē dziesma, kas uz riņķi skanēja gan pirms izrādes sākuma, kad ieņēmām vietas, gan pēc tās, kad devāmies prom, un kas brīnišķīgi savijās ar izrādes tekstu, proti, Pegijas Lī «The Alley Cat Song».
Izrādes darbonis, trīs iepriekšminēto vīriešu apvienojums, vienlaikus ir arī ielas kaķis, nepieradināms un bīstams. Melnā mētelī vai baltā smokingā viņš slīd pāri skatuvei, graciozi lavierējot pa dzīves labirintiem un trim stāstiem, kuros patiesībā ietverts kas daudz lielāks un arhetipiskāks nekā viens vai otrs rakstnieks, dzejnieks vai izdomāts tēls. Iedzīvinot tekstu, abi Doriani teju nekad neatrodas uz skatuves vienlaikus, tāpēc, neskatoties uz iespēju materiālu līdz vērotājam nogādāt ar dialogu palīdzību, saruna joprojām ir tikai katram no viņiem pašiem ar sevi, kļūstot daudz intīmāka. Jāatzīst, valodas barjera un sliktā subtitru redzamība kavēja savstarpējas sapratnes rašanos starp mani un «Dorianu», tomēr ar ielas kaķiem labāk ciešā sakarā neielaisties.
