Viljams Šekspīrs, Rasa Bugavičute-Pēce / ŠEKSPĪRS / Liepājas teātris / rež. Elmārs Seņkovs
Šoruden, viesojoties Liepājā, kurā piedzimst ne tikai vējš, bet arī kultūra (2027. gadā tā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta un, spriežot pēc bagātīgā kultūras piedāvājuma, šim uzdevumam gatavojas jau tagad), arī man beidzot bija iespēja noskatīties slaveno «Šekspīru» – iestudējumu, kuru ne tikai atzinīgi novērtējuši kritiķi un skatītāji, bet arī mani draugi, kuriem ar šo darbu aizsākusies Elmāra Seņkova apbrīnas ēra un kuri jau paguvuši redzēt arī viņa pasaules sabrukuma vēl nepabeigtās triloģijas otro daļu «Grimmi». Īsi raksturojot izrādes formu, to varētu dēvēt par Viljama Šekspīra lugu popūriju ar visu no tā izrietošo (visi aktieri, izņemot vienu, ir vīrieši neatkarīgi no tēlu dzimuma) un neizrietošo (spēles stils ir komisks, telpa – nosacīta, bet konteksts, kā jau noprotams, – šodienas).
Divos spraigos cēlienos izspēlēti populārāko Šekspīra lugu – «Ričarda III», «Makbeta», «Otello», «Romeo un Džuljetas» – fragmenti, tomēr izrādes centrālo asi nosaka tieši «Ričards III», un, iespējams, tieši tāpēc pieņemts spēles noteikumiem oponējošs lēmums titullomu uzticēt 2019. gada «Spēlmaņu nakts» skatītāju balvas ieguvējai aktrisei Inesei Kučinskai, kura savu uzdevumu izpilda ar biedinošu precizitāti – varēju vien nopriecāties, ka sēžu nevis partera, bet balkona pirmajā rindā. Ričarda III varaskāre un aukstasinīgā slepkavniecība, lai arī atveidota ar naturālistisku meistarību, tomēr nepaliek bez pašironijas atšķaidījuma.
Četru lugu personāži, dažādi pārmiesojoties, dzīvo mākslinieka Reiņa Suhanova un viņa asistentes Līgas Zepas radītā telšu pilsētiņā, tomēr šī nav tā telšu pilsētiņa, ko vasarās varam sastapt festivālos, bet drīzāk kara nometne. Nāve, kas ir viena no centrālajām izrādes tēmām, tiek apaudzēta ar tādu melnā humora devu, slepkavības un pašnāvības blīvējot asiņainos blokos un atainojot tās vienlaikus ar simbolisku pastarpinātību un grafisku tīrību (piemēram, aizsperot volejbola bumbu kā karaļa galvu, ar cirvi sacērtot guļammaisu vai iedurot upurī rotaļlietu veikalā nopērkamo plastmasas duncīti), ka zaudē teju jebkādu nozīmi, gluži kā tas mēdz būt karā vai pandēmijā. Sevišķi spēcīgu iespaidu šis fakts atstāj, apzinoties, ka iestudējums tapis 2019. gadā.
Rasas Bugavičutes-Pēces piesātinātajā dramatizējumā visām lugām nav atvēlēts vienlīdz ilgs skatuves laiks. Piemēram, pilnīgi viss «Romeo un Džuljetas» sižets tiek izspēlēts vien pāris minūtēs, noreducējot šo lugu līdz triviālam farsam, kurš kalpo kā neliels atelpas brīdis starp izrādes kulmināciju un atrisinājumu.
Bez Ineses Kučinskas Ričarda III un viņa brālēna Bekingema, kuru viņa spēlē, uzvelkot dzeltenu cimdu, uz pirkstiem uzspraužot tenisa bumbiņu un dialogos pati ar sevi nepārtraukti mainot intonāciju, lai veikli pārtaptu no čerkstošā glumiķa spalgajā naivulī, iestudējumā piedalās arī Edgara Ozoliņa Jago. Viņš mefistofeliskā baudā un izsmalcinātā pārākuma apziņā viegliem soļiem pārvietojas pa nepieradināto apmetnes vidi kā rēgs ar sarkanvīna glāzi, radot iespaidu, ka viss apkārtesošais viņam liekas pretīgs un ka viņa ieceres ir vissvarīgākais un dramatiskākais, ko pasaule pieredzējusi, taču kontrastā ar Ričarda III peripetijām tās izskatās gluži vai smieklīgas.
Rolanda Beķera atveidotās sieviešu lomas ar savu spiedzīgo intensitāti saplūst vienā Šekspīra mīlnieču arhetipā, savukārt Kaspara Goda hercogiene, kas vien ik pa laikam parādās, lai paustu vilšanos sava dēla Ričarda kārtējos noziegumos un noceltu viņu no troņa, uz kura skatītāju acīs Kučinska viņu uzcēlusi, ir tieša un nemainīgi nogurusi savās izpausmēs, radīdama nožēlojami novecojušu tēlu. Starp veiksmīgākajiem un atmiņā paliekošākajiem jāmin arī Kaspara Kārkliņa Otello, kurš savā melnajā motociklista tērpā un nepieradināmajā dabā ir konstanti libidozi uzvilkts. Māksliniekiem izdevies veiksmīgi izlavierēt pa politkorektuma taciņu, uzbāžot viņam galvā melnu ķiveri, kas atbruņo skatītāju un liedz uzdot turpmākus jautājumus.
Ar ironiju par manipulāciju radīts Šekspīra daiļrades koncentrāts, kurā no zināmākajiem darbiem trūkst vien «Hamleta», tomēr tas Latvijas teātros tiek iestudēts ar tādu regularitāti, ka labi vien ir. «Šekspīrs» ne tikai saglabā ticību klasikas spējai dzīvot jaunās formās, bet arī jaunos kontekstos, nepārtraukti mainoties un ne tikai moralizējot, bet arī izklaidējot.
