otrdiena, 2023. gada 21. marts

Recenzija. Nekā personīga

Tieši trīs gadus pēc tam, kad, vēl pirmspandēmijā, sēdēju dažas rindas aiz eksprezidentiem Ināras Sluckas iestudējuma «Tukšais zieds (Jerma)» pirmizrādē, un pāris mēnešus pēc tam, kad to pašu galvas slējās manā priekšā Valtera Sīļa «Debesjumā», nokļuvu izrādē, par kuras netradicionalitāti Latvijas Nacionālā teātra kontekstā liecināja ne tikai fakts, ka pirmoreiz manā teātra vazaņķa pieredzē virs skatītāju galvām bija iedegta nevis lustra, bet gan LED prožektori, kas caururbjošā bezkaunībā ar vēsu staru izgaismoja katru ļaunāko publikas trūkumu, bet arī fakts, ka (vismaz manā redzeslokā) no pašreizējo un kādreizējo valsts amatpersonu klāsta vīdēja neraksturīgi trūcīgs skaits: vien kultūras ministrs un Valdis Zatlers, kurš ironiskā kārtā parādījās arī lugas tekstā.

Ne velti jauniestudējuma «Ričards. Nekā personīga» režisors Elmārs Seņkovs savā pirmizrādes uzrunā teātra Baltajā zālē postulēja, ka «izrādes kā šī ir iemesls, kāpēc Nacionālajam teātrim ir nepieciešama jauna zāle – vieta, kur rādīt jaunu teātri». Izrāde Nacionālā teātra līdzšinējai identitātei nudien ir neraksturīga, un arī tā primārajai publikai, ja tādu maz vairs ir iespējams identificēt, tā varētu būt neierasta, taču kopsajūta nudien bija spēcīga – it kā pēdējā izrādes ainā, mūzikai dunot, stroboskopam zibsnījot sejā un skatuvei lēni griežoties uz riņķi, būtu fiziski jūtams, kā tā paša Seņkova, jaunā mākslinieciskā vadītāja, ietekmē citā virzienā griežas arī šīs skatuves nākotne.

Iestudējuma «Ričards. Nekā personīga» radošās komandas sastāvs, kurš gandrīz pilnībā sakrīt ar 2018. gadā pirmizrādītā «Arī vaļiem ir bail» veidotāju sarakstu, rada iespaidu, ka arī Nacionālajā teātrī, gluži kā Liepājā, veidojot «Šekspīru», «Grimmus» un «Grieķus», Seņkova izpildījumā top diloģija, ja ne triloģija – vien par krietni lokālākām problēmām.

Seņkova, dramaturga Artūra Dīča, kurš sarakstījis abu izrāžu pamatā izmantotās lugas, scenogrāfa Reiņa Suhanova, gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa, video mākslinieka Toma Zeļģa un pastarpināti arī Edgara Mākena (vienā gadījumā viņš bija komponists, otrā – veidojis muzikālo noformējumu) banda par centrālo tēlu atkal izvēlējusies vīrieti, kura vecums tikai mazliet pārsniedz viņu gadu skaita vidējo aritmētisko, tomēr šeit arī līdzības, ja neskaita mākslinieku rokraksta īpatnības, beidzas.

Pirms izrādes skatītājus skvērā sagaida policijas un apsardzes automašīnas, bet samtaini eklektiskajā teātra foajē iespējams vērot Kristiana Brektes kārtējo provokāciju – izstādi «Nekā personīga», kurā, neskaitot viņam raksturīgās rotaļas ar velniem un seksu, vēlams, abiem reizē, redzami arī kapa pieminekļi dailei un drāmai – divām vērtībām, kas šķietami (bet vai tiešām?) pretnostatāmas tām, ko pārstāv Nacionālais teātris. Samulsu, jo, lai kādās domās es nebūtu kā par Brekti, tā par Nacionālo un lai ko šie abi viens par otru nebūtu domājuši līdz šim, šis savienojums šķiet tik eksotisks un pat bīstams, ka kaut kas kuru katru brīdi varētu uziet gaisā. Šī ekspozīcija un arī Brektes veidotais dizains uz teātra personāla krūtīm gan nebija ne tuvu tik aizraujošs un uzbudinošs kā viņa paša performance, izrādes laikā samta krēslos mīlinoties ar savu līdznācēju.

Šie ir tikai daži no veidiem, kā skatuves telpa tika salauzta, izvēršot iestudējuma darbību un motīvus ārpus tās. Tos papildināja arī reivs starpbrīdī, atļauja un pat aicinājums fotografēt izrādi un aktieru pašu atrašanās skatītāju rindās, kā arī neskaitāmi metateātra elementi, kas apzināti mulsina skatītāju, neļaujot saprast, cik lielā mērā aktieris ir viņš pats un cik lielā – tēls.

Arī izrādes centrālais personāžs Ričards (Artūrs Krūzkops) ir mākslinieks – gandrīz kā Brekte, tikai ne tik radikāls un līdz ar to krietni pliekanāks, un, kā mēdz gadīties, tas visu padara krietni sarežģītāku, jo ir taču zināms, ka mākslinieki ir jūtīgas un trauslas dvēseles. Sarežģītāku tāpēc, ka galveno izrādes konfliktu aizsāk vardarbība ģimenē. Vai, pareizāk sakot, jautājums par to, vai tās akts tiešām norisinājies.

Gan iesaistīto personu, gan tēmas trauslumu akcentē arī scenogrāfija: pirms izrādes precīzā uzstādījumā mazā, baltā izstāžu telpā novietots objekts – milzīgs knaģis, kurš satvēris lielu, melnu stiepli. Šo instalāciju iespējams interpretēt dažādi – varmāka sabiedrības ķetnās, upuris varmākas grožos u.tml., tomēr vissaistošākā šķiet baltās kastes līdzība ar galeriju «Alma». Tajā aktīvi rosījies viens no iespējamajiem izrādes iedvesmas avotiem – Tomass Pārups, ap kuru pērn attīstījies plaši apspriests fiziskās un emocionālās vardarbības skandāls. Viņš gan nav vienīgā sabiedrībā zināmā persona, kuras stāsta atblāzmas vērojamas izrādē, jo Ričarda un viņa labākā drauga Kristiana (Kārlis Reijers) pašdarbībā – pēkšņajā repmūzikas iniciatīvā redzama atsauce uz repa apvienības «Singapūras Satīns» mūziķa Kristapa Strūberga ažiotāžu.

Izrāde sākas, kad divi mazi bērni šķērso skatuves telpu, pa ceļam apstājoties pie lielā knaģa, un izbūvētā konstrukcija sabrūk, paceļoties augšup. Tad atliek to likt kopā no jauna. Vai no atliekām veidot ko citu. Ar to izrādes laikā, veidojot fonu centrālajai darbībai, nodarbojas galveno varoņu labākie draugi Kristians un Iveta (Ieva Aniņa), tomēr šīs darbības, ilgāk pavērojot, šķiet nevedam pie rezultāta, it kā mēs būtu liecinieki nepārtrauktam, bet bezjēdzīgam procesam.

Aina ar bērniem mani iesākumā samulsināja, nemaz nerunājot par to, ka bērnus likt uz skatuves vienmēr ir riskants solis, tomēr tā man sevi attaisnoja, kad izrādes beigās viņi parādījās atkal un gāzmaskās smacēja savus vecākus – Krūzkopa Ričardu un Lauras Siliņas Kristīni. Tas liek domāt, ka ar knaģi un stiepli apzīmēti tieši viņi, vienīgi paliek jautājums: kurš kuru? Viņa viņu? Vai viņš viņu? Vai abi viens otru? Vai varbūt neviens nevienu? Šis jautājums jāizlemj skatītājiem, uz kuriem nozīmīgos izrādes brīžos tiek raidīti LED lukturi, kas praktiski netiek izslēgti visu izrādes laiku, uzturot tos nepārtrauktā tonusā un savienojot dzīves un izrādes realitāti.

Pirms ķerties pie sižeta šķetināšanas, vēl neuzkāpis uz skatuves, Artūrs Krūzkops proscēnijā izvērš pasāžu par aktiera, scenogrāfijas u.c. teātra komponenšu lomu un nozīmi, uzsverot savas personīgās un atveidotā tēla identitātes atšķirības, tomēr, īpaši ņemot vērā, ka viņa spēlē jau tobrīd bija jūtamas Ričardam, nevis teātra podkāstā redzētā aktiera runas un uzvedības īpatnības, šis monologs šķita lieks, ja vien neuztveram to kā pieteikumu vienam no iestudējuma formas elementiem – vairāku aktieru ieplūšanai darbībā no publikas rindām, atveidojot skatītājus. Jebkurā gadījumā mulsinoši šķiet, cik stingri tika noteikta robeža starp aktieri un tēlu, ja viens no caurvijmotīviem ir nerimstošā apziņa, ka, jā, notikumi risinās teātrī un aktieri spēlē vienlaikus citus un paši sevi. Tomēr savā ziņā šis mulsums sasaucas ar manu izrādes kopsajūtu – ka viss uz skatuves un zālē notiekošais pastāv vien tāpēc, lai mani mānītu, liktu apšaubīt savu nostāju, lai kāda tā būtu, un neļautu pieņemt pilnīgi nekādu lēmumu, kaut gan tieši tādā virzienā tieku stimulēts.

Saturiskajā pieteikumā Kristīne ar sociālo tīklu video starpniecību (tas, līdzīgi kā gaužām liekie Jura Simanoviča balāžu vārdi, parādās uz milzīga ekrāna, kas atgādina Dailes teātra jauno modi) apsūdz Ričardu vardarbībā, tomēr ātri vien kļūst skaidrs, ka, par spīti uzkrītošajām atsaucēm uz Šekspīra varmācīgo valdnieku Ričardu III un Blaumaņa nabaga mīlētāju Kristīni tēlu personvārdos, mums ir darīšana ar diviem nepatīkamiem cilvēkiem, viņu savstarpējām provokācijām un īpatno mīlestību. Vienīgais brīdis, kad viņos samanām patiesības atmirdzumu, ir viņu izrunāšanās aina, kurā Laura Siliņa izsmēķē vismaz trīs vai četras cigaretes pēc kārtas un abi vienkārši atzīstas savos melos.

Artūra Krūzkopa Ričards rada iespaidu, ka radies mistrojumā no vairākām citām viņa negatīvajām lomām – Čārlija Bruno «Svešiniekos vilcienā» (režisors Vladislavs Nastavševs), Ērika «Komūnā» (režisors Valters Sīlis) un Paka tā paša Seņkova «Sapnī vasaras naktī» –, par ko liecina viņam raksturīgie smīni un vēlme izskatīties ļaunam, kas pārmāc patiesu ļaunumu. Lai arī augšminētās lomas man gājušas pie sirds, šī tēla atveidē vēlējos ieraudzīt mazliet vairāk patīkamu īpašību, kas liek līdzjust, jo egoistiskā pārcilvēka filozofija, ar kuru Ričards daļēji identificējas, tomēr nav gana spēcīgs, empātiju izraisošs saķeres punkts. Turpretī ārkārtīgi pārliecinoša bija viņa skatuves partnere Laura Siliņa, kura stindzinošā konkrētībā atveido neirastēnisku un impulsīvu provokatori, kas no šī procesa gūst mazohistisku baudu, bet skatītājs – baudu to vērot.

Lai arī lielākā daļa aktieru gandrīz visu laiku, īpaši otrajā cēlienā, atrodas uz skatuves, tie nerada vienota ansambļa sajūtu un ir caurmērā funkcionāli, izveidojot Kristīnes un Ričarda fronti. Kristīnes frontē Jura Lisnera atveidotā tēva galvenā izpausme ir periodiski anti-ričardiski izsaucieni, kas saaužas konfliktā ar Ričarda aizstāvi – viņa māti (Daiga Gaismiņa) – un vienlaikus vieglā flirtā no sērijas «kas ķīvējas, tas mīlējas». Kārļa Reijera Kristians un Ievas Aniņas Iveta periodiski maina nostāju, gluži kā sabiedrība, plīvodama kā palags, pielāgojas medijos paustajām atziņām. Bez viņiem uz skatuves ir arī Egila Melbārža atveidotais manierīgi kariķētais mecenāts, kurš virza izrādes konfliktu kā sarunu šovu un kura prototips neapšaubāmi ir Jānis Zuzāns. Šo tipāžu Melbārdis ir notvēris ļoti veiksmīgi, padarot viņu par svaiga gaisa malku kareivīgi noskaņoto saldo un rūgto pārīšu vidū.

Jānis Āmanis un Daiga Kažociņa spēlē sakāpināti emocionālu nelaimīgu laulātu pāri, kurš izrādes darbībā iesaistās, protestējot pret uz skatuves notiekošo. Iesākumā tas šķita smieklīgi, un nodomāju, ka tā taču nenotiek. Ne jau Latvijā. Un, ja reiz cilvēki atnākuši uz šādu izrādi, tad ar tēmas specifiku būtu rēķinājušies. Taču pēcāk, palasot atsauksmes teātra mājaslapā, apjautu, ka patiesībā viedokļi mēdz būt arī vēl radikālāki.

Nonākuši viņpus rampai, viņi gan sižetā, gan no skatītāja perspektīvas tur uzkavējas pārlieku ilgi, radot truli neveiklu izjūtu, taču beigu galā panākot, šķiet, vēlamo efektu – parādīt, ka ikvienam pārim ir savas iekšējās problēmas, un liekot katram aizdomāties, vai būtu gatavs tās izkliegt veselai teātra zālei. Tomēr šie tēli itin nemaz nekontrastēja ar tiem, kuriem pēc noklusējuma vajadzētu piedalīties izrādē; lai padarītu dramaturģisko situāciju ne tikai komisku, bet arī kaut nedaudz reālistisku, es ieteiktu šo aktieru spēli veidot daudz naturālistiskāku. Līdzīgi – no auditorijas – izrādes darbībā iesaistās arī Līgas Zeļģes spēlētā Ričarda bijusī, kurai, iekļūstot realitātes šova virpulī, nākas iemiesoties arī vēl vairākās citās.

Lai gan vairāki no personāžiem nešķiet pietiekami izvērsti, kopumā iestudējumu grūti iedomāties bez kāda no tiem. Sarežģīti skatīt kādu no «Ričarda» sastāvdaļām bez izrādes kopējā, valsts šībrīža norišu un zālē sēdošo cilvēku dzīvju konteksta. Varētu teikt, ka tai nav noteikta naratīva, noteikta vēstījuma, noteiktas galvenās idejas vai mērķa, tomēr sajūta ir spilgta un iepriekš nepieredzēta – it kā izrādes veidotāji ar mani nepārtraukti manipulētu. It kā gaismām kuru katru brīdi būtu jāizslēdzas un īstajai izrādei būtu jāsākas. Lai arī mani šis iestudējums saistīja formas ziņā, jo pats šobrīd spēlēju lomu, kas paredz, ka vienlaikus spēlēju gan sevi, gan tēlu, turklāt nemitīgi laužot ceturto sienu, manuprāt, tēmu un motīvu iestudējumā bija tik daudz un tie tika risināti tik fragmentāri, ka, atskaitot dažas dramatiskākās un iespaidīgākās ainas izrādes beigās, varmāka «Ričards» savus skatītājus vien noglāstīja.